— Ļenočka, ja es šodien kaut kāda iemesla dēļ aizkavējos un ja atnāk kāds slimnieks, pasaki — ārsts nepieņem. Pastāvīgu slimnieku nav… Žiglāk, bērniņ!
Jeļena, atliekusi formas blūzes apkakli, steigšus šuva klāt uzplečus … Otru pāri uzpleču zaļā aizsargkrāsā ar melnu svītru viņa piediedza šinelim.
Pēc dažām minūtēm Turbins izskrēja pa ārdurvīm un paskatījās uz balto plāksnīti:
Ārsts A. V. Turbins.
Veneriskās slimības un sifiliss.
Pieņem no 4-iem līdz 6-iem. Pielīmēja labojumu «No 5-iem līdz 7-iem» un skriešus devās augšup pa Alekseja nogāzi.
— «Brīvās Ziņas»!
Turbins apstājās, nopirka no avīžu pārdevēja laikrakstu un ejot atšķīra to:
Bezpartejisks demokrātisks laikraksts. Iznāk katru dienu 1918. gada 13. decembrī
Jautājumi, kas skar ārējo tirdzniecību, īpaši tirdzniecību ar Vāciju, liek mums …
— Atvainojiet — bet kur tad? … Rokas salst.
Kā ziņo mūsu korespondents, Odesā notiek pārrunas par melnā koloniālā karaspēka divu divīziju izkāpšanu krastā. Konsuls Enno nepieļauj domu, ka Petļura…
— Ak tu, sasodītais puika!
Pārbēdzēji, kas vakar ieradās mūsu pavēlniecības štābā Volinskas Postenī, ziņo ja par nemitīgi augošo dez- organizāciju Petļuras bandās. Korosteņas tuvumā kava- lērijas pulks aizvakar atklājis uguni uz Sečas strēlnieku pulku. Petļuras bandās vērojama stipra tiekšanās pēc miera. Acīm redzot, Petļuras avantūra tuvojas kraham. Pēc tā paša pārbēdzēja ziņojuma, pulkvedis Bolbotuns sadumpojies pret Petļuru un ar savu pulku un 4 lielgabaliem devies nezināmā virzienā. Bolbotuns noskaņots pieslieties hetmanim.
Zemnieki ienīst Petju.ru rekvizīciju dēļ. Mobilizācija, ko viņš izsludinājis sādžās, negūst nekādus panākumus. Zemnieki masveidīgi izvairās no tās, slēpdamies mežos.
— Pieņemsim … ak, nolādētais sals … Piedodiet.
— Tētiņ, ko jūs te grūstāt cilvēkus? Avīzi vajag lasīt mājās …
— Piedodiet…
Mēs vienmēr esam apgalvojuši, ka Petļuras avantūra …
— Skat, kur nelietis! Ak šitie nelieši ..,
Kam krūtīs goda vīra sirds,
Tas steidz, kur brīvprātīgo šķēpi mirdz…
— Ivan Ivanovič, ko jūs šodien tādā nelāga omā?
— Sieva petļuro. Jau no paša rīta dumpojas kā Bolbotuns …
No šīs asprātības Turbinam pat pārvērtās seja, viņš nikni saņurcīja avīzi un nosvieda uz ietves. Tad ieklausījās.
Bu-um! — dunēja lielgabali. Va-ai — kaut kur ārpus pilsētas no zemes dziļumiem lauzās atbalss.
— Kas tie par ērmiem?
Turbins strauji pagriezās, pacēla saburzīto avīzi, izlīdzināja to un pirmajā lappusē vēlreiz uzmanīgi izlasīja:
Irpeņas-rajonā mūsu izlūku sadursmes ar atsevišķām Petļuras bandītu grupām.
Serebrjanskas virzienā mierīgi.
Sarkanajā Traktierī bez pārmaiņām.
Bojarkas virzienā hetmaņa serdjuku pulks pārdrošā uzbrukumā izklīdināja ap pusotra tūkstoša cilvēku lielu bandu. Gūstā saņemti 2 cilvēki.
Du … du … du … Bu … bu … bu … — kaut kur dienvidrietumos ducināja pelēkais, ziemīgais apvārsnis. Piepeši Turbins pavēra muti un nobālēja. Automātiski iegumzīja avīzi kabatā. No bulvāra pa Vladimira ielu
gausi virzījās melns pūlis. Tieši pa ielas vidu nāca daudzi cilvēki melnos mēteļos … Pa ietvēm sāka šaudīties sievas. Valsts vartas jātnieks, gluži kā barvedis, jāja pa priekšu. Lielais zirgs grozīja ausis, šķielēja, gāja iesāņus. Jātnieka ģīmī bija lasāms apjukums. Retumis viņš kaut ko uzsauca, izskata pēc pavicināja pletni, bet viņa uzsaucienos neviens neklausījās. Pūļa priekšējās rindās pavīdēja garīdznieku bārdas un zeltītie tērpi, sašūpojās baznīcas karogs. No visām pusēm šurp joza puišeļi.
