Te Naijs izraudzījās trīs junkurus un pavēlēja:
— Skhiešus uz Poļevajas un Bohščagovskajas ielu — uzzināt, kuh mūsu daļas un kas ah tām notiek! Ja sastapsiet ohes,v divhičus vai citus thanspohta līdzekļus, kas atkāpjas neohganizēti, atņemiet tos. Phetošanās ga- dljumā piedhaudēt ah iehočiem, pēc tam tos ahī lietot…
Junkuri aizskrēja atpakaļ un pa kreisi un pazuda, bet kaut kur no priekšpuses vienību pēkšņi sāka kapāt lodes. Tās sāka grabināt jumtus, bira arvien biežāk, uu ķēdē kāds junkurs nokrita ar seju sniegā, nokrāsodams to ar savām asinīm. Pēc tam otrs ievaidējies atvēlās nost no ložmetēja. Naija ķēdes izstiepās garumā un sāka pa šoseju spalgi rībināt nepārtrauktu skrejuguni, tā sagaidot tumšās ienaidnieka rindas, kuras brīnumainā kārtā parādījās, kā no zemes izaugušas. Ievainotos junkurus pacēla, atritinājās balta marle. Naija žokļu kauli izspiedās kā puni. Viņš arvien biežāk un biežāk grozījās ar visu augumu, pūlēdamies ielūkoties labi tālu flangos, un pat no viņa sejas varēja redzēt, ka pulkvedis nepacietīgi gaida atpakaļ aizsūtītos junkurus. Un beidzot tie atsteidzās, elsodami kā notrenkti dzinēj suņi. Naijs saspringa, viņa seja satumsa. Pirmais junkurs pieskrēja Naijam klāt, apstājās un aizelsdamies ziņoja:
— Pulkveža kungs, ne tikai Šuļavkā, bet vispār nekur nav nevienas mūsu daļas, — viņš ierāva elpu. — Mūsu aizmugurē šauj ložmetēji, un tālumā pa Šu- ļavku tikko aizjāja ienaidnieka ka Valērija, kā liekas, ienākdama Pilsētā …
Junkura vārdus tajā pašā acumirklī pārskanēja Naija griezīgais svilpiens.
Trīs divriči dārdēdami izdrāzās uz Brestļitovskas šķērsielas, aizrībināja pa to, bet tālāk aizzvalstījās pa Fonarnajas ielas grambām. Divriči aizveda abus ievainotos junkurus un piecpadsmit apbruņotus veselos, kā arī visus trīs ložmetējus. Vairāk divriči nespēja uzņemt. Bet Naijs-Turss pagriezās ar seju pret junkuru ķēdēm un spalgā un neskaidrā balsī uzsauca tām dīvainu, līdz šim nekad nedzirdētu komandu …
Noplukušo un karsti sakurināto bijušo Ļvovas ielas kazarmju telpās nīka pirmās kājnieku družīnas trešā nodaļa, kuras sastāvā ietilpa divdesmit astoņi junkuri. Visinteresantākais šajā kvernēšanā bija tas, ka kvernē- tāju komandieris, kā izrādījās, bija tieši pats Nikolka Turbins. Nodaļas komandieris štāba kapteinis Bezru- kovs un divi viņa palīgi — praporščiki, no rīta aizbraukuši uz štābu, vairs neatgriezās. Jefreitors Nikolka, pēc dienesta pakāpes vecākais, slaistījās pa kazarmām, brīdi pa brīdim pieiedams pie tālruņa un paraudzīdamies uz to.
Tā turpinājās līdz pulksten trijiem dienā. Galu galā junkuru sejas kļuva bēdīgas. Ak … ak . .
Pulksten trijos iepīkstējās lauka telefons.
— Vai družīnas trešā nodaļa?
— Jā.
— Komandieri pie telefona!
— Kas runā?
— No štāba …
— Komandieris nav atgriezies.
— Kas runā?
— Apakšvirsnieks Turbins.
— Vai jūs esat vecākais? '
— Tieši tā.
— Nekavējoties izvediet savu komandu pēc maršruta!
Un Nikolka izveda divdesmit astoņus cilvēkus un veda tos pa ielu.
*
Līdz pulksten diviem dienā Aleksejs Vasiļjevičs gulēja dziļā miegā. Viņš pamodās piepeši, kā ar ūdeni apliets, paskatījās pulkstenī uz krēsla, ieraudzīja, ka tas rāda bez desmit minūtēm divi, un sāka skraidīt pa istabu. Aleksejs Vasiļjevičs uzrāva kājās velteņus, steigdamies, aizmirsdams te šo, te to, sabāza kabatās sērkociņus, etviju, kabatas lakatu, brauniņu un divas aptveres, savilka ciešāk šineli, tad kaut ko atminējās, taču brīdi svārstījās, — viņam tas šķita pārāk apkaunojoši un gļēvi, tomēr viņš to izdarīja: izvilka no galda savu civilo ārsta pasi. Turbins pagrozīja to rokās, nolēma paņemt līdzi, taču tobrīd viņu pasauca Jeļena, un viņš aizmirsa pasi uz galda.
