*
Pulkveža kungs pavadīja raižpilnu nakti. Viņš veica daudzus reisus starp ģimnāziju un pāris soļu attālo Anžū kundzes veikalu. Ap pusnakti mašīna darbojās labi un pilnā sparā. Ģimnāzijā, klusi šņākdami, iesārtu gaismu izstaroja kvēllukturi apaļos kupolos. Zālē bija kļuvis krietni siltāks, jo tai piebūvēto bibliotēkas telpu veclaicīgajās krāsnīs visu vakaru un nakti rūca liesmas,
Mišlajevska-vadībā junkuri iekūra baltās krāsnis ar laikrakstiem «Otečestvennije zapiski» un 1863. gada gājuma «Bibliotēku lasīšanai» un pēc tam, cirvjuš klaudzinādami, augu nakti dedzināja vecus solus. Studzinskis un Mišlajevskis, izdzēruši divas glāzes spirta (pulkveža kungs bija solījumu izpildījis un pagādājis to pietiekamā daudzumā, lai būtu silti, proti — pusspaiņa), pārmaiņus gulēja pa divām stundām līdzās junkuriem, paklājuši šineļus pie krāsnīm, un pār viņu sejām šaudījās tumšsārts liesmu atspīdums un ēnas. Tad viņi atkal cēlās augšā, visu nakti staigāja no posteņa uz posteni, pārbaudīdami sardzi. Un Karūsa ar junkuriem ložmetējniekiem dežurēja pie izejām uz dārzu. Un, ik stundu mainīdamies, četri junkuri garos aitādas kažokos stāvēja pie resnstobra mortīrām.
Anžū kundzes veikalā krāsns bija nokaitusi, caurules tinkšķēja un svelpa kā trakas, pie durvīm postenī stāvēja junkurs, nenolaizdams acu no motocikla uz ielas, un pieci junkuri, paklājuši šineļus, veikalā gulēja kā nosisti. Ap vieniem naktī pulkveža kungs galīgi apmetās pie Anžū kundzes, žāvājās, tomēr gulēt negāja un nepārtraukti runāja ar kādu pa telefonu. Pulksten divos
naktī rūkdams piebrauca motocikls, un no tā nokāpa kāda militāra persona pelēkā šineli.
— Ielaist! Viņš nāk pie manis.
Cilvēks pasniedza pulkvedim prāvu, palagā ievīstītu saini,'kas bija krusteniski pārsiets ar auklu. Pulkveža kungs saini pats noglabāja mazā kambarītī veikala piebūvē un durvis aizslēdza ar piekaramo atslēgu. Cilvēks pelēkajā šinelī ar motociklu aizšāvās atpakaļ, bet pulkveža kungs uzkāpa galerijā un tur, paklājis šineli, palicis zem galvas lupatu kaudzi un pavēlējis dežurantam viņu pamodināt tieši pulksten pusseptiņos, apgūlās un aizmiga.
Vēlā naktī ogļmelna tumsa nogūlās pār terasēm pasaules jaukākajā vietā — Vladimira kalnā. Ķieģeļiem bruģētos celiņus un alejas klāja irdena, neizmērojami dziļa neskarta sniega kārta.
Neviena dzīva dvēsele visā pilsētā ziemu nespēra te kāju un netraucēja daudzstāvīgo masīvu. Kurš gan ies uz Kalnu naktī un vēl tādos laikos? Tur gluži vienkārši ir baismīgi! Pat drosmīgs cilvēks tur neies. Un tur jau arī nav ko darīt. Apgaismota viena vienīga vieta: uz neglīta, smaga postamenta jau simts gadus stāv melns čugunā liets Vladimirs, un rokā viņam stāvus pacelts trīs asis garš krusts. Ik vakarus, tiklīdz kraujas, nogāzes un terases sāk tīties krēslā, krusts iedegas un mirdz visu nakti. Un tas redzams tālu, redzams verstis četrdesmit no Pilsētas, melnajās tālēs, kas stiepjas līdz Maskavai. Bet tuvumā krusts dod maz gaišuma. Skardama zaļi melnos postamenta sānus, krīt bāla elektriskā gaisma, izrauj no tumsas balustrādi un gabaliņu režģa, kas iežogo vidējo terasi. Vairāk neko. Bet tur tālāk, tālāk! .. . Melna tumsa. Koki tumsā, dīvaini kā lustras muslīna pārvalkos, stāv ar sniega cepurēm galvās, un visapkārt kupenas līdz kaklam. Baismīgi.
Nu, skaidrs, ka neviens cilvēks.te nespers kāju. Pat visdrosmīgākais ne. Galvenais — nav taču nekādas vajadzības. Pavisam citādi ir Pilsētā. Nemierīga nakts, svarīga kara laika nakts. Kā kreļļu virknes deg laternas.
Vācieši guļ, bet tikai ar vienu aci. Vistumšākajā šķērs- ieliņā piepeši uzzibsnī gaišzils staru kūlis.
— Halt!
