— Pulkveža kungs … — aiz uztraukuma Studzinskim visi uzsvari salēca uz priekšpēdējās zilbes, — atļaujiet ziņot. Tas nav iespējams. Vienīgais līdzeklis, kā cik necik saglabāt diviziona kaujas spēju, ir paturēt to pa nakti šeit.
Pulkveža kungs pēkšņi un ātri apliecināja kādu jaunu īpašību — lielisku prasmi dusmoties. Viņa kakls un vaigi kļuva tumšsarkani un acis uzliesmoja.
— Kaptein, — pulkvedis griezīgā balsī teica, — likšu
jums sarakstā atzīmēt algu nevis kā vecākajam virsniekam, bet kā lektoram, kas lasa lekcijas divizionu komandieriem, un man tas būs nepatīkami, jo es cerēju jūsu personā iemantot sev tieši pieredzējušu vecāko virsnieku, nevis civilistu profesoru. Nu, godātais, tātad: lekcijas man nav vajadzīgas! Palū-ūgšu man padomus nedot! Klausīties, iegaumēt! Kad iegaumēts — izpildīt!
Un abi blenza viens otrā.
Pa Studzinska vaigiem un kaklu izplūda vara sarkanums, un viņa lūpas nodrebēja. Balsij dīvaini kaklā ķeroties, viņš izdabūja:
— Klausos, pulkveža kungs.
— Jā gan, godātais, klausieties! Atlaist uz mājām.- Pavēlēt izgulēties un atlaist bez ieročiem, bet rīt pulksten septiņos lai būtu klāt. Atlaist, un iegaumējiet — pa mazām grupām, nevis veseliem vadiem, turklāt bez uzplečiem, lai ar savu spožumu nepiesaistītu visādu slaistu uzmanību.
Studzinska acīs pavīdēja izpratnes stars un aizvainojums apdzisa.
— Klausos, pulkveža kungs.
Te pulkveža kungs piepeši pārvērtās.
— Aleksandr Broņislavovič, es jūs jau sen pazīstu kā pieredzējušu un brašu virsnieku. Bet jūs taču arī pazīstat mani? Tātad cerams, jūs nejūtaties aizvainots? Aizvainojumiem šādā brīdī nav vietas. Es izteicos asi — jel aizmirstiet to, jūs jau arī…
Studzinskis tumši pietvīka.
— Tieši tā, pulkveža kungs, esmu vainīgs.
— Nu, lieliski. Nevilcināsimies, lai viņus neatvēsinātu. Tātad viss jāatliek uz rītdienu. Rīt viss būs skaidrāks. Katram gadījumam pateikšu jau iepriekš: par lielgabaliem nav ko domāt, lieciet vērā — zirgu nebūs un šāviņu arī ne. Tātad rīt no rīta šaušana ar šautenēm, šaušana un vēlreiz šaušana. Panāciet to, lai divizions rīt ap pusdienas laiku šautu kā godalgots pulks. Un visiem pieredzējušiem junkuriem — granātas. Skaidrs?
Studzinska sejā iegūla drūmas ēnas. Viņš sasprindzis klausījās.
— Pulkveža kungs, atļausiet jautāt?
—- Zinu, godātais, ko jūs gribat jautāt. Varat to nedarīt. Es jums pateikšu pats — stāvoklis draņķīgs. Mēdz būt arī ļaunāk, bet reti. Tagad skaidrs?
— Tieši tā!
— Nu, tad redzat, godātais, — Mališevs jūtami klusināja balsi, — skaidrs, ka man negribas pavadīt šai akmens maisā aizdomīgu nakti un, kas zina, pazudināt divsimt puišus, no kuriem simt divdesmit pat neprot šaut.
Studzinskis klusēja.
— Tātad viss skaidrs. Bet par citu vakarā. Pagūsim visu. Ejiet pie diviziona!
Un abi iegāja zālē.
— Mier-r-r-r-ā! Virsnieku kungi! — nokliedza Studzinskis.
— Esiet sveiki, artilēristi!
Studzinskis Mališevam aiz muguras kā noraizējies režisors pasita roku uz augšu, un pelēkā dzelkšņainā siena norēca tā, ka logu rūtis nodrebēja.
— Esss … ssvei… pulkv … kungs …
Mališevs pārlaida rindām jautru skatienu, atņēma roku no cepures naga un sāka runāt:
— Vareni.. . Artilēristi! Nerunāšu gari un plaši, t.o es neprotu, jo mītiņos uzstājies neesmu, bet teikšu īsi. Mēs sitīsim Petļuru, šo suņa dēlu, un, esiet bez bažām, sasitīsim arī. Jūsu vidū ir vladimirovieši, konstantino- vieši, aleksejevieši, viņi vēl nekad nav apkaunojuši savu skolu karogus. Bet daudzi no jums ir šīs slavenās ģimnāzijas audzēkņi. Skolas vecās sienas raugās uz jums. Un es ceru, ka jūsu dēļ jāsarkst nebūs. Mortīru diviziona artilēristi! Aizstāvēsim diženo Pilsētu brīdī, kad to apdraud bandīts. Ja mēs šim jaukajam prezidentam uzbliezīsim ar sešcollīgajiem, gan viņš tad pielaidīs bikses, kaut viņš sapūtu, maitasgabals tāds!
