— Pacieties, Bezdievi, pacieties! Patruļas līdz rītam pastaigās un noliksies uz auss. īzspruksim uz Pauguru, pie Sičihas sasildīsimies.
Tumsa pie režģa sakustas, un liekas, trīs melnas ēnas kļaujas pie margām, izstiepjas, skatās lejā, kur gluži kā uz delnas redzama Aleksandra iela. Pašlaik tā ir klusa, pašlaik tā ir tukša, bet piepeši uzzibsnī divi zilgani staru kūļi — garām aizšaujas vācu mašīnas vai arī parādās ķiveru plāceņi, un no tām krīt īsas, asas ēnas … Un viss redzams kā uz delnas …
Kalnā sakustas viena ēna — un griezīga vilka balss piesmakusi sēc:
— Ek… Bezdievi… Riskēsim! Ejam! Kas zina, palaimēsies …
Kalnā ir nejauki.
*
Un, vai zināt, arī pilī nav labi. Pilī valda dīvaina, naktij gaužām nepiederīga kņada. Cauri zālei, kurā stāv lempīgi apzeltīti krēsli, pa vizošo parketu kā pele pārskrien vecs sulainis ar vaigu bārdu. Kādā attālā telpā drebelīgi noskan elektriskais zvans, nošķind pieši. Guļamistabas spoguļi blāvos, kroņiem rotātos ietvaros rāda dīvainu, nedabisku ainu. Spoguļu priekšā nemierīgi šaudās kārns, iesirms vīrs ar apcirptām ūsiņām gludi skūtajā, bālganajā lapsas sejā, ģērbies greznā čerkeskā ar vītām sudraba auklām. Ap viņu rosās trīs vācu un divi krievu virsnieki. Viens ģērbies čerkeskā, tāpat kā vīrs, kas atrodas centrā, otram mugurā frencis un kājās jātnieku bikses, kas apliecina savu piederību pie kavaler- gardes, tomēr frenci grezno ķīļveidīgie hetmaņa uzpleči. Virsnieki palīdzēja cilvēkam ar lapsas seju pārģērbties. Tika novilkta čerkeskā, platās bikses, lakādas zābaki, Vīrs tika ieģērbts vācu majora uniformā un kļuva līdzīgs simtiem citu majoru. Tad atvērās durvis, pašķīrās pils smagās, putekļainās portjeras un ienāca vēl kāds cilvēks vācu kara ārsta mundierī. Viņš ienesa veselu kaudzi pakešu, atvēra tās un, veikli rīkodamies, cieši nosaitēja jaundzimušā vācu majora galvu, tā ka redzama palika vienīgi kūmiņa labā acs un plānās lūpas, kas mazliet atsedza zobus ar zelta un platīna kronīšiem.
Nepieklājīgā nakts kņada pilī turpinājās vēl kādu laiku. No guļamistabas iznāca vācietis un dažiem virsniekiem, kas slaistījās zālē ar lempīgajiem krēsliem un blakus zālē, savā valodā pavēstīja, ka majors fon Šrats, izlādēdams revolveri, neviļus ievainojis sevi kaklā un nekavējoties nogādājams vācu hospitālī. Kaut kur zvanīja telefons, kaut kur citur tinkšķēja putniņš — tiū! Tad, iebraukusi pa spraišļotajiem, ar griezumiem rotātajiem vārtiem pie pils sānu ieejas, bez trokšņa apstājās vācu automašīna ar sarkano krustu, un noslēpumaino. majoru fon Šratu, marlē ietīņātu un līdz ausīm šineli ievīstītu, iznesa uz nestuvēm un iebīdīja pa sanitārās mašīnas atvērto lūku. Mašīna aizripoja, pagriezienā pie vārtiem vienu reizi dobji ierēkdamās.
Tomēr kņada un nemiers pilī turpinājās līdz pašam rītam, gan portretu zālēs, gan apzeltītajās zālēs dega ugunis, bieži strinkšķēja telefoni, un sulaiņu sejas šķita kļūstam nekaunīgas, un viņu acīs sāka sprēgāt jautras dzirkstelītes …
Pils pirmajā stāvā, mazā, šaurā istabiņā, pie telefona sēdēja cilvēks artilērijas pulkveža uniformā. Viņš uzmanīgi pievēra durvis, kas veda mazajā, izbalsinātajā aparātu telpā, kur nekas neatgādināja pili, un tikai tad nocēla klausuli. Pulkvedis palūdza vienmēr modro telefona centrāles jaunkundzi savienot viņu ar 212. numuru. Savienojumu dabūjis, viņš stingri un bažīgi sarauca uzacis, pateica mērci un intīmi un paklusi iejautājās:
— Vai mortīru diviziona štābs?
*
Ak vai, ak vai! Pulkvedim Mališevam neizdevās nogulēt līdz pusseptiņiem, kā viņš bija cerējis. Pulksten četros naktī putniņš Anžū kundzes veikalā sāka tinkšķēt neparasti uzstājīgi, un dežurējošais junkurs bija spiests pulkveža kungu pamodināt. Pulkveža kungs pamodās apbrīnojami ātri un tai pašā mirklī visu skaidri apjēdza, it kā nemaz nebūtu gulējis. Un viņš neizrādīja junkuram ne mazāko īgnumu iztraucētā miega dēļ. Tūliņ pēc pulksten četriem pulkvedis kaut kur aizdrāzās ar motociklu, bet, kad viņš ap pieciem atgriezās Anžū kundzes veikalā, tad, drūmu kara domu mākts, sarauca uzacis tikpat bažīgi un stingri kā tas pulkvedis pilī, kurš no aparātu telpas izsauca mortīru divizionu.
*
Pulksten septiņos Borodinas laukā, ko apgaismoja iesārtie kupoli, pirmsausmas saltumā drebinādamās, balsu dūkoņai un murdoņai skanot, bija izstiepusies tā pati cilvēku virkne, kas pa kāpnēm devās pretī Aleksandra ģīmetnei. Štābkapteinis Studzinskis stāvēja nomaļus virsnieku pulciņa vidū un klusēja. Dīvaini, viņa acīs paslepeni atspoguļojās tādas pašas bažas, kādas kopš pulksten četriem pauda pulkveža Mališeva acis. Tomēr ikviens, kas būtu redzējis pulkvedi un štābkap- teini šai liktenīgajā naktī, tūliņ nekļūdīgi noteiktu atšķirību: Studzinska acīs nemieru modināja priekšnojauta, Mališeva acīs — apziņa, ka stāvoklis pilnīgi skaidrs, saprotams un visai bēdīgs. Studzinskim aiz šineļa aproces rēgojās garš diviziona artilēristu saraksts. Viņš tikko bija izdarījis pārbaudi un pārliecinājies, ka divdesmit cilvēku trūkst. Tādēļ saraksts glabāja štāb- kapteiņa nervozo pirkstu kustību pēdas: tas bija sagumzīts.
Izdzisušajā zālē vijās dūmu strūkliņas — virsnieku pulciņā vairāki smēķēja.
Tieši pulksten septiņos ierindas priekšā nostājās pulkvedis Mališevs, un, tāpat kā iepriekšējā dienā zālē, viņam nodārdēja apsveikuma sauciens. Tāpat kā vakar, pulkveža kungs bija apjozis sudraba zobenu, bet nezin kāpēc sudraba apkalumos tūkstoš uguņu vairs nelaistījās. Pulkvedim pie labā sāna makstī snauda revolveris, un maksts, domājams, aiz izklaidības, kas pulkvedim Mališevam parasti nepiemita, nebija aizpogāta.
Kreiso — cimdoto roku uzlicis uz zobena roktura, bet labo bez cimda maigi noguldījis uz revolvera maksts, pulkvedis uzrunāja divizionu, sacīdams šādus vārdus:
— Pavēlu virsnieku kungiem un mortīru diviziona artilēristiem vērīgi uzklausīt, ko es teikšu! Pagājušajā naktī mūsu stāvoklī, armijas stāvoklī un, es teiktu, Ukrainas valsts stāvoklī notikušas krasas un negaidītas pārmaiņas. Sakarā ar to es jums paziņoju, ka divizions tiek izformets! Uzaicinu katru no jums noņemt visas zī- motnes un, pievācot mantnīcā visu, ko vēlaties un ko varat aiznest sev līdzi, izklīst pa mājām, palikt tur, nekādā veidā nepiesaistīt sev uzmanību un gaidīt no manis jaunu uzaicinājumu.
Viņš brītiņu klusēja, ar to it kā vēl vairāk likdams izjust mēmo klusumu, kas valdīja zālē. Pat lukturi bija pārstājuši sīkt. Visu artilēristu un virsnieku skatieni bija pievērsti vienam punktam zālē, proti, pulkveža kunga apcirptajām ūsām.
Viņš ierunājās atkaclass="underline"
— Manu uzaicinājumu jūs saņemsiet nekavējoties, tiklīdz stāvoklī būs notikušas jel kādas pārmaiņas. Tomēr man jāsaka jums, ka uz pārmaiņām maz cerību … Pašlaik es vēl pats nezinu, kā notikumi ievirzīsies, taču domāju, ka labākais … ē … (pulkvedis piepeši izkliedza nākamo vārdu) labākais, ko yar cerēt katrs no jums, ir — nokļūt Donā. Tātad: pavēlu visam divizionam, izņemot virsnieku kungus un tos junkurus, kuri šonakt stāvēja sardzē, nekavējoties izklīst!
— Ko?! Kā?! Ā, ā, ā! — nošalca pār visu kareivju pūli, un durkļi tajā dīvaini noplaka. Sāka ņirbēt apjukušas sejas, un šķita, ka šur. tur rindās pazib viens otrs priecīgs acu pāris …
No virsnieku pulciņa nošķīrās štābkapteinis Studzinskis zilgani bālu seju, šķielējošām acīm, paspēra dažus soļus uz pulkveža Mališeva pusi, tad atskatījās uz virsniekiem. Mišlajevskis neskatījās uz štābkapteini, bet vēl arvien uz pulkveža Mališeva ūsām, turklāt viņam bija tāda sejas izteiksme, it kā viņš grasītos pēc sava paraduma izlamāties visneķītrākajos vārdos. Karūsa bija nejēdzīgi iespriedis rokas sānos un blisināja acis. Bet savrup stāvošā jaunu praporščiku pūlītī piepeši nošalca nepiedienīgais un dumpīgais vārds «arestēt!» …