Skrip… Skrap… pa ielas vidu slāj bandinieki ar mazgājamām bļodām galvās. Melni ausu sildītāji… Skrip… Šautenes nevis plecā, bet uz rokas. Ar vāciešiem jokus dzīt nevar, pagaidām … Lai nu kā, vācieši jāņem nopietni. Tie atgādina mēslu vaboles.
— Dokumentus!
— Halt!
Staru kūlis no lukturīša. Ehei! …
Un, lūk, smagnēja, melna, lakota automašīna, priekšā četras ugunis. Tā nav parasta mašīna, jo aiz spožā vāģa vieglā riksī auļo konvojs — astoņi jātnieki. Bet vāciešiem tas vienalga. Arī mašīnai viņi uzkliedz:
— Halt!
— Uz kurieni? Kas? Kāpēc?
— Komandieris, ka Valērijas ģenerālis Belorukovs.
Nu, tas, protams, ir kaut kas cits. Tādā gadījumā —
lūdzu. Iekšā aiz mašīnas stikliem rēgojas bāla, ūsaina seja. Blāvs spožums uz ģenerāļa šineļa pleciem. Un vācu mazgājamās bļodas militāri sveicina. Tiesa gan, sirds dziļumos viņiem gluži vienalga, vai tas ir komandieris Belorukovs vai Petļura, vai zulusu vadonis šajā draņķīgajā zemē. Bet šā vai tā … Ar zulusiem dzīvojot, kā zu- lusam jākauc. Mazgājamās bļodas sveicina. Starptautiska pieklājība, kā mēdz sacīt.
*
Svarīga nakts, kara laika nakts. No Anžū kundzes logiem krīt gaismas stari. Tajos dāmu Cepures un korsetes, un bikses, un Sevastopoles lielgabali. Un junkurs staigā šurp un turp kā pulksteņa vēzēklis, salst, ar durkli zīmē cara monogrammu. Un tur, Aleksandra ģimnāzijā, lampas lej gaismu kā ballē. Mišlajevskis pietiekamā daudzumā iestiprinājies ar degvīnu, staigā un staigā, šad tad paskatās uz Aleksandru Svētīto, pablenž uz kasti ar slēdžiem. Ģimnāzijā noskaņojums diezgan jautrs un cienīgs. Šā vai tā — sargposteņos astoņi ložmetēji un junkuri; tie vis nav nekādi studenti!,.. Tie vai zināt, kausies. Mišlajevskim acis kā trusim — sarkanas. Jau kura nakts, bet miega maz, dzerts daudz, un nemiera atlikām. Nu, Pilsētā ar nemieru pagaidām viegli tikt galā. Ja tu esi godīgs cilvēks, staigā, lūdzu. Zināms, reizes piecas tevi apturēs. Taču, ja tev klāt dokumenti, lūdzu, staigā vesels. Brīnums gan, ka tu nakti vazājies apkārt, bet ej vien …
Bet kurš gan ies uz Kalnu? Tīrās muļķības. Un tad vēl tur augšā tāds vējš… izbrāžas cauri kupenu piedzītajām alejām, kaukdams kā pats nelabais. Ja nu kāds arī būtu aizvilcies uz Kalnu, tad varbūt tikai gluži atstumts radījums, kurš pie visām pasaules varām cilvēku vidū jūtas kā vilks suņu barā. īstens nožēlojamais kā Igo romānā. Tāds, kas pilsētā'nemaz nedrīkstētu rādīties, bet, ja viņš to dara, tad vienīgi, uzņemoties risku un briesmas. Izdosies izlavīties starp patruļām — tava laime, neizdosies — vaino pats sevi^ Ja nu tāds cilvēks arī nokļūtu Kalnā, tad viņš pelnījis vispatiesāko un dziļāko līdzjūtību.
Turp neviens pat suni nedzīs. Vējš taču ledaini salts. Pastāvēsi tādā minūtes piecas un lūgšus lūgsies istabā, bet…
— Ja nu stundas piecas? Ek … Ek… sasalsim ragā!…
Galvenais, uz Augšpilsētu garām panorāmas laukumam un ūdenstornim izkļūt nevar, redzat, tur Mihaila šķērsielā klostera ēkā atrodas kņaza Belorukova štābs. Un katru mīļu brīdi tur šaudās gan mašīnas ar konvoju, gan mašīnas ar ložmetējiem, gan …
— Virsnieku slaka, kaut viņi pūdami nesapūtu!
Patruļas, patruļas, patruļas.
Bet nokļūt pa terasēm Lejaspilsētā Podolā nav nemaz ko gudrot, jo Aleksandra ielā, kas liecas gar Kalna pie- kāji, pirmkārt, virknēm vien deg laternas un, otrkārt, tur ir vācieši — kaut viņus nelabais! — patruļa pēc patruļas. Varbūt vienīgi uz rīta pusi? Bet līdz rītam mēs būsim nosaluši. Hū-u… ledains vējš izbrāžas pa alejām, un tā vien šķiet, kupenās pie režģa murd cilvēku balsis.
— Nosalsim, Strupdeguni!