— Divizions … klausos … jā … jā.
— Es klausos, — pulkvedis teica Karūsam.
— Pulkveža kungs, atļaujiet stādīt jums priekšā po- ručiku Viktoru Mišlajevski un ārstu Turbinu. Poručiks Mišlajevskis pašlaik kalpo otrajā kājnieku družīnā par ierindnieku un vēlētos pārnākt uz jums uzticēto-divizionu atbilstoši specialitātei. Ārsts Turbins lūdz viņu norīkot par diviziona ārstu.
To pateicis, Karūsa atņēma roku no cepures, bet Mišlajevskis militāri sveicināja. «Pie joda … drīzāk jāvelk mugurā mundieris,» īgni nodomāja Turbins, bez cepures un melnajā mētelī ar jērādas apkakli juzdamies neveikli un pats sev likdamies gaužām muļķīgs. Pulkveža acis steigšus pārslīdēja ārsta stāvam un sāka aplūkot Mišla- jevska šineli un seju.
— Tā, — viņš noteica, — tas ir pat labi. Kur jūs, po- ručik, dienējāt?
— Smagajā N. divizionā, pulkveža kungs, — Mišlajevskis atbildēja, tādējādi norādīdams uz savu darbību karā ar vāciešiem.
— Smagajā? Tas vēl labāk. Tiec nu gudrs: artilērijas virsniekus nez kāpēc iegrūž pie kājniekiem. īsts juceklis.
— Nebūt ne, pulkveža kungs, — viegli nokremšļojies un atbrīvojis aizsmakušo balsi, atbildēja Mišlajevskis, — pieteicos brīvprātīgi sakarā ar nepieciešamību steigšus aizstāvēt Volinskas Posteni. Bet tagad, kad družīna pienācīgi nokomplektēta …
— Vērtēju šādu rīcību augstākajā mērā atzinīgi… labi, — pulkvedis teica un patiesi augstākajā mērā atzinīgi palūkojās Mišlajevskim acīs. — Patīkami iepazīties … Tātad … ak jā, ārsts? Arī jūs gribat nākt pie mums? Hm …
Turbins klusēdams palocīja galvu, lai, ģērbies mētelī ar jērādas apkakli, neatbildētu «tieši tā».
— Hm… — pulkvedis paraudzījās logā, — vai zināt, tā, protams, ir laba doma. It īpaši tādēļ, ka tuvākajās dienās iespējams … Tā, godātais … — viņš piepeši aprāvās, mazliet piemiedza ačeles un, balsi klusinādams, turpināja: — Tikai… kā to lai pasaka … Redzat, dakter, te ir kāds jautājums … Sociālās teorijas un … hm… jūs esat sociālists? Vai ne? Kā visi inteliģenti cilvēki? — Pulkveža ačeles šķielēja sāņus, bet viss viņa stāvs, lūpās un saldenā balss pauda dedzīgu vēlēšanos,' lai izrādītos, ka ārsts Turbins ir tieši sociālists un nekas cits. — Mūsu divizionu turklāt arī sauc par studentu divizionu, — pulkvedis, acis slēpdams, sirsnīgi pasmaidīja. — Protams, tas izklausās mazliet sentimentāli, bet, vai zināt, es arī pats esmu beidzis universitāti.
Turbins jutās ārkārtīgi vīlies un pārsteigts. «Sasodīts … Ko tad stāstīja Karūsa? .. .» Šai mirklī viņš juta Karūsu sev līdzās pie labā pleca un neskatīdamies manīja, ka tas sasprindzis un grib likt viņam kaut ko noprast, bet, ko īsti, — Turbinam nebija ne jausmas.
— Es, — Turbins piepeši izgrūda, vaigam noraustoties, — diemžēl neesmu sociālists, bet gan … monar- hists. Un man jāatzīstas, ka nevaru ciest pat sociālista vārdu. Bet no visiem sociālistiem visvairāk es ienīstu Aleksandru Fjodoroviču Kerenski.
Aizmugurē, Turbinam aiz labā pleca, no Karūsas lūpām izlauzās kāda ska#a. «2ēl šķirties no Karūsas un Vitjas,» Turbins nodomāja, «bet pie velna šo sociālo divizionu.»