— Klausies, Jeļena, — Turbins teica, savilkdams jostu, nervozēdams; sirdi māca ļauna priekšnojauta, un viņu nomocīja doma, ka Jeļena paliks viena pati ar Aņutu lielajā, tukšajā dzīvoklī, — nekas nelīdz. Neiet nevaru. Nu, domājams, ka man nekas nenotiks. Divizions neies tālāk par Pilsētas nomali, bet es nostāšos kaut kur drošā vietā. Varbūt dievs paglābs arī Nikolku. Šorīt dzirdēju, ka stāvoklis kļuvis mazliet nopietnāks, varbūt tomēr izdosies Petļuru atsist. Nu, paliec sveika, paliec sveika …
Jeļena viena pati staigāja pa tukšo viesistabu no klavierēm, uz kurām, tāpat kā agrāk, bija redzams ne- aizvāktais koši tērptais Valentīns, līdz Alekseja kabineta durvīm. Parkets čīkstēja viņai zem kājām. Jeļenas seja izskatījās nelaimīga.
*
Uz savas līkās šķersieliņas un Vladimira ielas stūra Turbins pasauca važoni. Tas bija ar mieru braukt, taču, drūmi šņākuļodams, minēja šaušalīgu maksu, un varēja manīt, ka viņš nepiekāpsies. Zobus griezdams, Turbins iesēdās kamanās un brauca uz muzeja pusi. Piesala.
Sirds Aleksejam Vasiļjevičam bija nemiera pilna. Viņš brauca un ieklausījās tālajos ložmetēju tarkšķos, kas alpām atplūda kaut kur no Politehniskā institūta puses un aizskanēja, šķiet, stacijas virzienā. Turbins prātoja, ko gan tas varētu nozīmēt (Bolbotuna vizīti dienas vidū Turbins bija nogulējis), un, galvu grozīdams, pētīja ietves. Kustība uz tām, kaut arī saspringta un juceklīga, tomēr bija dzīva.
— Stāt… stā … — uzsauca piedzērusi balss.
— Ko tas nozīmē? — Turbins dusmīgi noprasīja.
Važonis tik spēcīgi savilka grožus, ka tikko neievēlās
Turbinam klēpī. Pie ilkss grīļojās cilvēks ar pilnīgi sarkanu seju; turēdamies aiz grožiem, viņš gar tiem virzījās uz sēdekļa pusi. Uz plikādas puskažociņa spīdēja apbružāti praporščika uzpleči. Aršīnas attālumā Turbinam nāsīs iesitās asa piedegušā degvīna un sīpolu smaka. Praporščikam rokā zvārojās šautene.
— Grie … grie … griez apkārt, — piedzērušais sar- kansejainis teica, — sēd … sēdini laukā pasažieri… — Vārds «pasažieris» sarkansejainim piepeši likās jocīgs, un viņš sāka ķiķināt.
— Ko tas nozīmē? — Turbins dusmīgi atkārtoja.
— Vai neredzat, kas brauc? Steidzos uz pulcēšanās vietu. Lūdzu, lieciet važoni mierā! Brauc!
— Nē, nebrauc vis … — sarkansejainais draudīgi uzsauca un tikai tact acis samirkšķinājis, pamanīja Turbina uzplečus. — A, dakter, nu tad kopā … es arī iesē- dīšos . ..
— Mums nav pa ceļam … Brauc!
— At… a-atļaujiet…
— Brauc!
Važonis, ierāvis galvu plecos, grasījās braukt, bet tad pārdomāja; pagriezies atpakaļ, viņš nikni un bailīgi pašķielēja uz sarkansejaino. Taču piedzērušais pēkšņi pats atkāpās, jo bija pamanījis brīvu važoni. Tas gribēja laist prom, tomēr nepaguva. Sarkansejainis ar abām rokām pacēla gaisā šauteni, un padraudēja viņam. Važonis palika stāvam uz vietas, un sarkansejainais klupdams un žagodamies meimuroja pie viņa.
— Būtu zinājis, nebūtu braucis ne par pieciem simtiem, — važonis sirdīgi ņurdēja, pātagodams klepera krustus, — iešaus mugurā — un ko tu viņam padarīsi?
Turbins sadrūmis klusēja.
«Kāds nelietis … šitādi visus apkauno,» viņš saniknots domāja.
Ielu krustojumā pie operas valdīja rosme un kustība. Pašā ielas vidū uz tramvaja sliedēm stāvēja ložmetējs, ko apsargāja pārsalis neliela auguma kadets, ģērbies melnā šinelī, ar ausu sildītājiem un junkurs pelēkās drēbēs. Garāmgājēji, kā mušas baros, tekāja pa ietvi, ziņkārīgi raudzīdamies ložmetējā. Uz stūra pie aptiekas, kur jau bija redzams muzejs, Turbins važoni atlaida.