Pēc Ščura stāsta kapteinis Pleško kļuva vēl bālāks. Telefonā bez mitas čivināja putniņi no hetmaņa un ģenerāļa Kartuzova štābiem, prasīdami, lai mašīnas iziet kaujā. Pulksten deviņos ar ceturto mašīnu no pozīcijām atgriezās sārtvaidzis entuziasts Straškevičs, un daļa no viņa vaigu sārtuma saplūda diviziona komandiera vaigos. Entuziasts vadīja savu mašīnu uz Pečersku, un tā, kā jau tika teikts, aizsprostoja Suvorova ielu.
Kopš pulksten desmitiem rītā Pleško bālums palika nemainīgs. Bez pēdām bija pazuduši divi tēmētā j i, divi šoferi un viens ložmetējnieks. Visi mēģinājumi iekustināt mašīnas palika bez sekmēm. Pēc kapteiņa Pleško pavēles ar motociklu uz pozīcijām aizbraukušais Ščurs neatgriezās. Protams, neatgriezās arī motocikls, jo pats taču tas atgriezties nevarēja. Čivinātāji telefonā sāka draudēt. Jo gaišāka ausa diena, jo vairāk brīnumu notika divizionā. Pazuda artilēristi Duvans un Maļcevs un vēl pāris ložmetējnieku. Mašīnas sāka izskatīties noslēpumainas un pamestas, tām apkārt mētājās uzgriežņi, atslēgas un sazin kādi spaiņi.
Bet dienas vidū, dienas vidū pazuda pats diviziona komandieris kapteinis Pleško.
Dīvaina pārgrupēšanās un pārvietošanas kustība, ko izraisīja tiklab stihiskā kaujas darbība, kā arī ziņnešu ierašanās un štābu telefonu pīkstoņa, trīs diennaktis
svaidīja pulkveža Naija-Tursa vienību pa sniega kupenām un vaļņiem ap Pilsētu no Sarkanā Traktiera līdz Serebrjankai dienvidos un līdz Volinskas Postenim dienvidrietumos. Bet trīspadsmitā decembra vakars šo vienību noveda atpakaļ Pilsētā, šķērsieliņā, kādā pamestā kazarmā, kurai puse logu bija izdauzīti.
Pulkveža Naija-Tursa vienība izskatījās neparasta. Visus, kas šo vienību redzēja, tā pārsteidza ar saviem velteņiem. Trīs pēdējās dienās tajā bija ap simt piecdesmit junkuru un trīs praporščiki.
Pašā decembra sākumā pie pirmās družīnas priekšnieka ģenerālmajora Blohina ieradās kāds vidēja auguma melnīgsnējs, gludi skuvies kavalērists ar sērīgām acīm un huzāru pulkveža uzplečiem un stādījās priekšā par pulkvedi Naiju-Tursu, bijušā Belgradas huzāru pulka otrā eskadrona bijušo komandieri. Naija- Tursa sērīgajām acīm piemita tāda īpatnība, ka ikviens, kam gadījās sastapties ar klibo pulkvedi, kuram pie vienkāršā zaldāta šineļa bija redzama nobružāta Jura krusta lentīte, sevišķi uzmanīgi klausījās Naija-Tursa vārdos. Ģenerālmajors Blohins pēc īsas sarunas ar Naiju uzdeva viņam saformēt družīnas otro nodaļu ar noteikumu, ka formēšanai jābūt pabeigtai līdz trīspadsmitajam decembrim. Brīnumainā kārtā formēšana bija pabeigta jau desmitajā decembrī, un tajā pašā datumā pulkvedis Naijs-Turss, vispār būdams vārdos neparasti skops, īsi ziņoja ģenerālmajoram Blohinam, kam ne mirkli nedeva miera štābu tālruņu pīkstieni, ka viņš, Naijs- Turss, ar saviem junkuriem jau varot uzņemties kaujas uzdevumus, taču ar kategorisku nosacījumu, ka visai viņa simt piecdesmit vīru lielajai vienībai izsniegs pa- pahas un velteņus, bez kuriem viņš, Naijs-Turss, uzskatot karošanu par pilnīgi neiespējamu. Uzklausījis neskaidri runājošo un vārdos strupo pulkvedi, ģenerālis Blohins viņam labprāt izrakstīja zīmi uz sagādes daļu, taču brīdināja, ka ar šo papīru viņš droši vien neko nesaņems ātrāk kā pēc nedēļas, jo visās sagādes daļās un štābos valdot tīri neticams stulbums, jezga un nejēdzība. Naijs-Turss, kas nevarēja izteikt skaņu «r», pievāca papīru, pa paradumam noraustīja kreiso apcirpto ūsu un, nepagriezdams galvu ne pa labi, ne pa kreisi (viņš to nevarēja, jo pēc ievainojuma viņam bija savilkts
kakls; kad vajadzēja skatīties uz sāniem, pulkvedis griezās ar visu augumu), devās laukā no ģenerālmajora Blohina kabineta. No družīnas telpām Ļvovas ielā Naijs- Turss paņēma sev līdzi desmit junkuru (nez kādēļ ar šautenēm), kā arī pāris divriču un devās ar tiem uz sagādes daļu.