Vienā mirklī pulkveža sejā atkal parādījās acis, un tajās pazibēja kāda dzirkstele un spožums. Viņš pašāva augšup roku, it kā gribēdams Turbinam laipni aizspiest muti, un teica:
— Tas ir bēdīgi. Hm … gaužām bēdīgi… Revolūcijas iekarojumi un tā tālāk… Man dots rīkojums no augšas: izvairīties no monarhistisku elementu komplektēšanas, jo iedzīvotāji… redzat, nepieciešama savaldība. Bez tam hetmanis, ar kuru esam tieši un ciešām saitēm saistīti, kā jums zināms … bēdīgi… bēdīgi…
Pulkveža balss šai brīdī ne vien nepauda nekādu nožēlu, bet, gluži otrādi, skanēja pavisam priecīgi — acu izteiksme bija pilnīgā pretrunā ar viņa vārdiem.
«Ahā-ā?» Turbins daudznozīmīgi nodomāja. «Es esmu nelga … bet šis pulkvedis ir gudrs. Cik var spriest pēc fizionomijas, laikam karjerists, bet tas nekas.»
— Nemaz nezinu, ko darīt… jo pašreizējā momentā, — pulkvedis īpaši uzsvēra vārdu «pašreizējā», — tātad pašreizējā momentā, es saku, mūsu tiešais uzdevums ir aizsargāt Pilsētu un hetmani no Petļuras bandām un, iespējams, no boļševikiem. Bet pēc tam, pēc tam jau redzēsim … Atļaujiet jautāt, kur jūs, dakter, kalpojāt līdz šim?
— Tūkstoš deviņsimt piecpadsmitajā gadā, kad beidzu universitāti kā eksterns, sāku strādāt venerolo- ģiskajā klīnikā, pēc tam par jaunāko ārstu Belgradas huzāru pulkā, tad par ordinatoru smagajā apvienotajā hospitālī. Pašlaik esmu demobilizēts un nodarbojos ar privāto praksi.
— Junkur! — pulkvedis uzsauca. — Palūdziet pie manis vecāko virsnieku!
Kāda galva pazuda iedobē, un tūliņ pulkveža priekšā nostājās jauns virsnieks, melnīgsnējs, kustīgs un uzstājīgs. Galvā tam bija apaļa jērādas cepure ar aveņkrāsas virsu, ko krusteniski šķērsoja trese, mugurā garš, pelēks, cieši apjozts šinelis ā la Mišlajevskis, pie sāniem revolveris. Apspūrušie zeltītie uzpleči liecināja, ka viņš ir štābkapteinis.
— Kaptein Studzinski, — pulkvedis uzrunāja virsnieku, — esiet tik laipns un nosūtiet uz virspavēlnieka štābu ziņojumu par to, ka nekavējoties pie manis tiek pārcelts poručiks … ē …
— Mišlajevskis, — pielikdams roku pie cepures, atsaucās Mišlajevskis.
— … Mišlajevskis no otrās družlnas atbilstoši specialitātei. Un ari ziņojumu, ka ārsts … ē?
— Turbins …
— Turbins man absolūti nepieciešams kā diviziona ārsts. Lūdzam viņu nekavējoties norīkot.
— Klausos, pulkveža kungs, — lietodams nepareizus uzsvarus, atbildēja virsnieks un pielika roku pie cepures. «Polis,» Turbins nodomāja.
— Jūs, poručik, varat družīnā neatgriezties (tas tika teikts Mišlajevskim). Poručiks pārņems ceturto vadu (virsniekam).
— Klausos, pulkveža kungs.
— Klausos, pulkveža kungs.
— Bet jūs, dakter, no šī brīža skaitāties dienestā. Uzaicinu jūs šodien pēc stundas ierasties Aleksandra ģimnāzijas laukumā.
— Klausos, pulkveža kungs.
- — Ārstam nekavējoties izsniegt formas tērpu.
— Klausos. r
— Klausos, klausos! — iedobē ducināja basiņš.
— Jūs klausāties? Nē. Es saku: nē… Nē, es saku, — kāds auroja aiz šķērssienas.
Dzi-inn … Ti… Ti-ū — iedobē tinkšķināja putniņš.
— Vai jūs klausāties? ….
*
— «Brīvās Ziņas»! «Brīvās Ziņas»! Jauna dienas avīze «Brīvās Ziņas»! — klaigāja avīžpuika, pāri cepurei uzsējis mātes lakatu. — Petļuras dezorganizācija. Melno karapulku ierašanās Odesā. «Brīvās Ziņas»!
Stundas laikā Turbins bija paguvis iegriezties mājās. Turbina mazaijā kabinetā, kas atradās līdzās viesistabai, no tumšās rakstāmgalda atvilktnes parādījās sudraboti uzpleči. Kabineta stiklotās durvis uz balkonu sedza balti aizkari, uz rakstāmgalda grāmatas un tintnīca, uz plauktiem zāļu pudeles un instrumenti, pie sienas kušete, pārklāta ar tīru palagu. Trūcīgi un pašauri, toties mājīgi.