OTRĀ DAĻA
Jā, bija redzama migla. Dzelstīgs sals, apsnigušu zaru ķetnas, mēness neapspīdēts, tumšs, vēlāk rīta krēslā vizošs sniegs, tālumā Pilsētas zilie, spožām zvaigznēm nosētie baznīcu kupoli un stāvas kraujas virsotnē Vladimira krusts, kas mirdz pāri pilsētai, līdz sāk aust gaismā, kura nāk pāri Dņeprai no Maskavas puses.
Pret rītu krusts apdzisa … Apdzisa arī ugunis virs zemes. Taču diena ausa negribīgi, solījās būt pelēcīga, ar biezu mākoņu segu ne visai augstu pār Ukrainu.
Pulkvedis Kozirs-Leško pamodās piecpadsmit verstis no Pilsētas pašā rītausmā, kad Popeluhas sādžas mājiņā pa nespodro lodziņīT ielauzās vārga, blāva gaismiņa. Pamostoties Kozirs izdzirda vārdu:
— Dispozīcija.
Sākumā pulkvedim likās, ka ir to redzējis ļoti jaukā sapnī, un viņš pat gribēja ar roku atbīdīt šo salto vārdu. Taču vārds uzblīda, iespraucās istabā reizē ar pretīgajām sarkanajām pūtēm klāto raitnieka seju un saburzīto aploksni. No somas, kurā atradās vizla un tīkls, Kozirs pie lodziņa izvilka karti, sameklēja tajā Borhunu sādžu, pēc Borhuniem atrada Belijgaju, ar nagu novilka pār ceļu sazarojumu, ap kuru kā mušas lipa krūmāju punktiņi, un tad nokļuva līdz lielajam melnajam plankumam — Pilsētai. Sarkanpūtainās sejas īpašnieks oda pēc mahorkas, viņš uzskatīja, ka drīkst smēķēt ari Ko- zira klātbūtnē un karam tas nemaz nenāks par ļaunu, istabā oda arī pēc stipras otrās šķiras tabakas, ko smēķēja Kozirs pats.
Koziram tūliņ vajadzēja sākt karot. Tas pulkvedi darīja mundru, viņš plati nožāvājās un sāka šķindināt greznās zirglietas, pārmezdams siksnas pār pleciem. Šonakt viņš bija gulējis ar visu šineli, pat piešus nenoņēmis. Saimniece sāka rosīties ap piena podu. Kozirs nekad nedzēra pienu un nedarīja to arī tagad. Nez no kurienes izlīda bērni. Un viens no tiem, pats mazākais, šļūca pa solu ar gluži kailu dibenu, lūkodams piekļūt Kozira mauzerim. Taču viņš to nedabūja, jo Kozirs mauzeri aizbāza aiz jostas.
Visu mūžu līdz 1914. gadam Kozirs bija sādžas skolotājs. Četrpadsmitajā gadā viņš aizgāja karā, nonāca dragūnu pulkā un 1917. gadā tika iecelts par virsnieku. Bet astoņpadsmitā gada četrpadsmitā decembra rītausma sastapa Koziru pie lodziņa jau kā Petļuras armijas pulkvedi, un, kā viņš par tādu kļuvis, nevarētu pateikt neviens visā pasaulē (un vismazāk pats Kozirs). Bet tas notika tādēļ, ka viņa — Kozira aicinājums bija karš, kamēr skolotāja darbs tikai ilgi neatklāta, liela kļūda. Tā tomēr mūsu dzīvē visbiežāk notiek. Savus divdesmit gadus cilvēks ar kaut ko nodarbojas, piemēram, lasa lekcijas par romiešu tiesībām, bet divdesmit pirmajā gadā piepeši izrādās, ka romiešu tiesības viņam neder, ka šis cilvēks tās pat neizprot, viņam tās nepatīk un īstenībā viņš ir lielisks dārzkopis un aizrautīgi mīl puķes. Domājams, ka tā notiek mūsu nepilnīgās sociālās iekārtas dēļ, kuras apstākļos neskaitāmi cilvēki savu īsto vietu atrod tikai uz mūža beigām. Kozirs to atrada četrdesmit piecu gadu vecumā. Līdz tam viņš bija slikts, nežēlīgs un garlaicīgs skolotājs.
— Nu, sakiet puišiem, lai vīkšas laukā no mājām un sēžas zirgos, — Kozirs teica un savilka gurkstošo jostu ciešāk ap vidu.
Popeluhas sādžā kūpēja balto mājiņu skursteņi, un pulkveža Kozira ap četrsimt vīru lielā vienība atstāja sādžu. Pār jātnieku rindām cēlās mahorkas dūmi, un Kozira milzīgais, bērais ērzelis nemierīgi dīžājās. Čīkstēja vezumnieku ragavas, izstiepušās veselu pusversti aiz pulka. Pulks šūpojās seglos, un tūlīt aiz Popeluhas jātnieku kolonnas priekšgalā koka kātā sāka plīvot divkrāsains karogs — puse gaišzila, puse dzeltena.
Tēju Kozirs necieta, un no rītiem vislielāko baudu viņam sagādāja malks degvīna. Viņam garšoja cara laika degvīns. Četrus gadus tas nebija dabūjams, bet hetmaņa laikā parādījās visā Ukrainā. Degvīns no pelēkās blašķes ieplūda Kozira dzīslās kā jautra liesma.
