— Ko tas nozīmē? Kāpēc? — kaut kur junkuru ierindā ieducinājās jauns bass.
— Arestēt! …
«— Nodevība!
Piepeši Studzinskis pacēla iedvesmas pilnu skatienu uz spožo kupolu pie griestiem, spēji pašķielēja uz revolvera maksti un uzsauca:
— Hei, pirmais vads!
Pirmā rinda malā ielūza, no tās nošķīrās pelēki stāvi, radās dīvains ņudzeklis.
— Pulkveža kungs! — galīgi aizsmakušā balsī teica Studzinskis. — Jūs esat arestēts.
— Arestēt viņu! — pēkšņi histēriski spalgā balsī iebrēcās viens no praporščikiem un virzījās uz pulkveža pusi.
— Pagaidiet, kungi! — uzsauca Karūsa, kas visu aptvēra gausi, bet pamatīgi.
Mišlajevskis veikli izlēca no virsnieku pulciņa, sagrāba ekspansīvo praporščiku aiz šineļa piedurknes un atrāva atpakaļ.
— Laidiet mani, poručika kungs! — lūpām nikni noraustoties, iekliedzās praporščiks.
— Klusāk! : — ārkārtīgi pašpārliecināta atskanēja pulkveža kunga balss. Tiesa gan, lūpas viņam raustījās gluži tāpat kā praporščikam un sejā iedegās sarkani plankumi, taču acīs pulkvedim bija vairāk pārliecības nekā visiem virsniekiem kopā. Un visi aprima.
— Klusāk! — pulkvedis atkārtoja. — Pavēlu jums nostāties savās vietās un uzklausīt!
Iestājās klusums, un Mišlajevska skatiens spēji saspringa. Izskatījās, ka viņam jau ataususi kāda doma un viņš gaida no pulkveža kunga svarīgas un vēl interesantākas ziņas nekā tās, ko Mališevs jau bija pavēstījis.
— Jā, jā, — pulkvedis, vaigam noraustoties, iesāka,
— jā, jā … Es gan būtu bijis gudrs, dodamies kaujā ar tādu sastāvu, kādu dievs kungs man sūtījis. Gaužām gudrs! Bet tas, kas piedodams brīvprātīgam studentam, jaunam junkuram vai ļaunākajā gadījumā vēl praporščikam, nekādā ziņā nav piedodams jums, štābkapteiņa kungs!
To teikdams, pulkvedis ieurbās Studzinskī ar neredzēti asu skatienu. Pulkveža kunga acis raidīja Studzin- skim neviltotu dusmu zibšņus. Atkal iestājās klusums.
— Nu, tad redzat, godātie, — pulkvedis turpināja.
— Savu mūžu neesmu uzstājies mītiņos, bet šoreiz, acīm redzot, būšu spiests to darīt. Lai notiek, noturēsim mītiņu! Nu, redzat: tiesa gan, mēģinājums arestēt savu komandieri apliecina, ka esat krietni patrioti, bet tas pierāda arī to, ka jūs e… kā lai to pasaka? … esat nepieredzējuši virsnieki. īsi un aši: man nav laika, un ticiet man, — pulkvedis biedinoši un daudznozīmīgi uzsvēra, — arī jums tā nav. Sakiet: ko jūs vēlaties aizsargāt?
Klusums.
— Ko jūs vēlaties aizsargāt, es jautāju, — pulkvedis draudīgi atkārtoja.
Mišlajevskis ar milzīgu, dzīvu ziņkāri skatienā paspēra soli uz priekšu, pielika roku pie cepures un teica:
— Mūsu pienākums ir aizstāvēt hetmani, pulkveža kungs.