Ha … a-a … Ha-a … — atbildēja durkļu biežņa, kuru nomāca pulkveža kunga bravūrīgie izteicieni.
— Esiet centīgi, artilēristi!
Studzinskis atkal, kā režisors aizkulisēs, satrūcies sa- vīcināja roku, un atkal cilvēku pūlis ar savu rēcienu, ko atkārtoja pērkonīga atbalss, lika pār sevi nobirt putekļu plēnēm:
— Prie … Prrie … Cens … Rrrrrrr!
*
Pēc desmit minūtēm aktu zālē kā Borodinas laukā simtiem šauteņu bija saslietas statņos. Putekļainā, durkļiem apaugušā parketa līdzenuma abos galos izauga tumši sargkareivju stāvi. Kaut kur tālu lejā klaudzēja un dunēja saskaņā ar pavēli steigšus izklīstošo jaunizcepto artilēristu soļi. Gaiteņos kāds smagi un trokšņaini soļoja apkaltos zābakos un skanēja virsnieku saucieni — Studzinskis pats izvietoja sargposteņus. Tad piepeši gaiteņos iedziedājās taure. Tās saraustītajās, piesmakušajās skaņās, kas izklīda pa visu ģimnāzijas ēku, draudīgums šķita aizlauzts un skaidri varēja saklausīt bažas un izlikšanos. Gaitenī virs kāpņu šahtas, ko ieskāva divi kāpņu loki, vezdami uz vestibilu, vaigus piepūtis, stāvēja junkurs. No nespodrās vara taures nokarājās apbružātas Jura lentas. Mišlajevskis, plati iepletis kājas, stāvēja taurētājam pretī, mācīdams un pārbaudīdams viņu.
— Nelieciet tik cieši… Tagad tā, tā. Izpūtiet viņu, izpūtiet! Nav ilgi kustināta, večiņa. Un tagad trauksmi.
«Ta-ta-tam-ta-tam,» taurētājs pūta, modinādams žurkās šausmas un grūtsirdību.
Zālē ar divrindu logiem strauji ielauzās krēsla. Līdzās laukam, kurā rēgojās saslietās šautenes, bija palikuši Mališevs un Turbins. Mališevs pievērsa Turbinam dīvainu, drūmu skatienu, bet tūliņ savilka seju laipnā smaidā.
— Nu, godātais dakter, kā veicas jums? Sanitārā daļa kārtībā?
— Tieši tā, pulkveža kungs.
— Jūs, dakter, varat doties mājās. Atlaidiet arī feldšerus. Un pasakiet tā: lai feldšeri ierodas rīt pulksten septiņos, reizē ar pārējiem … Bet jūs … (Mališevs padomāja un piemiedza acis.) Jūs es palūgšu ierasties rīt pulksten divos dienā. Līdz tam esat brīvs. (Mališevs atkal pārdomāja.) Un tad vēl, godātais: uzplečus pagaidām varat nenēsāt. (Pulkvedis sastomījās.) Mūsu plānos neietilpst piesaistīt sev īpašu uzmanību. Vārdu sakot, lūdzu, rīt pulksten divos esiet šeit.
— Klausos, pulkveža kungs.
Turbins pamīņājās uz vietas. Mališevs izņēma etviju un piedāvāja viņam papirosu. Turbins savukārt uzrāva sērkociņu. Iedegās divas sarkanas zvaigznītes, un tūliņ kļuva redzams, ka ir jau krietni satumsis. Mališevs bažīgi paskatījās uz augšu, kur neskaidri balsnīja lokspul- džu kupoli, un izgāja gaitenī.
— Poručik Mišlajevski. Lūdzami, panāciet šurp! Redzat: es jums visā pilnībā uzticu ēkas elektrisko apgaismojumu. Parūpējieties, lai visdrīzākajā laikā būtu gaisma. Esiet tik laipns, iepazīstieties ar apgaismojumu tā, lai jūs kurā katrā acumirklī to varētu visur ne vien ieslēgt, bet arī izslēgt. Un par apgaismojumu visā pilnībā atbildat jūs.
Mišlajevskis pielika roku pie cepures un strauji pagriezās. Taurētājs nopīkstējās un apklusa. Mišlajevskis, piešus šķindinādams — dip, dip, dip —, noskrēja pa parādes kāpnēm kā vēja nests. Pēc mirkļa kaut kur lejā varēja dzirdēt Mišlajevski neganti dauzāmies ar dūrēm un izkliedzam rīkojumus. Un tiem par atbildi pie galvenās ieejas, kurp veda plašs vestibils ar divējām kāpnēm, iedegās gaisma, mezdama vāju atblāzmu uz Aleksandra portretu, Mališevs labpatikā pat pavēra muti un teica Turbinam: