— Vajadzēs pielikt, jūsu augstlabdzimtība, — važonis nikni un uzstājīgi sacīja, — būtu zinājis, nemaz nebūtu braucis. Vai re, kas notiek!
— Dabūsi.
— Kādēļ gan bērnus ievelk šajā … — ieskanējās sievietes balss.
Tikai tad Turbins ieraudzīja pie muzeja apbruņotu cilvēku pūli. Tas viļņojās un kļuva arvien biezāks. Starp šineļu stērbelēm uz ietves neskaidri pavīdēja ložmetēji. Un tad ložmetējs aizgūtnēm sāka riet Pečerskā.
Va … va … va … va … va … va … va …
«Nudien te izskatās pēc īstas jezgas,» Turbins apjucis prātoja un, pielicis soli, pāri ielu krustojumam devās uz muzeju.
«Vai tiešām esmu nokavējis? … Tas tik būtu skandāls … Kāds var vēl iedomāties, ka esmu aizbēdzis …»
Praporščiki, junkuri, kadeti, visai reti pa kādam zaldātam satraukti rosījās un šaudījās šurp turp ap muzeja milzīgo ieeju un ap izlauztajiem sānu vārtiem, kas veda uz Aleksandra ģimnāzijas laukumu. Prāvie durvju stikli ik pa brīdim nodrebēja, durvis vaidēja, un apaļajā, baltajā muzeja ēkā, uz kuras zelmiņa rotājās zeltīts uzraksts —
«Krievu tautas īstenai izglītošanai», steidzās iekšā bruņoti, saņurcīti un uzbudināti junkuri.
— Ak dievs! — Turbins nevilšus iesaucās. — Viņi būs aizgājuši.
Mortīras mēmi raudzījās uz Turbinu un vientuļas un pamestas atradās turpat, kur vakar.
«Neko nesaprotu … ko tas nozīmē?»
Pats nezinādams, kādēļ, Turbins skrēja pāri laukumam pie lielgabaliem. Jo tuvāk viņš nāca, jo lielāki tie auga un draudīgi blenza Turbīnā. Klāt malējais. Turbins apstājās un sastinga: tam nebija aizslēga. Atrā skrējienā Turbins vēlreiz pārgāja laukumam pāri un atkal izsteidzās uz ielas. Te pūlis mutuļoja vēl stiprāk, klaigāja daudzas balsis reizē, gaisā paslietie durkļi lēkāja.
— Jāgaida Kartuzovs! Vairāk nekā! — sauca kāda satraukta, skanīga balss. Turbinam ceļu aizšķērsoja kāds praporščiks, pār muguru pārmetis dzeltenus seglus, no kuriem karājās kāpšļi.
— Atdot poļu leģionam.
— Kur tas atrodas?
— Ta velns viņu sazina!
— Visi uz muzeju! Visi uz muzeju!
— Uz Donu!
Praporščiks piepeši apstājās, nosvieda seglus uz ietves.
— Pie velna! Lai tad viss izput, — viņš nikni nokliedza, — ek, tie štābinieki! …
Praporščiks metās kaut kur prom, kādam draudēdams ar dūrēm.
«Katastrofa … Tagad saprotu … Bet šausmīgākais ir tas, ka viņi laikam būs aizgājuši kājnieku ierindā. Jā, jā, jā .. . Bez šaubām. Petļura droši vien pienācis negaidīts. Zirgu nav, un viņi aizgājuši bez lielgabaliem, ar šautenēm vien .,. Ak dievs … Jāaizskrien pie Anžū … Varbūt tur uzzināšu … Noteikti uzzināšu — jo kāds taču tur būs palicis?»
Turbins izrāvās no cilvēku ņudzekļa un, itin nekam vairs nepievērsdams uzmanību, steidzās atpakaļ uz operu. Sausa vēja brāzma pārskrēja pār asfaltēto celiņu, kas liecās ap operu, un papluinīja pusnoplēstās afišas malu pie operas sienas blakus sānu ieejai ar melni stiklotām durvīm. Karmena. Karmena.
Klāt arī Anžū veikals. Logos lielgabalu vairs nav, zeltīto uzpleču nav. Logos trīc un laistās šaudīga liesmu atblāzma. Ugunsgrēks? Turbinam nospiežot rokturi, durvis nočīkstēja, taču vaļā netaisījās. Viņš satraukti pieklauvēja. Tad vēlreiz. Aiz durvju stikla pazibēja pelēka ēna, durvis atvērās, un Turbins iekļuva veikalā. Viņš apstulbis vērās nepazīstamā cilvēkā. Tam mugurā bija melns studenta šinelis, galvā kožu saēsta privāta cepure ar pakausī atsietām ausīm. Seja likās dīvaini pazīstama, taču nejēdzīgi pārvērsta un izķēmota. Krāsns neganti rūca, aprīdama nez kādas papīra lapas. Papīri bija izkai- sījušies pa visu grīdu. Ielaidis Turbinu, cilvēks nekā nepaskaidroja, tūdaļ aizsteidzās atpakaļ pie krāsns un notupās, tā ka pār viņa seju sāka šaudīties tumšsārta atblāzma.
«Mališevs? Jā, pulkvedis Mališevs,» Turbins pazina.
Pulkvedim vairs nebija ūsu. To vietā redzēja gludi noskūtu virslūpu.
Plaši atvēzējis roku, Mališevs sarausa no grīdas papīrus un iegrūda tos krāsnī.
«Ahā .. .a.»
— Ko tas nozīmē? Beigas? — Turbins dobji ievaicājās.
— Beigas, — pulkvedis strupi atteica, pielēca kājas, aizsteidzās pie galda, rūpīgi pārlaida tam skatienu, vairākas reizes noblākšķināja atvilktnes, gan izvelkot, gan iestumjot tās atpakaļ, ātri pieliecās, paņēma no grīdas pēdējo papīru žūksni un iebāza to krāsnī. Tikai tad viņš pagriezās pret Turbinu un izsmējīgā mierā piebilda: — Pakarojām — un diezgan! — Viņš iebāza roku azotē, aši izvilka kabatas portfeli, pārbaudīja tajā dokumentus, kaut kādas divas lapiņas pārplēsa krustām pušu un iemeta krāsnī. Turbins pa šo laiku vērīgi noraudzījās. Mališevs vairs nepavisam neatgādināja pulkvedi. Turbina priekšā stāvēja padrukns students vai aktieris diletants ar pietūkušām aveņkrāsas lūpām.
— Dakter? Ko tad jūs? — Mališevs bažīgi norādīja uz Turbina pleciem. — Ņemiet ātrāk nost! Ko jūs darāt? No kurienes nākat? Vai tiešām jūs neko nezināt?
— Es nokavējos, pulkvedi, — Turbins ierunājās.
Mališevs jautri pasmaidīja. Tad piepeši smaids nozuda, ar vainas apziņu un rūpju izteiksmi sejā viņš papurināja galvu un noteica:
— Ak kungs, es taču esmu jūs iegāzis! Es jums liku ierasties šai laikā .. . Jūs, acīm redzot, dienu nemaz neizgājāt no mājas? Nu labi.. Tagad par to nav ko runāt. Vārdu sakot: ņemiet ātrāk nost uzplečus un bēdziet, slēpieties!
— Kāpēc tā? Kāpēc tā — jel sakiet, dieva dēļ? …
— Kāpēc? — Mališevs uzjautrināts ironiski pārvaicāja. — Tāpēc, ka pilsētā ir Petļura. Pečerskā, ja vien nav jau nonācis Kreščatikā. Pilsēta ieņemta. — Pēkšņi Mališevs atņirdza zobus, greizi paskatījās un negaidot atkal ierunājās nevis kā aktieris diletants, bet kā agrākais Mališevs: •— Štābi mūs nodevuši. Jau no rīta vajadzēja izklīst. Bet, par laimi, es no labiem cilvēkiem visu uzzināju jau naktī un paguvu divizionu izklīdināt. Dakter, nav laika gudrot, ņemiet nost uzplečus!
— … bet tur, muzejā, muzejā …
Mališeva seja satumsa.
— Nav mana daļa, — viņš nikni atcirta, — nav mana daļa! Tagad es vairs ne par ko neatbildu! Tikko tur biju, kliedzu, brīdināju, lūdzu, lai izklīst. Neko vairāk izdarīt nespēju, godātais. Savējos visus izglābu. Uz slaktiņu neaizsūtīju! Kaunā neiegrūdu! — Pēkšņi Mališevs sāka histēriski klaigāt, acīm redzot, viņā kaut kas bija sakrājies un lauzās uz āru, savaldīties viņš vairs nejaudāja. — Tad ta ģenerāļi! — Viņš savilka dūres un kādam draudēja. Seja viņam kļuva zilgansārta.
Tajā brīdī ārā, kaut kur Augšpilsētā, ierējās ložmetējs, un šķita, ka tas drebinātu lielo namu blakus veikalam.
Mališevs sarāvās un tūdaļ apklusa.
— Nu tad, dakter, veikli! Palieciet sveiks! Skrieniet! Tikai ne uz ielas, bet te, pa sētas durvīm, un tālāk caur pagalmiem. Tur vēl var tikt. Ātrāk!
Mališevs paspieda roku apstulbušajam Turbinam, spēji apsviedās un iesteidzās tumšajā spraugā aiz nožogojuma. Veikalā tūdaļ kļuva kluss. Bet laukā norima ložmetējs.
Kļuva vientulīgi. Krāsnī dega papīri. Kaut gan Mališevs steidzināja, Turbins piegāja pie durvīm negribīgi un gausi. Sataustīja krampīti, iespieda to cilpiņā un atgriezās pie krāsns. Par spīti steidzinājumiem, Turbins darbojās rāmi, gurdi vilkdams kājas, domādams kūtras, saraustītas domas. Vārgi degošā uguns aprija papīrus, krāsns mutē noplaka jautrās liesmas, tā vērās pretī klusa, sarkanīga, un veikalā tūliņ kļuva tumšāks. Pelēkajā puskrēslā pie sienām kļāvās plaukti. Turbins pārlaida tiem skatienu un gurdi nodomāja, ka Anžū kundzes veikalā vēl arvien gaisā vēdī parfīmi. Maiga, tikko jūtama smarža.