Naijs paņēma papīru, aizbāza to aiz piedurknes atloka un teica junkuriem, kas bija sabradājuši paklāju:
— Iekhaujiet velteņus. Athi!
Saceldami rīboņu un klaudzoņu, junkuri sāka virzīties ārā, bet Naijs vilcinājās. Ģenerālis, kļūdams sejā sarkans, viņam sacīja:
— Es tūliņ zvanīšu uz virspavēlnieka štābu un ierosināšu, lai jūs nodod kara tiesai. Tas taču kaut kas …
— Dahiet to, — Naijs atteica un norija siekalas, — dahiet vien. Nu, joka pēc zvaniet ahī. — Viņš satvēra spalu, kas rēgojās laukā no vaļējās revolvera maksts. Sārtums ģenerāļa sejā kļuva plankumains, un viņš vairs neteica ne vārda.
— Piehiez vien uz štābu, stulbais veci, — Naijs pēkšņi sirsnīgi noteica, — es tev no kolta tā iehiezīšu pa galvu, ka tu kājas notihināsi.
Ģenerālis apsēdās atzveltnī. Uz kakla viņam ievilkās sarkanas krunkas, bet seja palika pelēcīga. Naijs pagriezās un izgāja laukā.
Ģenerālis vairākas minūtes nosēdēja ādas atzveltnī, tad, pagriezies pret svētbildi, pārmeta krustu, pacēla tālruņa klausuli, pielika pie auss, izdzirdēja neskaidru, intīmu «stacija» … piepeši juta savā priekšā šļupstošā huzāra sērīgās acis, nolika klausuli un palūkojās laukā pa logu. Viņš ieraudzīja, kā pagalmā rosās junkuri, pa melnajām šķūņa durvīm stiepdami laukā pelēkos velteņu saiņus. Uz melnā fona vīdēja gluži apstulbušā mantziņa trulais mūlis. Rokās viņam rēgojās papīra lapa. Naijs, kājas iepletis, stāvēja pie divviru durvīm un skatījās uz šo lapu. Ģenerālis ar slābanu roku paņēma no galda jaunāko avīzi, atšķīra to un pirmajā lappusē izlasīja:
Pie Irpeņas upes notika sadursmes ar ienaidnieka jātnieku patruļām, kas mēģināja iekļūt Svjatošinā … — tad nosvieda avīzi un skaļi noteica:
— Lai nolādēta tā diena un stunda, kad iepinos šajā …
Durvis atveras, un ienāca sagades daļas priekšnieka vietnieks — kapteinis, kas atgādināja sesku bez astes. Tas izteiksmīgi paraudzījās uz ģenerāļa sārtajām kakla krunkām virs apkaklītes un izmeta:
— Atļaujiet ziņot, ģenerāļa kungs.
— Vai zināt, Vladimir Fjodorovič, — ģenerālis viņu pārtrauca, cīnīdamies pēc elpas un skumīgi raudzīdamies apkārt ar klīstošu skatienu, — es nejūtos labi… asins pieplūdums … hem … es tūliņ braukšu mājās, bet jūs esiet tik laipns un rīkojieties te bez manis.
— Klausos, — sesks atbildēja, ziņkārīgi noraudzīda- mies ģenerālī, — kā pavēlēsiet rīkoties? Ceturtā družīna un kalnu kavalērija pieprasa velteņus. Jūs atļāvāt izsniegt divsimt pāru?
— Jā! Jā! — ģenerālis griezīgā balsī atbildēja. — Jā, es atļāvu! Es! Pats! Atļāvu! Viņi ir izņēmums! Viņi tūliņ iet kaujā. Jā. Uz pozīcijām. Jā!
Seska acīs iekvēlojās ziņkāre.
— Četrsimt pāru ir pavisam …
— Ko es tur varu darīt? Ko gan? — ģenerālis aizsmacis iebrēcās. — Vai es no pirksta lai izzīžu, vai?! No pirksta lai izzīžu tos velteņus? Kur lai es ņemu? Ja pieprasīs — dodiet — dodiet — dodiet!
Piecas minūtes vēlāk ģenerāli Makušinu ar važoni aizveda mājās.
*
Naktī no trīspadsmitā uz četrpadsmito decembri Brest- ļitovskas šķērsielas tukšās kazarmas atdzīvojās. Milzīgajā piebradātajā zālē pie sienas starp logiem iedegās elektriskā spuldze (dienu junkuri bija kāpelējuši pa er- keriem un stabiem, vilkdami kaut kādus vadus). Pusotra simta šauteņu stāvēja saslietas statņos, un netīrajās nārās cits citam blakus gulēja junkuri. Pie ļodzīga koka galda, kas bija nokrauts ar maizes donām, katliņiem, kuros vēl redzēja atdzisušas viruma paliekas, patron- somām un aptverēm, sēdēja Naijs-Turss, izklājis raibo Pilsētas plānu. Maza virtuves lampiņa meta gaismas strēli pār izraibināto papīru, un Dņepra tajā izskatījās kā sauss, zils, žuburains koks.