Sagādes daļā, kas atradās jaukā savrupmājā Buļvar- nokudrjavskas ielā, mājīgā kabinetiņā, kur pie sienas karājās Krievijas karte un no Sarkanā Krusta laikiem saglabājies Aleksandras Fjodorovnas portrets, pulkvedi Naiju-Tursu sagaidīja ģenerālleitnants Makušins, maza auguma vīrelis ar savādi sārtu seju, ģērbies pelēkā frencī, gar kura apkakli varēja redzēt spodru jo spodru veļu, kas ģenerāli padarīja ārkārtīgi līdzīgu Aleksandra II ministram Miļutinam.
Nolicis tālruņa klausuli, ģenerālis bērnišķīgā balsī, kas līdzinājās māla svilpītes pūtieniem, noprasīja Nai- jam:
— Ko vēlaties, pulkvedi?
— Tūdaļ dodamies kaujā, — Naijs strupi atbildēja, — lūdzu āthi velteņus un papahas divsimt cilvēkiem.
— Hmm, — ģenerālis noteica, lūpas pačamstinājis un paburzījis pirkstos Naija pieprasījumu, — redzat, pulkvedi, šodien iedot nevaram. Šodien mēs sastādīsim karaspēka daļu apgādes sarakstu. Atsūtiet, lūdzu, pēc dienām trim. Un tik daudz gan nevarēšu dot.
Viņš palika Naija-Tursa papīru zem kailas sievietes izskatā veidotas preses.
— Velteņus, — Naijs vienmuļā balsī atteica un, sagriezis redzokļus pie deguna, paskatījās turp, kur atradās viņa zābaku purngali.
— Kā? — ģenerālis nesaprata un pārsteigts ieurbās ar skatienu pulkvedī.
— Uz kahstām pēdām dodiet velteņus!
— Ko tas nozīmē? Kā tad tā? — ģenerālis izbolīja platas acis.
Naijs pagriezās pret durvīm, pavēra tās un uzsauca savrupmājas siltajā gaitenī:
— Ei, vads!
Ģenerālis kļuva pelēki bāls, pavērsa skatienu no Naija sejas uz tālruņa klausuli, no turienes uz dievmātes svētbildi kaktā un tad atkal pret Naija seju.
Gaitenī nodārdēja, noklaudzēja, un durvīs pazibēja Alekseja junkuru beznagu cepuru sarkanās apmales un melnie durkļi. Ģenerālis sāka slieties kājās no polstētā krēsla.
— Pirmo reizi dzirdu kaut ko tamlīdzīgu … Tas taču dumpis . ..
— Hakstiet piephasījumu, jūsu ekselence, — Naijs teica, — mums nav vaļas, pēc stundas jāiet uz pozīcijām. Ienaidnieks esot pie pašas pilsētas.
— Ko? … Kā jūs iedrošināties? …
— Athāk, — Naijs atteica dīvaini sērīgā balsī.
Ierāvis galvu plecos un izvalbījis acis, ģenerālis izvilka no preses apakšas papīru un, tinti šķiezdams, ar drebelīgu roku vienā stūrī uzšņāpa: «Izsniegt!»