— Uz Donu! …
Arvien retāk un retāk, bet pret dienas vidu jau pavisam reti.
Visapkārt Pilsētai te vienā, te otrā vietā ierības šāvieni, tad apraujas … Taču Pilsēta vēl dienas vidū, par spīti šaudīšanai, dzīvoja ierastai ikdienai līdzīgu dzīvi. Veikali bija atvērti un tirgojās. Pa ielām steidzās milzums gājēju, klaudzēja durvis un šķindēdams brauca tramvajs.
Bet tad, dienas vidū, no Pečerskas sāka ņipri rībināt ložmetējs. Sīkā tarkšķoņa atbalsojās Pečerskas pakalnos un no turienes aizplūda uz Pilsētas centru. Kā tad tā, tas taču jau pavisam tuvu! … Kas noticis? Garāmgājēji apstājās un sāka ostīt gaisu. Šur tur ietves tūdaļ kļuva krietni tukšākas.
Kas? Kurš?
— Arrrrrrrrrrrrrrrrrr-pa-pa-pa-pa-pa! Pa! Pa! Pa! Rrrrrrrrrrrrrrrrrrrr!
— Kurš?
— Kurš? Vai tad jūs, cienītais kungs, nezināt? Tas ir pulkvedis Bolbotuns.
*
Jā, godātie, tā, lūk, viņš sadumpojās pret Petļuru!
Pulkvedis Bolbotuns, ko māca garlaicība, izpildot pulkveža Toropeca grūtās ģenerālštāba ieceres, nolēma mazliet paātrināt notikumus. Bolbotuna kavalēristi bija nosaluši, gaidīdami pašā dienvidu sektorā aiz kapsētas, no kurienes līdz viedīgajai, sniegotajai Dņeprai bija vairs tikai viens metiens. Arī pats Bolbotuns bija nosalis. Tā nu viņš pacēla gaisā jājampātagu, un viņa jātnieku pulks sāka virzīties no labās pa trim, izstiepās pa ceļu un piejāja pie dzelzceļa stigas, kas cieši apjoza Pilsētas nomali. Te pulkvedi Bolbotunu neviens nesagaidīja. Seši bolbotuniešu ložmetēji sāka riet tik neganti, ka rīboņa aizvēlās pa visu Ņižņaja Teļičkas savrupiem. Pulkvedis vienā mirklī aizšķērsoja dzelzceļa līniju un apturēja pasažieru vilcienu, kurš tikko bija pabraucis garām dzelzceļa tilta pārmijai un atgādājis uz Pilsētu jaunu vedumu Maskavas un Pēterburgas iedzīvotāju ar tumīgiem sievišķiem un sprogainiem sunīšiem. Pasažieri pilnīgi zaudēja galvu, taču Bolbotunam šobrīd nebija vaļas nojēgties ar sunīšiem. Trauksmaini tukšu preču vagonu sastāvi no Pilsētas II Preču stacijas ripoja uz Pilsētas I Pasažieru staciju, sāka svilpt manevrējošās lokomotīves, bet bolbotuniešu lodes nobēra negaidītu krusu pār Svjatotroickas ielas mājeļu jumtiem. Un Bolbotuns iegāja Pilsētā un virzījās arvien tālāk pa ielu, nesastapdams pretestību līdz pašai karaskolai un katrā šķērsieliņā iesūtīdams jātnieku izlūkus. Un viņš aizķērās tikai pie Nikolaja skolas ar aplupušajām kolonnām. Te pulku sagaidīja ložmetējs un kādas ķēdes bieži raidītas skrajas zalves. Bolbotuna priekšējā vadā, pirmajā sotņā, krita kazaks Bucenko, piecus vīrus ievainoja un diviem zirgiem pāršāva kājas. Bolbotuns mazliet pakavējās. Nez kādēļ pulkvedim šķita, ka viņam pretī stāv sazin kādi milzu spēki. Bet īstenībā pulkvedim ar zilo smailo cepuri galvā salūtu raidīja trīsdesmit junkuri un četri virsnieki ar vienu ložmetēju.
Bolbotuna pulks pēc komandas nokāpa no zirgiem, nogūlās, paslēpās aizsegā un sāka ar junkuriem apšaudīties. Pečerska piebira ar sprakšķiem, atbalsis triecās pret sienām, un Miljonu ielas rajonā sāka vārīties kā katlā.
Bolbotuna rīcībai tūliņ bija sekas Pilsētā: Elizabetes, Vīnogu un Ļevašova ielās sāka būkšēt logu dzelzs aiz- virtņi. Jautrie veikali kļuva akli. Ietves vienā mirklī kļuva tukšas un nemīlīgi skanīgas. Sētnieki veicīgi slēdza ciet vārtus.
Arī Pilsētas centrā tai bija sekas: štābu telefonu gaiļu balsis sāka pieklust.
No baterijas zvana uz diviziona štābu. Velna būšana, neatbild! No družīnas pīkstina ausīs komandiera štābam, mēģina kaut ko sarunāt. Bet kāda balss atbildot nomurkšķ nez kādas blēņas.