No blašķēm, kas bija paņemtas vēl Belaja Cerkovas noliktavā, degvīns izplūda arī pa jātnieku rindām, un, līdzko tas bija noticis, kolonnas priekšgalā ieskanējās itāliešu trīsrindu harmonikas un iedziedājās falsets:
Tur aiz birzes, birzes, Birztaliņas zaļās„ ..
Bet kolonnas piektajā rindā laida vaļā basi:
Jauna meita zemi ara Melnu vērsi arklā … Melnu vērsi… zemi ara, Nemācēja skubināt. Tad salīga kazaciņu Vijolīti čīgāt.
— Fiū… klak! Klak, tak, tak! … — jātnieks pie karoga līksmi kā lakstīgala iesvilpās un noklakšķināja ar mēli. Salīgojās pīķi, un kratījās smailās cepures — melnas kā sērauts — ar pozamentu un zārku pušķiem. Tūkstošiem dzelzs pakavu mīdīts, gurkstēja sniegs. Ieskanējās līksmas torbana skaņas.
— Pareizi! Možu prātu, puiši, — Kozirs atzinīgi uzsauca. Un pāri Ukrainas sniegotajiem laukiem aizvijās skanīga dziesma.
Viņi pajāja garām Belijgajai, miglas aizkars pašķīrās, un visi ceļi kļuva melni, sakustējās un sāka čirkstēt. Ceļu krustojumā pie Belijgajas kolonna palaida sev priekšā ap pusotra tūkstoša vīru lielu kājnieku vienību. Priekšējās rindās soļoja puiši, ģērbušies vienādos zilos županos no labas vācu vadmalas, sejas tiēm bija šaurākas, paši kustīgāki, šautenes riesa braši — tie bija galicieši. Toties pēdējās rindās kājnieki soļoja, ģērbušies garos slimnīcas halātos, kas sniedzās līdz papēžiem, un apjozušies ar dzeltenām jēlmītas ādas siksnām. Un visiem galvās, virs papahām uzmauktas, līgoja vācu plakanās bruņucepures. Apkalti zābaki mīdīja sniegu.
Baltie ceļi uz Pilsētu kļuva melni no šī spēka.
— Slava! — garām soļojošie kājnieki uzsauca dzel- tenzilajam karogam.
«Slava!» atbalsoja Belijgajas birztalas.
Aizmugurē un pa kreisi uz šo saucienu atbildēja lielgabali. Aplencēju korpusa komandieris pulkvedis To- ropecs jau naktī bija aizsūtījis divas baterijas uz Pilsētas mežu. Lielgabali dziļajā sniegā izvietojās puslokā un, gaismai austot, sāka apšaudi. Sešcollīgo lielgabalu dārdienu viļņi salīgoja piesnigušās mastu priedes. Milzīgo Puščevodicas sādžu divas reizes nodrebināja zalves, vienā mirklī izbirdinādamas visus logus četrām rindām sniegā iegrimušo māju. Vairākas priedes tika sašķaidītas skaidās, un augstu gaisā uztriecās veselas sniega strūklas. Bet pēc tam Puščevodicā viss apklusa. Mežs it kā iegrima snaudā, un vienīgi iztraucētās vāveres, ar nagiem skrapšķinādamas, šaudījās pa simtgadīgo koku stumbriem. Pēc tam abas baterijas sāka virzīties prom no Puščevodicas un devās uz labo flangu. Tās šķērsoja milzīgus tīrumus, mežaino Uročišči, nogriezās uz šaura ceļa, aizbrauca līdz krustojumam un tur jau nostājās pretī Pilsētai. Agri no rīta Podgorodņā, Savskā, Pilsētas nomalē Kureņevkā sāka plīst no liela augstuma krītoši šrapneļi.
Zemajās sniega pilnajās debesīs rībēja un dārdēja, it kā tur kāds dauzītu bungas. Mājeļu iemītnieki jau kopš paša rīta sēdēja pagrabos, un rīta krēslā varēja redzēt, kā pārsalušo junkuru ķēdes pārvietojas kaut kur tuvāk Pilsētas centram. Lielgabali tomēr drīz vien apklusa, tos nomainīja jautri šāvienu sprakšķi kaut kur
nomalē, ziemeļu pusē. Tad noklusa arī tie.
*
Aplencēju korpusa komandiera Toropeca vilciens stāvēja starpstacijā, dziļu mežu vidū, verstis piecas no sniegā ieputinātās un dārdienu un grāvienu apdullinātās, pamirušās Svjatošinas sādžas. Sešos vagonos visu nakti nenodzisa elektrībā, starpstacijā visu nakti zvanīja tālrunis, un pulkveža Toropeca piebradātajā salonā pīkstēja lauka telefoni. Kad sniegotā diena jau pilnīgi apgaismoja apkārtni, lielgabali nodārdināja kaut "kur priekšā pie dzelzceļa līnijas, kas veda no Svjatošinas uz Volinskas Posteni, dzeltenajās kastēs iedziedājās putniņi, un kalsnais, nervozais Toropecs teica savam adjutantam Hudjakovskim: