Putekļainais trimo atspoguļoja līdz vidum kailo novājējušo ķermeni, augsti paceltajā rokā sveces deglis pārogļojās, un puisim uz krūtīm varēja saskatīt maigus un smalkus zvaigžņveida izsitumus. Pa slimā vaigiem neatturami plūda asaras, un viņa augums drebēja un ļodzījās.
— Man jānošaujas. Taču man nepietiek tam spēka;
kāpēc gan lai es tev melotu, mans dievs? Kāpēc gan lai es melotu tev, mans attēl?
No maza dāmu rakstāmgaldiņa atvilktnes viņš izvilka plānu grāmatiņu, iespiestu uz slikta, pelēka papīra. Uz tās vāka ar sarkaniem burtiem bija rakstīts:
FANTOMISTI —
FUTURISTI. M. ŠPOĻANSKA, B. FRIDMANA, V. ŠARKEVIČA, I. RUSAKOVA DZEJAS.
Maskava, 1918.
Nabaga slimais atvēra grāmatu trīspadsmitajā lappusē un ieraudzīja pazīstamas rindas:
Iv. Rusakovs
DIEVA NIEVĀ Debesīs izklāta Dūmu stiga. Kā zvēru, kas zīž ķepu, Redzu tur debess tēvu Pinkainu lāci Dievu. Šai siigā Migā
Sitiet dievu.
Sārta skaņa,
Kad nokauj dievu,
Skaudras lāstu lūgsnas tai raidu.
— Ai-ā-ai, — slimais, zobus sakodis, sāpīgi ievaidējās. — Ai, — viņš atkārtoja nerimstošās mokās.
Pēkšņi viņš ar pārvērstu seju iespļāva lappusē, kurā bija iespiests dzejolis, un nosvieda grāmatu uz grīdas, tad noslīga ceļos un, mezdams sīkus, drebelīgus krustus, klanījās un, ar auksto pieri pieskardamies putekļainajam parketam, sāka lūgt dievu, pievērsis acis melnajam, drūmajam logam:
—Kungs, apžēlojies un piedod man to, ka esmu uzrakstījis šos derdzīgos vārdus! Kālab gan tu esi tik nežēlīgs? Kālab? Es zīnu, tu mani esi sodījis. Ak, cik šausmīgi tu esi mani sodījis! Paskaties jel uz manu ādu! Zvēru tev pie visa svētākā, visa dārgākā pasaulē, pie mirušās mātes piemiņas — esmu diezgan sodīts. Es ticu tev! Ticu ar visu dvēseli un miesu, ar katru smadzeņu šūnu. Ticu tev un griežos vienīgi pie tevis, jo visā pasaulē nav neviena, kurš man varētu palīdzēt. Ne no viena es nevaru gaidīt glābiņu, tikai no tevis. Piedod man un izdari tā, lai zāles man līdzētu! Piedod man iedomu, ka tevis nav: ja tevis nebūtu, es šobrīd būtu nožēlojams kraupjains suns bez kādām cerībām. Bet es esmu cilvēks un esmu stiprs vienīgi tādēļ, ka pastāvi tu un es ik brīdi varu griezties pie tevis ar lūgumu pēc palīdzības. Un es ticu, ka tu uzklausīsi manas lūgšanas, piedosi un izdziedināsi mani. Ļauj kļūt veselam, ak kungs, aizmirsti neģēlības, ko uzrakstīju ārprāta lēkmē piedzēries, kokaīna apdullināts! Neļauj man sapūt, un es zvēru, ka kļūšu atkal par cilvēku. Stiprini manus spēkus, atpestī no kokaīna, atpestī no gļēvās dabas, atpestī no Mihaila Semjonoviča Špoļanska! …
Svece notecēja, istabā kļuva vēsāks, uz rīta pusi slimajam āda pārklājās ar sīkām pūtītēm — un ap sirdi kļuva krietni vieglāk.
*
Bet Mihails Semjonovičs Špoļanskis atlikušo nakts daļu pavadīja Maloprovaļnajas ielā, lielā istabā ar zemiem griestiem un vecu portretu, kurā blāvi vizēja laika gaitā apsūbējušas četrdesmito gadu epoletes. Mihails Semjonovičs bez žaketes, tikai baltā zefīra kreklā, virs kura greznojās melna veste ar dziļu izgriezumu, sēdēja uz šauras kušetes un teica sievietei ar bālu un samtainu seju šādus vārdus:
— Nu, Jūlija, esmu galīgi izlēmis un iestāšos tā neģēļa hetmaņa bruņotajā divizionā.
Tad sieviete, kuru pirms pusstundas savos apkampienos skūpstīdams bija nomocījis un sagumzījis kaislīgais Oņegins, pelēkā, pūkainā lakatā tīstīdamās, sacīja: .
— Man ļoti žēl, ka nekad neesmu sapratusi un/ nespēju saprast tavus plānus.
Mihails Semjonovičs no galdiņa līdzās kušetei paņēma viduklī iežmaugtu glāzīti ar smaržīgu konjaku, iedzēra malku un atteica:
— Un nevajag arī.