— Vai jūsu virsniekiem uzpleči ir?
— Ko? Kas vajadzīgs?
— Ti-ū …
— Ti-ū …
•— Nekavējoties izsūtīt vienību uz Pečersku!
— Bet kas tur notiek?
— Ti-ū .. .
Pa ielām sāka ložņāt vārds: Bolbotuns, Bolbotuns, Bolbotuns, Bolbotuns …
No kurienes nāca vēsts, ka tas ir tieši Bolbotuns, nevis kāds cits? Nav zināms, taču vēsts pienāca. Varbūt bija tā: dienas vidū starp parastajiem gājējiem un dīkdieņiem Pilsētā jau uzradās kādi cilvēki mēteļos ar aitādas apkaklēm. Tie staigāja, ložņāja apkārt. Virsniekus ar zeltītiem uzplečiem, junkurus un kadetus viņi pavadīja ar ilgiem, ciešiem skatieniem. Čukstēja:
— Pilsētā ienācis Bolbotuns.
Un viņu čukstā nebija nekāda sarūgtinājuma. Tieši otrādi, šo cilvēku acīs bija skaidri lasāms — «Slava!».
«Sla-va-va-va-va-va-va-va-va-va-va-va-va-va …» dūca Pečerskas pakalni. Cilvēki sāka melst visādus niekus:
— Bolbotuns esot lielkņazs Mihails Aleksandrovičs.
— Nekā nebija: Bolbotuns ir lielkņazs Nikolajs Ni- kolajevičs.
— Bolbotuns ir vienkārši Bolbotuns. -— Būs ebreju grautiņš.
— Nekā: viņiem esot sarkani apsēji.
— Labāk steidzieties uz mājām.
— Bolbotuns ir pret Petļuru.
— Nekā nebija: viņš ir par boļševikiem.
— Nepavisam arī ne: viņš ir par caru, tikai bez virsniekiem. ^
— Hetmanis aizmucis?
— Vai tiešām? Tiešām? Tiešām? Tiešām? Tiešām? Tiešām?
— Ti-ū. Ti-ū. Ti-ū.
*
Bolbotuna izlūki ar sotņiku Galaņbu priekšgalā devās pa Miljonu ielu, un uz tās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Bet piepeši, iedomājieties tikai, atvērās parādes durvis un tieši pretī pieciem haidamaku jātniekiem ar pušķainām tresēm pie cepurēm izskrēja pats slavenais uzņēmējs Jakovs Grigorjevičs Feldmans. Vai jūs, Jakov Grigorjevič, gluži bez prāta, kur jums tā jāskrien, kad te notiek tādas lietas? Jā, nudien, Jakovs Grigorjevičs izskatījās tāds, it kā būtu zaudējis prātu. Kotika cepurīte uz pakauša, mētelis vaļā. Un acīs klīstošs skatiens.
Jakova Grigorjeviča Feldmana neprātam bija iemesls. Līdzko pie karaskolas sāka vārīties kā katlā, no Jakova Grigorjeviča sievas gaišās guļamistabiņas atskanēja vaids. Tas atkārtojās vēlreiz, tad aprima.
— Ai, — uz šo vaidu atsaucās Jakovs Grigorjevičs, paraudzījās laukā pa logu un pārliecinājās, ka tur izskatās pavisam nelādzīgi. Visapkārt rībēja, un nekur nevienas dzīvas dvēseles.
Bet vaidi atkārtojās skaļāk un kā nazis iedūrās Jako- vam Grigorjevičam sirdī. Salīkusi večiņa, Jakova Grigorjeviča māmuļa, iztipināja no guļamistabas un uzsauca: ļ
— Jaša! Vai zini? Sākas!
Un Jakovs Grigorjevičs domās rautin rāvās uz vienu mērķi — uz pašu Miljonu ielas stūri pie klajuma, kur pie pirmās mājiņas omulīgi karājās aprūsējusi izkārtne ar zelta burtiem: Vecmāte J. T. Šadurska.
Uz Miljonu ielas ir diezgan bīstami, kaut arī tā ir šķērsiela, tomēr pa to šauj no Pečerskas laukuma uz Kijevas kranti.
Kaut nu izdotos aizskriet! Kaut nu . .. Cepure uz pakauša, acīs šausmas, un Jakovs Grigorjevičs Feldmans velkas uz priekšu gar pašām sienām.
— Stāt! Uz kurieni?
Galaņba paliecās lejup no segliem. Feldmanam seja pietvīka tumša, skatiens sāka šaudīties. Acīs ņirbēja haidamaku zaļie trešu pušķi.
— Es, pan, esmu mierīgs iedzīvotājs. Sievai dzemdības. Eju pēc vecmātes!
— Pēc vecmātes? Ko tad tu slamsties gar sienām? Ko? Ž-žīdelis? …
— Es, kungs …
Nagaika aizlocījās kā čūska pār kotika apkakli un kaklu. Neganti nosāpēja. Feldmans iebrēcās. Seja nu vairs nebija tumša, bet balta, un starp haidamaku puš- šiem pavīdēja sievas vaibsti.