— Hetmani? — pulkvedis pārjautāja. — Lieliski, godātais! Divizions, mierā! — viņš piepeši norēca tā, ka vienība neviļus nodrebēja. — Uzklausīt! Apkaunojoši pamezdams mūs visus likteņa varā, hetmanis šorīt ap pulksten četriem aizbēdzis! Aizbēdzis kā pēdīgais nelietis un gļēvulis! Šorīt, stundu vēlāk par hetmani, turpat, kur viņš, proti, uz vāciešu vilcienu, aizbēdzis arī mūsu armijas virspavēlnieks kavalērijas ģenerālis Belorukovs. Vēlākais, pēc dažām stundām mēs būsim aculiecinieki katastrofai, kad līdzīgi jums piekrāptie un avantūrā ievilktie cilvēki tiks apsisti kā suņi. Klausieties: Petļuram pilsētas pieejās ir vairāk nekā simttūkstoš vīru liela armija, un rīt… ko gan es saku, nevis rīt, bet šodien, — pulkvedis norādīja ar roku uz logu, kur jumols pār pilsētu jau metās zils, — izkliedētās, sakausētās nelaimīgo virsnieku un junkuru vienības, ko pametuši nelieši un tie divi neģēļi, kurus vajadzētu pakārt, sastapsies ar lieliski apbruņotajiem un skaitliski divdesmit reizes lielākajiem Petļuras spēkiem .. . Paklausieties, mani bērni! — pēkšņi aiztrūkstošā balsī izsaucās pulkvedis Mališevs, kas pēc gadiem nekādā gadījumā nevarēja būt saviem padotajiem tēvs, bet tikai vecākāis brālis. — Paklausieties! Es, kadru virsnieks, kas izkarojis karu ar vāciešiem, kā to var apliecināt štābkapteinis Studzinskis, uzņemos atbildību par visu! .. . Par visu! … es jūs brīdinu. Es jūs sūtu mājās! Vai saprotat? — viņš sauca.
— Jā … ā … ā, — atbildēja pūlis, un durkļi salīgojās. Un tad otrajā rindā kāds junkurs skaļi un krampjaini iešņukstējās.
Štābkapteinis Studzinskis par lielu pārsteigumu visam divizionam un droši vien arī pats sev ar dīvainu, virsniekam nepiederīgu kustību piegrūda cimdotās rokas pie acīm un sāka raudāt, turklāt diviziona saraksts nokrita uz grīdas.
Tad viņam līdzi sāka raudāt daudzi junkuri, rindas tūliņ sajuka, Un Radamesa Mišlajevska balss, pārkliegdama vaimanu jūkli, nokomandēja taurētājam:
— Junkur Pavlovski! Beigu signālu!
*
— Pulkveža kungs, vai atļaujat aizdedzināt ģimnāzijas ēku? — gaiši vērdamies pulkvedī, jautāja Mišlajevskis.
— Neatļauju, — Mališevs viņam laipni un mierīgi atteica.
— Pulkveža kungs, — Mišlajevskis sirsnīgi atsāka, — Petļuras rokās nonāks mantu glabātava, lielgabali un galvenais, — viņš norādīja ar roku uz durvīm, kur vestibilā virs kāpnēm rēgojās Aleksandra galva.
— Nonāks gan, — laipni apstiprināja pulkvedis.
— Bet kā tad, pulkveža kungs? …
Mališevs pagriezās pret Mišlajevski un, vērīgi skatīdamies viņā, teica:
— Poručika kungs, pēc dažām stundām Petļuras rokās nonāks simtiem cilvēku dzīvību, un vienīgais, ko nožēloju, ir tas, ka es ne ar savu, ne jūsu dzīvību, kas, protams, vēl dārgāka, nespēju novērst viņu bojā eju. Par portretiem, lielgabaliem un šautenēm lūdzu ar mani vairāk nerunāt.
— Pulkveža kungs, — Mališeva priekšā nostājies, ierunājās Studzinskis, — savā un to virsnieku vārdā, kurus es pamudināju uz nejēdzīgo izlēcienu, lūdzu jūs pieņemt mūsu atvainošanos.
— Pieņemu, — pulkvedis laipni atbildēja.
Kad rīta migla pār Pilsētu sāka izklīst, struppurnu mortīras pie Aleksandra laukuma stāvēja bez aizslē- giem, šautenes un ložmetēji, izjaukti un salauzti, gulēja izmētāti bēniņu apslēptākajos kaktos. Sniegā, bedrēs un pagraba nostūros bija izgāztas patronu kaudzes, un lampu kupoli zālē un gaiteņos vairs neizstaroja gaismu. Balto dēli ar slēdžiem Mišlajevska vadībā junkuri salauza ar durkļiem.
* *
Logos raudzījās zila debess. Un zilganajā gaismā kāpņu laukumiņā bija palikuši divi, kas aizgāja pēdējie, — Mišlajevskis un Karūsa.
— Vai komandieris Alekseju brīdinājis? — Mišlajevskis norūpējies iejautājās Karūsam.
— Protams, brīdinājis, tu taču redzi, ka viņš neatnāca, — Karūsa atteica.
— Dienu pie Turbiniem iegriezties nepagūsim?
— Nu, nē, dienu nevarēsim, vajadzēs norakt… šo to. Brauksim uz mājām!
Logos gaisma šķita zila, bet pagalmā jau bālgana, un, pamazām gaisdama, kāpa augšup migla.