*
Divas dienas pēc šīs sarunas Mihails Semjonovičs pārvērtās. Cilindra vietā viņam galvā parādījās plakana naģene ar virsnieka kokardi, civilā apģērba vietā — īss puskažociņš līdz ceļgaliem un tam uz pleciem nobružāti uzpleči. Rokās cimdi ar platiem galiem kā Marselam «Hugenotos», kājās getras. Mihails Sem- jonovļčs bija no galvas līdz papēžiem (seju ieskaitot) notriepies ar mašīneļļu un nezin kāpēc arī ar sodrējiem. Vienu reizi, un tas bija tieši devītajā decembrī, divas mašīnas devās kaujā Pilsētas pievārtē un, jāsaka, guva ārkārtējus panākumus. Abas norāpoja pa šoseju verstis divdesmit, un jau pēc to pirmajiem trīscollīgo lielgabalu triecieniem un ložmetēju tarkšķiem petļuriešu ķēdes metās bēgt. Ceturtās mašīnas komandieris sārt- vaidzīgais entuziasts praporščiks Straškevičs Mihailam Semjonovičam apzvērēja, ka visas četras mašīnas, darbodamās reizē, vienas pašas spētu nosargāt Pilsētu. Sī saruna norisinājās devītā decembra vakarā, bet vienpadsmitā decembra mijkrēslī Špoļanskis, kurš divizionā dežurēja, Ščuram, Kopilovam un citiem (tēmētājiem, diviem šoferiem un mehāniķim) teica tā:
— Vai zināt, draugi, atklāti sakot, nebūt nav skaidrs, vai darām pareizi, aizstāvēdami šo hetmani. Mēs viņa rokās esam vienīgi dārga un bīstama rotaļlieta, ar kuras palīdzību viņš perina vismelnāko reakciju. Kas zina, varbūt Petļuras sadursme ar hetmani ir vēsturiski nosacīta un no šīs sadursmes jārodas kādam trešajam vēsturiskam spēkam, kurš, iespējams, būs vienīgais pareizais.
Klausītāji Mihailu Semjonoviču dievināja aiz tā paša iemesla, kura dēļ viņu dievināja klubā «Pīšļi», — izcilās daiļrunības dēļ.
— Kas tad tas būs par spēku? — kūpinādams paša tītu smēķi, apvaicājās Kopilovs.
Gudrais, plecīgais gaišmatis Ščurs viltīgi piemiedza aci, pamādams sarunu biedriem kaut kur uz ziemeļaus
trumu pusi. Vīri vēl mazliet patērzēja, tad izklīda. Divpadsmitā decembra vakarā tiem pašiem nedaudzajiem cilvēkiem aiz automobiļu garāžām norisinājās otra saruna ar Mihailu Semjonoviču. Nav zināms, par ko viņi runāja, toties labi zināms tas, ka trīspadsmitā decembra vakarā, kad diviziona garāžās dežurēja Ščurs, Kopilovs un strupdegunis Petruhins, Mihails Semjonovičs ieradās tur, nesdams līdzi prāvu ietinamajā papīrā ievīstītu saini. Ščurs, kurš atradās sardzē, ielaida viņu garāžā, kur blāvi sārtu gaismu meta pretīga lampiņa, bet Kopilovs visai familiāri pamirkšķināja uz maišeļa pusi un iejautājās:
— Cukurs?
— Mhm, — Mihails Semjonovičs atbildēja.
Šķūnī ap mašīnām sāka klaiņāt lukturis, mirkšķinādams kā acs, un rūpju pilnais Mihails Semjonovičs kopā ar mehāniķi nopūlējās, sagatavodams mašīnas rītdienas uzbrukumam.
Iemesls: rīkojums, ko bija saņēmis diviziona komandieris kapteinis Pleško, — «četrpadsmitajā decembrī pulksten astoņos no rīta ar četrām mašīnām doties uz Pečersku».
205
Mihaila Semjonoviča un mehāniķa kopīgajām pūlēm sagatavot automobiļus kaujai bija dīvaini rezultāti. Trīs mašīnas, kas vēl iepriekšējā vakarā bija pilnīgā kārtībā (ceturtā Straškeviča vadībā piedalījās kaujā), četrpadsmitā decembra rītā kā paralizētas nespēja pakustēt ne no vietas. Kas tām lēcies, neviens nevarēja izprast. Kaut kāda pretīga masa bija aizķepējusi smidzinātājus, un, lai kā apkalpes locekļi tos centās izpūst ar riepu sūkni, nekas nelīdzēja. Pelēkajā rīta krēslā ap šīm trim mašīnām lukturu gaismā notika .bēdīga rosīšanās. Kapteinis Pleško izskatījās bāls, blenza apkārt kā vilks un prasīja pēc mehāniķa. Ar to arī iesākās nedienas. Mehāniķis bija pazudis. Noskaidrojās, ka pretēji visiem noteikumiem viņa adrese divizionā nemaz nav zināma. Paklīda baumas, ka mehāniķis pēkšņi saslimis ar izsitumu tīfu. Tas notika pulksten astoņos, bet astoņos un trīsdesmit minūtēs kapteini Pleško ķēra otrs trieciens. Neatgriezās praporščiks Špoļanskis, kurš pēc noņemšanās ap mašīnām pulksten četros naktī bija ar Ščura vadītu motociklu aizbraucis uz Pečersku. Sčurs atgriezās Ьviens un izstāstīja bēdīgo notikumu. Motocikls iegriezies Verhņajateļičkas ielā, un Ščurs veltīgi centies atrunāt praporščiku Špoļanski no nepārdomātas rīcības. Tā nu mūsu Špoļanskis, kura ārkārtējo drosmi pazina visā divizionā, pametis Ščuru, paņēmis karabīni un rokas granātu un viens pats devies tumsā izlūkot dzelzceļa stigu. Ščurs dzirdējis šāvienus. Viņš esot pilnīgi pārliecināts, ka ienaidnieka priekšējā jātnieku patruļa, ieauļojusi Verhņajateļičkas ielā, uzgrūdusies tur Špo- ļanskim un nevienādā cīņā, bez šaubām, nogalinājusi. Ščurs praporščiku gaidījis divas stundas, kaut gan tas licis gaidīt tikai stundu, bet pēc tam atgriezies divizionā, lai nepakļautu briesmām pats sevi un dienesta motociklu Nr. 8175.