Turbins izrāva no kabatas saņurcīto lapu un, neapjēgdams, ko dara, divas reizes iegrūda to zēnam sejā, caur zobiem murminādams:
—Še tev ziņas! Še tev! Še tev ziņas! Maita!
Ar to pašu viņa niknuma lēkme pārgāja. Puišelim izkaisījās avīzes, viņš paslīdēja un iesēdās kupenā. Vienā mirklī viņš savieba seju liekuļotās raudās, bet acīs uzplaiksnīja pavisam neliekuļots, negants naids.
— Kas tas … ko jūs … par ko jūs man šitā? — puišelis iedīcās, pūlēdamies izspiest asaras un ķepurodamies sniegā. Kāds izbrīnījies blenza Turbinā, neuzdrošinādamies neko sacīt. Nokaunējies un apzinādamies, ka izturējies muļķīgi, Turbins ierāva galvu plecos un, asi pagriezies, skriešus metās garām gāzes laternai, garām apaļās, gigantiskās muzeja ēkas baltajiem sāniem, garām kaut kādām izrakņātām bedrēm un sniegā iepurinātiem ķieģeļiem uz pazīstamo, milzīgo laukumu — Aleksandra ģimnāzijas dārzu.
— «Ziņas»! «Demokrātiska dienas avīze»! — no ielas atlidoja sauciens.
*
Turbinam mīļās ģimnāzijas četrstāvu ēka ar simt astoņdesmit logiem ieskāva laukumu kā milzīgs pakavs. Te viņš bija pavadījis astoņus gadus, astoņus pavasarus starpbrīžos skraidījis pa šo laukumu, bet ziemās, kad klases smacīgas un putekļu pilnas un laukumu klāja ziemas mācību laika saltais, cienīgais sniegs, viņš bija laukumā noraudzījies pa logu. Astoņus gadus šī pakavveidīgā ķieģeļu celtne audzējusi un mācījusi Turbinu un jaunākos — Karūsu un Mišlajevski.
Un tieši astoņi gadi bija pagājuši, kopš Turbins pēdējo reizi redzēja ģimnāzijas dārzu. Sirds viņam nez kāpēc sažņaudzās bailēs. Pēkšņi Turbinam šķita, ka melns mākonis aizsedzis debesis, ka atbrāzies viesulis un noslaucījis visu dzīvi, tāpat kā briesmīgs vilnis aizskalo piestātni. Ak, astoņi mācību gadi! Cik daudz tajos bezjēdzīga un skumja, un zēna sirdij nepanesama, bet cik daudz arī prieka! Pelēka diena, pelēka diena, pelēka diena, ut consecutivum, Gajs Jūlijs Cēzars, vieninieks kosmogrāfijā un uz mūžīgiem laikiem naids pret astronomiju kopš šī vieninieka saņemšanas. Toties arī pavasaris, pavasaris un kņada zālēs, uz bulvāra ģimnāzistes ar zaļiem priekšautiem, kastaņas un maijs, un,
galvenais, priekšā mūžīgā bāka — universitāte, proti, brīva dzīve, — vai jūs saprotat, kas ir universitāte? Saulrieti pie Dņepras, brīve, nauda, spēks, slava.
Un nu tas viss jau aiz muguras. Mūžam neizdibināmās skolotāju acis un drausmīgie baseini, kuri vēl tagad rādās sapņos un no kuriem mūžam tek un nevar vien iztecēt ūdens, un sarežģītie spriedelējumi par to, kas Ļenskī atšķirīgs no Oņegina, cik neskaidra Sokrāta mācība, kad dibināts jezuītu ordenis, kad krastā izkāpis Pompejs un vēl kāds cits un kas izkāpuši vai gribējuši izkāpt krastā divtūkstoš gadu laikā …
Un vai nu tas vien! Pēc astoņiem ģimnāzijas gadiem, pēc visvisādiem baseiniem sekoja anatomikuma līķi, baltas palātas, operāciju zāles stiklainais klusums, bet pēc tam trīs gadi seglos, svešas brūces, pazemojumi un ciešanas, — ak, nolādētais kara baseins… Un tagad Turbins izkāpj krastā tepat, šai pašā laukumā, šai pašā dārzā. Un viņš skrēja pār laukumu krietni novārdzis un sabeigts, žņaugdams kabatā brauniņu, skrēja diezin kurp un kāpēc. Droši vien aizsargāt to pašu dzīvi — nākotni, kuras vārdā viņš reiz lauzīja galvu par baseiniem un sasodītajiem gājējiem, kuri iziet viens otram pretī no stacijas «A» un stacijas «B».
Melnie logi pauda dziļu un drūmu mieru. Jau no pirmā acu uzmetiena kļuva skaidrs, ka tas ir nāves miers. Dīvaini, pilsētas centrā, kur apkārt viss brūk, mutuļo un kūsā, guļ miris četrstāvu kuģis, kas reiz iznesis atklātā jūrā desmitiem tūkstošiem dzīvju. Šķita, ka tagad neviens to vairs nesargā, ne skaņas, ne kustības nav aiz logiem un aiz sienām, ko sedz Nikolaja laiku dzeltenā krāsa. Sniegs gulēja uz jumtiem kā tīrs auts, kā cepure sedza kastaņu vainagus, sniegs līdzeni klāja laukumu, un vienīgi nedaudzas dažādos virzienos iemītas taciņas liecināja, k^i pa to nupat kāds gājis.
Un galvenais; neviens nezināja un nepūlējās uzzināt — kur gan viss palicis? Kas tagad mācās šajā kuģī? Un, ja nemācās, tad kāpēc? Kur sargi? Kāpēc zem kastaņu rindas līdzās režģim, kas nožogo iekšējo košuma dārziņu pie iekšējām parādes durvīm, rēgojas baismīgie strupie mortīru snuķi? Kāpēc ģimnāzijā ierīkota mantnīca? Kam tā pieder? Kas? Kāpēc?
To neviens nezināja, tāpat kā neviens nezināja, kur palikusi Anžū kundze un kāpēc viņas veikalā bumbas sagūlušas līdzās tukšām kartona kārbām.
*
— A-ai-ziet! — nokliedza kāda balss. Mortīras sakustējās un līda uz priekšu. Ap divsimt cilvēku rosījās, skraidelēja, pietupās un rāvās augšup pie milzīgajiem, apkaltajiem riteņiem. Juku jukām ņirbēja dzelteni puskažociņi, pelēki šineļi un papahas, aizsargkrāsas, armijas un zilās studentu naģenes.
Kad Turbins šķērsoja grandiozo laukumu, četras mortīras nostājās rindā, pagriezdamas viņam pretī rīkles. Steidzīgās apmācības pie mortīrām beidzās, un diviziona jauniesaukto raibais pūlis nostājās divās rindās.
— Ka-apteiņkungs, — noskandēja Mišlajevska balss, •— vads gatavībā.
Ierindas priekšā iznira Studzinskis, atkāpās atpakaļ un nokliedza: >
— Kreiso plecu uz priekšu, soļos — marš!
Ierinda noņirkstēja, salīgojās un, lempīgi sniegu mī- ņādama, sāka kustēties uz priekšu.
Turbinam garām aizslīdēja daudzas pazīstamas un raksturīgas studentu sejas. Trešā vada priekšgalā pavīdēja Karūsa. Vēl nezinādams, kurp un kāpēc, Turbins sāka čirkstināt sniegu ieblakus vadam …
Karūsa panācās laukā no ierindas un norūpējies sāka skaitīt, iedams atmuguriski:
— Kreiso. Kreiso. Viens, divi. Viens, divi.
Gājiens kā čūska ielocījās ģimnāzijas pagraba durvju
melnajā rīklē, un tā aprija rindu pēc rindas.
Ģimnāzijas iekšiene likās vēl nedzīvāka un drūmāka nekā ārpuse. Pamestās ēkas akmeņaino klusumu un līgano krēslu drīz vien atmodināja kareivju soļu atbalsis. Zem velvēm kā pamodušies dēmoni sāka lidināties dīvainas skaņas. Cauri smago soļu dunoņai bija dzirdama skrapstoņa un pīkstieni — iztraucētās žurkas steidza pazust tumšos nostūros. Vienība izgāja cauri bezgalīgiem, melniem pagraba gaiteņiem, kuru grīda bija izmūrēta ar ķieģeļiem, un nokļuva milzīgā telpā, kur pa šauriem, aizrestotiem, mūžvecu zirnekļu tīklu aizaustiem lodziņiem ieplūda skopa gaisma.
Klusumu sadragāja ellišķa āmuru klaudzoņa. Tika lauztas vaļā apkaltas koka kastes ar patronām, ņemtas laukā bezgalīgas lentas un tortēm līdzīgās ripas Luisā ložmetējiem. Parādījās melni un pelēki nikniem odiem līdzīgi ložmetēji. Uzgriežņi klaudzēja, knaibles plēsa, kaktā džinkstēdams kaut ko zāģēja zāģis. Junkuri izcēla saplacinātu, saltuma piesūkušos papahu kaudzes, cietās grumbās sagumzītus šineļus, stīvas siksnas, patron- somas un ar vadmalu apvilktas blašķes.
— Ve-eicīgāk, — atskanēja Studzinska balss.
Pieci seši virsnieki ar blāviem, zeltītiem uzplečiem sāka tekalēt šurp turp kā skudras.
Kaut ko nodziedāja skanīgumu atguvušais Mišlajev- ska tenors.
— Ārsta kungs! — Studzinskis kaut kur tumsā sauca.
— Esiet tik laipns, pieņemiet feldšeru komandu un sniedziet tai instrukcijas.
Turbina priekšā tūliņ iznira divi studenti. Viens no tiem, maza auguma puisis, izskatījās satraukts, un uz studenta šineļa piedurknes tam bija sarkans krusts. Otrs, ģērbies pelēkā šinelī, ar pirkstiem pastāvīgi bīdīja atpakaļ papahu, kas tam nemitīgi šļuka uz acīm.