— «Ziņas»! — iesaucās avīžu pārdevējs un traucās pretī pūlim.
No restorāna «Metropole» pekles izlēca virtuves zēni ar baltām, plakanām cepurēm galvās. Pūlis uz sniega izplūda kā tinte uz papīra.
Virs pūļa šūpojās garas, dzeltenas kastes. Kad pirmā atradās iepretim Turbinam, viņš uz tās sāniem saburtoja stūrainu, ķeburainu uzrakstu: «Praporščiks Jucevičs.» Uz nākamās: «Praporščiks Ivanovs.»
Uz trešās:
«Praporščiks Orlovs.»
Piepeši pūlī sacēlās kņada. Sirma sieviete ar pakausī nošļukušu cepuri, klupdama, izbārstīdama kaut kādus sainīšus, no ietves ietriecās pūlī.
— Kas te notiek? Vaņa?! —: sieviete iekliedzās. Kāds nobālēdams aizskrēja sāņus. Balsī ieraudājās kāda sieva, tai piebiedrojās otra.
— Kungs Jēzu Kristu! — Turbinam aiz muguras atskanēja murmināšana. Kāds spiedās viņam virsū, pūta dvašu uz kakla.
— Dievs, apžēlojies … viss uz pēdīgo postu. Kur tas dzirdēts, tā apkaut cilvēkus? … Kur tas redzēts …
— Lai tad nu ko, tikai ne piedzīvot tādas šausmas.
— Kas? Kas? Kas? Kas? Kas noticis? Ko apglabā?
— Vaņa! — ievaimanājās balss pūlī.
— Popeļuhā apkautos virsniekus, — steigšus, aizvilkdamies kārē visu izstāstīt pirmais, kāds sāka bērt, — iegājuši Popeļuhā, tur visa nodaļa apmetusies naktsguļā, bet nakti viņus ielenkuši zemnieki un petļurieši un apkāvuši visus līdz beidzamam. Nu, itin visus…
Acis izdūruši, uz pleciem izgraizījuši uzplečus. Sakropļojuši, ka briesmas.
—Ko jūs sakāt? Ak, ak, ak … «Praporščiks Korovins», «Praporščiks Herts» —
garām līgoja dzelteni zārki.
—Kādi laiki pienākuši… Padomājiet vien.
—Brāļu karš.
—Kā gan citādi? …
—Stāsta, esot gulējuši miegā …
— Tā viņiem vajag … — piepeši Turbinam aiz muguras pūlī nošņāca melna balstiņa, un viņam acu priekšā sametās zaļš. Vienā mirklī pazibēja sejas, cepures. Izgrūdis roku starp diviem kakliem, Turbins sagrāba šo balsi aiz melnā mēteļa piedurknes kā maiglēs. Cilvēks pagrieza galvu, un viņa seja pauda šausmas.
— Ko jūs teicāt? — sēcošā balsī noprasīja Turbins, un viņa niknums atslāba.
— Apžēlojieties, virsnieka kungs, — šausmās trīcēdama, atbildēja balss, — es nekā nesaku. Es klusēju. Kas jums nāk prātā, godātais? — balss lēkāja.
Pīles snīpis nobālēja, un Turbins uzreiz saprata, ka ir kļūdījies, nav sagrābis īsto. Zem pīļknābja jērādas cepures rēgojās fizionomija, kas pauda ārkārtīgu lojalitāti. Tā nevarēja teikt itin neko, un apaļās ačeles tajā bija izvelbtas aiz šausmām.
Turbins atlaida piedurkni un saltā niknumā lika skatienam šaudīties pār cepurēm, pakaušiem un apkaklēm, kas ņudzēja visapkārt. Ar kreiso roku viņš grasījās kaut ko tvert, bet ar labo kabatā žņaudza brauniņa spalu. Garām aizplūda garīdznieku skumīgā dziedāšana, blakus aizvilkdamās skaļi raudāja lakatā satinusies sieva. Nebija it neviena, ko tvert, balss šķita kā zemē iekritusi. Aizpeldēja pēdējais zārks,
«Praporščiks Morskojs», aizjoņoja kādas kamanas.
— «Ziņas»! — pēkšņi Turbinam pie pašas auss iebrēcās piesmacis alts.