— Tur ir kastes ar medikamentiem, — Turbins teica,
— izņerūiet no tām pleca somas un man ārsta somu ar instrumentu komplektu. Papūlieties izsniegt katram ar- tilēristam divas individuālās paketes un uz ātru roku paskaidrojiet, kā tās nepieciešamības gadījumā atveramas.
Virs pelēkā, rosīgā ņudzekļa paslējās Mišlajevska galva. Viņš bija pakāpies uz kastes, savicināja šauteni, nožvakstināja aizslēgu, ar troksni ielika aptveri un tad, tēmēdams logā un klabinādams aizslēgu, klabinādams un tēmēdams sāka junkuriem pāri birdināt izmestās patronas. Tūliņ pagrabu pārņēma īsts fabrikas troksnis. Junkuri, saceldami klaboņu un žvakstoņu, pielādēja šautenes.
— Kurš neprot, rīkojas piesardzīgāk, junkuri-i, — Mišlajevskis noskandēja, — paskaidrojiet studentiem.
Pāri galvām tika pārmestas patronsomu un blašķu siksnas.
Notika brīnums. Raibais dažādi ģērbto cilvēku bars pārvērtās vienveidīgā, blīvā slānī, virs kura, juceklīgi šūpodamies un kustēdamies, ņirbēja asām adatām līdzīgs durkļu mežs.
— Virsnieku kungus palūgšu pie manis, — kaut kur balsi pacēla Studzinskis.
Gaiteņa tumsā, kur saldi un maigi šķindēja pieši, Studzinskis klusu iejautājās:
— Kādi iespaidi?
Pieši pamīņājās. Mišlajevskis, nevērīgi un veikli piedūris pirkstus pie cepures apmales, pievirzījās štābkap- teinim tuvāk un teica:
— Manā vadā piecpadsmit puišiem nav sajēgas par šauteni. Pagrūti.
Apgarotu seju raudzīdamies kaut kur uz augšu, kur cauri stiklam bikla un pelēka ieplūda pēdējā — dziestošā gaisma, Studzinskis izmeta:
— Noskaņojums?
Atkal ierunājās Mišlajevskis:
— Khm . .. khm … Noskaņojumu mazliet sabojājuši zārki. Studentiņi samulsuši. Viņus tādas lietas slikti ietekmē. Redzējuši caur žogu.
Studzinska melnās acis uzmeta Mišlajevskim ciešu škatienu.
— Pacentieties noskaņojumu uzlabot!
Un atkal sāka šķindēt pieši, virsniekiem izklīstot.
— Junkur Pavlovski!-— mantnīcā dārdināja Mišlajevskis kā Radamess «Aīdā».
— Pavlovski šurp … šurp … šurp! — atbalsoja mantnīcas mūri un junkuru balsu rēkoņa.
— E-es!
— No Alekseja skolas?
— Tieši tā, poručika kungs.
— Nu, raujiet vaļā kādu labi brašu dziesmu! Tā, lai Petļura atstiepj kājas, kaut viņu nelabais …
Zem akmens velvēm ieskanējās augsta un tīra balss:
Es lielgabalnieks esmu dzimis …
Kaut kur durkļu biezoknī tai atsaucās tenori: Uz laietes bi) skola man.
Viss studentu pūlis ft kā nodrebēja, ātri pēc dzirdes uztvēra motīvu, un piepeši stihiski izlauzās dobjš korālis, izraisīdams lielgabalu dārdoņai līdzīgu atbalsi un satricinādams visu mantnīcu:
Un ka-arteču-ugunl-ls es kļuvis Par īstu zaldātu, jā ga-a-an. Un ka-a-arteč …
Ausīs, patronu kastēs, drūmajās logu rūtīs un galvās sāka džinkstēt, un uz slīpajām palodzēm trīcēja un šķindēja diezin kad aizmirstas putekļainas glāzes …
Kā bērnu mani zaldātiņi Uz lielgabaliem šūpoja.
Studzinskis izkampa no šineļu, durkļu un ložmetēju gūzmas divus sārtus praporščikus un steidzīgā čukstā deva tiem rīkojumu:
— Vestibils . . .-noraut pārsegu … ašāk …
Un praporščiki kaut kur aizjoņoja.
Rau, gvardes junkuri Soļo un dzied! Skan taures, rīb bungas, Un šķīvji šķind!
Ģimnāzijas tukšais mūra šķirsts tagad auroja un rēca drausmīgā maršā, un žurkas tupēja dziļās alās, aiz šausmām sastingušas.
— Iens… iens! … — rēkoņu šķēla Karūsas griezīgā balss.
— Jautrāk! … — Mišlajevskis skanīgi sauca. — Alekseja junkuri, vai bēru gājienā ejat?