Ap diviem naktī Naiju sāka mākt miegs. Viņš šņaukājās, galva vairākkārt noliecās līdz kartei, it kā viņš gribētu tajā kaut ko saskatīt. Beidzot viņš klusi uzsauca:
— Junkuh?!
— Es, pulkveža kungs, — pie durvīm atsaucās kāda balss, un, velteņus švīkādams, lampas gaismā ienāca junkurs.
— Es tagad apgulšos, — Naijs teica, — bet pēc thīs stundām pamodiniet mani. Ja būs telefonoghamma, pamodiniet phapohščiku Zagovu, un atkahībā no tās sa- tuha viņš mani vai nu modinās vai nemodinās.
Nekādas telefonogrammas nebija… Šonakt štābs Naija vienību netraucēja nemaz. Rītausmā vienība ar trim ložmetējiem un trim divričiem atstāja kazarmas un izstiepās garumā uz ceļa. Nomales mājiņas likās izmirušas. Taču, kad vienība izgāja platajā Politehnikuma ielā, tur bija manāma kustība. Agrā rīta krēslā dārdēdamas iznira ores, klīda apkārt atsevišķi cilvēki pelēkās papahās. Visa šī kustība virzījās atpakaļ uz Pilsētu un Naija vienību apgāja mazliet nedroši. Gaisma ausa lēni, bet noteikti, un pār valsts vasarnīcu dārziem, pār nomīdīto un izdangāto šoseju, pamazām gaisdama, cēlās augšup migla.
Kopš šīs rīta stundas līdz pulksten trijiem dienā Naijs palika pie Politehnikuma ielas, jo dienā ar ceturtajiem divričiem tomēr atbrauca viņa sakarnieks un atveda no štāba ar zīmuli rakstītu pavēli.
«Apsargāt Politehnikuma šoseju un, ja parādās ienaidnieks, uzsākt kauju.»
Naijs-Turss šo ienaidnieku pirmoreiz ieraudzīja pulksten trijos dienā, kad pa kreisi tālumā, piesnigušajā kara resora laukumā, parādījās daudzi jātnieki. Tas arī bija pulkvedis Kozirš-Leško, kurš saskaņā ar pulkveža
Toropeca dispozīciju mēģināja iznākt uz platās šosejas un pa to iekļūt Pilsētas sirdī. Patiesību sakot, Kozirs- Leško, kurš līdz pat izejai uz Politehnikuma šoseju nebija sastapis nekādu pretestību, Pilsētai nevis uzbruka, bet iegāja tajā, iegāja brīvi kā uzvarētājs, labi zinādams, ka tūdaļ aiz viņa pulka nāk vēl pulkveža Sosņenko haidamaku kavalērijas vienība, divi zilās divīzijas pulki, aizkrāciešu strēlnieku pulks un sešas baterijas. Kad jāt-/ nieki parādījās laukumā, biezajos, sniega pilnajos padebešos sāka plīst šrapneļi, lidodami augstu kā dzērves. Atsevišķie jātnieki saplūda kopā un piepildīja šoseju visā platumā, uzbilda, kļuva melni, lieli un vēlās virsū Naija-Tursa vienībai. Junkuru ķēdēs noskanēja aizslēgu klaudzoņa, Naijs izņēma svilpi, griezīgi iesvilpās un uz-^ kliedza:
— Tieši uz kavalēhiju! … Zalvēm … u-guni!
Pār pelēko ķēžu rindu aizšāvās dzirkstele, un junkuri raidīja Koziram pirmo zalvi. Tad trīs reizes no pašām debesīm līdz Politehniskā institūta sienām noskanēja it kā auduma plīšana, un trīs reizes kā plīkšķošus pērkonus zalves raidīja Naija-Tursa bataljons. Melnās jātnieku virknes tālumā satrūka, izklīda un pazuda no šosejas.
Un tieši tajā brīdī ar Naiju kaut kas notika. īstenībā neviens no junkuriem vēl nekad nebija redzējis Naiju nobijušos, bet tagad junkuriem šķita, ka viņš kaut kur debesīs ieraudzījis ko bīstamu vai arī sadzirdējis to tālumā … vārdu sakot, pulkvedis pavēlēja atkāpties uz Pilsētu. Viens vads palika un turpināja rībināt, apšaudīdams šoseju, lai segtu pārējo atkāpšanos. Tad skriešus devās atpakaļ arī šis vads. Tā, arvien pie zemes plak- dami un ar soļu atbalsīm modinādami lielo ceļu, junkuri skrēja divas verstis, kamēr nonāca līdz šosejas krustojumam ar jau pieminēto Brestļitovskas šķērsielu, kur bija pavadījuši pagājušo nakti. Krustojums bija pilnīgi izmiris, nekur nemanīja neviena cilvēka.