— Nē, pie joda … Tas tikai ir virsnieks! Vai redzējāt?
Bet kāpņu lejas galā paradījas kads sīks stāvs un lēnām steberēja uz augšu. Kad tas nokļuva līdz pirmajam laukumiņam, Mališevs un Turbins, pārliekušies pār margām, varēja to saskatīt. Cilvēciņam bija slimas kājas, kas šļūca katra uz savu pusi, un baltā galva trīcēja. Cilvēciņam mugurā bija plati divrindu svārki ar sudraba pogām un koši zaļām cilpām. Drebošajās rokās rēgojās milzīga slēdzene. Mišlajevskis nāca nopakaļus un paretam uzsauca:
— Žiglāk, žiglāk, vecais! Ko velcies kā uts pa stīgu?
— Jūsu… jūsu… — vecais čamstināja un lēnām šļūca uz priekšu.
No tumsas kāpņu laukumiņā iznira Karūsa, vēl otrs, gara auguma virsnieks/ tad divi junkuri un beidzot ložmetēja garais snuķis. Cilvēciņš šausmās parāvās sāņus, liecās, liecās un līdz zemei paklanījās ložmetējam.
— Jūsu augstlabdzimtība, — viņš murmināja.
Augšā cilvēciņš, pustumsā taustīdamies, drebošām rokām atvēra iegarenu kasti pie sienas, un tajā pavīdēja
balts plankums. Večuks kaut kur iebāza roku, noknauk- šķināja slēdzi, un vienā mirklī vestibila augšējo laukumiņu, ieeju aktu zālē un gaiteni pārplūdināja gaisma.
Tumsa sarāvās čokurā un nobēga koridora galos. Miš- lejevskis aši pakampa slēdzeni un, iebāzis roku kastē, sāka niekoties, knaukšķinādams melnos slēdžus. Gaisma, tik žilbinoša, ka brīžiem likās pat iesārta, te iedegās, te dzisa. Lampu kupoli zālē iemirdzējās un nodzisa. Piepeši iedegās divi apaļi kupoli gaiteņa galos, un tumsa, apmetuši kūleni, pazuda pavisam.
— Kā tur ir? Ei! — Mišlajevskis sauca.
— Nodzisa, — lejā no vestibila aizas atsaucās balsis.
— Ir! Deg! — apakšā kliedza.
Izniekojies, cik tīk, Mišlajevskis beidzot iededza gaismu zālē, gaitenī, reflektoru virs Aleksandra, aizslēdza kasti un slēdzeni iebāza kabatā.
— Ej, vecais, un liecies uz auss, — viņš nomierinoši teica, — viss labākajā kārtībā.
Večuks vainīgi sāka mirkšķināt pusaklās acis:
— Bet kā tad ar slēdzenīti? Slēdzenīte … jūsu augst- labdzimtība … Kā tad ar to? Vai tad tā paliks pie jums?
— Slēdzenīte paliks pie manis. Tieši tā.
Vecais trīcēdams vēl brītiņu pastāvēja, tad sāka lēni kāpt lejā.
— JUnkur!
Drukns sārtvaidzis junkurs noklaudzināja šautenes laidi un palika pie kastes nekustīgi stāvam.
— Bez ierunām pie kastes pielaist diviziona komandieri, vecāko virsnieku un mani. Un nevienu citu. Vajadzības gadījumā, ja viens no trim minētajiem virsniekiem pavēlēs, kasti uzlauzt, taču piesardzīgi, lai nekādā gadījumā nesabojātu sadales dēļus.
— Klausos, poručika kungs.
Mišlajevskis pievirzījās līdzās Turbinam un pačukstēja:
— Tas bija Maksims … redzēji?
— Ak dievs… redzēju, redzēju, — čukstus atteica Turbins.
Diviziona komandieris stāvēja pie aktu zāles durvīm, un viņa zobena sudraba apkalumi laistījās tūkstoš ugunīs. Viņš paaicināja Mišlajevski pie sevis un teica:
— Vai zināt, poručik, es priecājos, ka jūs atnācāt uz mūsu divizionu. Brašulis.
— Prieks censties, pulkveža kungs.
— Tagad vēl nodrošiniet apkuri te, zālē, lai junkuri pārmaiņus var sasildīties, pārējo, es nokārtošu pats. Parūpēšos par ēdienu un sagādāšu sīvo nelielā, bet pietiekamā daudzumā, lai būtu silti.
Mišlajevskis apburoši uzsmaidīja pulkveža kungam un cienīgi noklepojās:
— Khm … khm …
Turbins vairs neklausījās. Pārliecies pār margām, viņš nolūkojās pakaļ cilvēciņam ar balto galvu, kāmēr tas lejā pazuda. Turbinu pārņēma viegla grūtsirdība. Stāvot turpat pie saltajām margām, viņa acu priekšā sāka slīdēt pārsteidzoši spilgtas atmiņu ainas.
… Pa šo pašu gaiteni veļas sajūsmas pārņemts dažāda vecuma ģimnāzistu pūlis. Gājiena priekšgalā soļo plecīgais Maksims, vecākais pedelis, raušus raudams sev līdzi divus melnos uzvalkos ģērbtus puišeļus.
— Jauki, jauki, jauki, jauki, — viņš murmināja, — lai tad nu inspektora kungs sakarā ar kuratora kunga ierašanos patīksminās par Turbina un Mišlajevska kungiem. Tas viņam sagādās prieku. Tas viņam sagādās ārkārtīgi lielu prieku!
Jādomā, ka Maksima pēdējos vārdos slēpās visdzēlīgākā ironija. Vienīgi cilvēkam ar galīgi samaitātu gaumi Turbina un Mišlajevska kungu izskats varēja sagādāt prieku, turklāt vēl līksmajā kuratora ierašanās brīdī.
Mišlajevska kungam, kuru Maksims bija sagrābis ar kreiso roku, bija šķērsām pāršķelta augšlūpa un kreisā piedurkne karājās pāris diegos. Turbina kungam, ko Maksims vilka ar labo roku, nebija jostas un visas pogas izrautas ne vien blūzei, bet arī priekšā bikšu šķēlumam, tā ka Turbina kunga miesas daļas un veļas gabali pavisam nejēdzīgā kārtā bija pieejami svešiem skatieniem.
— Atlaidiet mūs, Maksim, mīļais, labiņais, — Turbins un Mišlajevskis lūdzās, te viens, te otrs
pievērsdami Maksimam savas asinīm nošķiestās sejas un dziestošos skatienus.
— Urā! Stiep viņu prom, Maksi Taisnprātīgais! — aizmugurē klaigāja satrauktie ģimnāzisti. Kur tas rakstīts, ka otrklasniekus var kropļot, kā patīkas!
Ak vai, ak vai! Toreiz bija saule, troksnis un kņada. Un Maksims toreiz nebija tāds kā tagad — baltu galvu, vārgs un izkāmējis. Maksima galvu sedza melni zābak- sukas sari, starp kuriem varēja manīt tikai vienu otru sirmu pavedienu, roku vietā viņam bija dzelzs knaibles un kaklā pakārta medaļa ekipāžas riteņa lielumā… Ak, riteni, riteni! Tu arvien ripoji no sādžas «B», izdarīdams N. apgriezienu, un nu esi atripojis šai akmenī- gajā tukšumā. Ak kungs, kāds aukstums! Tagad jāsargā … Bet kas gan? Tukšums? Soļu atbalss? … Varbūt tu, tu, Aleksandr, ar Borodinas pulkiem izglābsi šo bojā ejai lemto celtni? Atdzīvojies, noved savus pulkus no audekla! Tie spētu uzveikt Petļuru.
Kājas pašas no sevis nesa Turbinu pa kāpnēm lejup. «Maksim!» viņam gribējās uzsaukt, tad viņš pagausi- nāja soli un apstājās pavisam. Turbins iedomājās Mak- simu lejā, pagraba dzīvoklītī, kur mitinājās sargi. Viņš droši vien drebinās pie krāsns, ir visu aizmirsis, varbūt sāks vēl raudāt. Bet te jau tāpat skumju līdz kaklam. Jāuzspļauj tam visam. Laiks mest pie malas sentimentalitāti. Mēs esam tajā noslīcinājuši visu savu dzīvi. Pietiek.
Un tomēr, atlaidis feldšerus, Turbins atradās tukšā, krēslainā klasē. Kā ogļu melni plankumi pie sienām rēgojās tāfeles. Un rindās stāvēja soli. Viņš nenocietās, atlieca virsu un apsēdās. Cik grūti, neērti, šauri! Cik tuvu melnā tāfele! Jā, varu apzvērēt, varu apzvērēt, ka šī ir tā pati vai blakus klase, jo, rau, no loga paveras pazīstamais skats uz pilsētu. Lūk, melnais mirušais univer- ~ sitātes milzenis. Bulvāra šautra vienās baltās ugunīs, māju četrstūri, tumsas bezdibeņi, sienas, debess velve…
Bet logos īstena aina no operas «Ziemsvētku nakts», sniegs un uguntiņas, tās dreb un mirguļo… «Man gribētos zināt, kāpēc pie Svjatošinas šauj.» Un miermīlīgi, un tālu prom apslāpēti — kā vatē — būkšķina lielgabali, bu-ūc, bu-ūc …
— Diezgan.
Turbins nolieca sola virsu, izgāja gaitenī un gar sargposteņiem, cauri vestibilam devās laukā. Pie parādes ieejas atradās ložmetējs. Gājēju uz ielas bija maz, un lielām pārslām sniga.