Pa gaiteni virzījās nevis pelēks savrupu cilvēku gājiens, bet—
Istabenes! Būvējas! Cepurnieces! Virējas!
Aizejošiem junkuriem pakaļ noraugās!
asiem durkļiem bruņotas kareivju rindas, un grīda zem soļu smaguma drebēja un līka. Gājiens devās pa bezgalīgo gaiteni tieši uz otrā stāva milzīgo vestibilu, kuru ar gaismu pieplūdināja stikla kupols, un pirmajās rindās soļojošos pēkšņi pārņēma apstulbums.
Tīrasiņu argamakā, kuru sedza cara monogrammām rotāta seglu sega, sarāvis zirgu pakaļkājās, starojoši smaidīdams, artilēristu priekšā izauļoja krāšņs Aleksandrs ar pašķidriem matiem zem trīsstūrainās cepures ar uzliektām malām un baltu spalvu pušķi. Raidīdams artilēristiem citu pēc cita viltīga šarma apdvestus smaidus, Aleksandrs pacēla zobenu un ar tā smaili nojādīja junkuriem uz Borodinas pulkiem. Divas asis platajā audeklā Borodinas lauki tinās lielgabalu dūmu mākuļos un tāles aizsedza melns durkļu mežs.
… bij taču kaujas kā arvienu?!
— Kas modināt var… — skandināja Pavlovskis.
Kas modināt var citiem cieņu, — dārdēja basi.
Un, minot Borodinas dienut Ikviens vēl drosmi rod!
Žilbinošais Aleksandrs traucās debesīs, un norautais pārsegs, kas bija viņu slēpis veselu gadu, gulēja grīstē pie zirga pakaviem.
— Vai neesat redzējuši imperatoru Aleksandru Svētīto? Solī, solī! Iens. Iens. Kreiso! Kreiso! — auroja Mišlajevskis, un gājiens virzījās augšup, kāpnēm dunot kā zem Aleksandra kājnieku smagajiem soļiem. Garām Napoleona uzvarētājam divizions ar kreiso plecu pa priekšu iesoļoja milzum plašajā aktu zālē ar divrindu logiem un, dziesmu aprāvis, durkļiem salīgojoties, nostājās blīvās rindās. Zālē valdīja mijkrēšļa palsā gaisma, un milzīgās cieši nosegtās pēdējo caru ģīmetnes rēgojās starp logiem kā stingi, bālgani plankumi.
Studzinskis pagāja sāņus un ieskatījās rokas pulkstenī. Šai mirklī ieskrēja junkurs un viņam kaut ko pačukstēja.
— Diviziona komandieris, — tuvākie saklausīja.
Studzinskis pamāja ar roku virsniekiem. Tie sāka
skraidīt starp rindām, tās nolīdzinādami. Studzinskis izgāja gaitenī sagaidīt komandieri.
Piešiem šķindot, pulkvedis Mališevs nāca pa kāpnēm augšā uz zāli, griezdams galvu atpakaļ un blenzdams uz Aleksandru. Pie kreisā sāna pulkvedim kuļājās līks kaukāziešu zobens ar tumšsarkanu pušķi. Pulkvedim galvā bija bieza, melna samta cepure, mugurā garš šinelis ar milzīgu šķēlumu mugurpusē. Viņa seja izskatījās rūpju pilna.-Studzinskis steigšus piegāja pulkvedim klāt, apstājās, pielika roku pie cepures.
Mališevs viņam noprasīja:
— Apģērbti?
— Tieši tā. Visas pavēles izpildītas.
— Nu, kā liekas?
— Kausies! Taču pieredzes nekādas. Uz simt divdesmit junkuriem astoņdesmit studentu, kas neprot turēt rokās šauteni.
Mališeva seja apmācās. Viņš brītiņu klusēja.
— Kāda laime, ka pagadījušies labi virsnieki, — Studzinskis turpināja, — īpaši tas jaunais, Mišlajevskis. Kaut kā galā tiksim.
— Tā. Nu, godātais, tagad uzklausiet: kad būšu pabeidzis apskati, papūlieties divizionu, izņemot virsniekus un sešdesmit cilvēku lielu sardzi no labākajiem un pieredzējušākiem junkuriem, kurus jūs atstāsiet pie lielgabaliem, noliktavā un ēkas apsargāšanai, atlaist uz mājām ar nosacījumu, ka rīt pulksten septiņos no rīta visam divizionam pilnā sastāvā jābūt šeit.
Studzinskis aiz brīnumiem kļuva gluži mēms, viņš gaužām nepieklājīgā kārtā platām acīm blenza pulkveža kungā. Mute pavērās.