Domas Turbinam galvā saplūda bezveida ņudzeklī, un kādu brīdi viņš stulbi blenza turp, kur bija nozudis gludi skūtais pulkvedis. Tad — klusumā ņudzeklis pamazām atšķetinājās. Izkūņojās pati svarīgākā un spilgtākā domu skranda — Petļura ir te. «Peturrā, Peturrā,» Turbins tikko dzirdami atkārtoja un pasmīnēja, pats neizprazdams, par ko. Viņš piegāja pie spoguļa, kas bija pakarināts pie starpsienas un ko, gluži kā tafta pārsegs, klāja putekļu kārta.
Papīrs beidza degt, un pēdējā sarkanā liesmiņa, mazliet vēl pašaudījusies, izdzisa krāsns dziļumā. Viss ietinās krēslā.
— Petļura, tā ir īsta mežonība … Būtībā bojā ejai nolemta zeme, — Turbins murmināja veikala pustumsā, bet tad attapās: — Ko es te sapņoju? Ņems vēl un iebruks šeit?
Tad viņš sāka skraidīt šurp turp, tāpat kā Mališevs pirms aiziešanas, un plēst nost uzplečus. Notirkšķēja diegi, un rokās palika divas apsūbējušas sudrabotas strēmelītes no karavīra blūzes un vēl divas zaļas no šineļa. Turbins paraudzījās uz tām, pagrozīja rokās, gribēja noslēpt kabatā par piemiņu, taču padomājis aptvēra, cik
tas bīstami, un nolēma mest ugunī. Kurināmā netrūka, kaut arī Mališevs bija sadedzinājis visus dokumentus. Turbins sagrābstīja uz grīdas veselu kaudzi zīda skrandu, iebāza tās krāsnī un aizdedzināja. Atkal pa sienām un grīdu sāka locīties spocīgi atspīdumi, un Anžū kundzes veikals atkal uz brīdi atdzīvojās. Sudrabotās strēmelītes liesmās saliecās, uzpūtās kā pūšļi, no- brūnēja, tad sačokurojās …
Turbina galvā uzradās visai svarīgs jautājums — ko darīt ar durvīm? Atstāt aizkrampētas vai atvērt? Ja nu pēkšņi kāds brīvprātīgais, atpalicis tāpat kā Turbins, atskrien — un neatrod, kur patverties! Turbins atkram- pēja durvis. Tad kā zibens prātā uzšķīlās doma: pase? Viņš aptaustīja vienu kabatu, otru — nav! Kā tad! Aizmirsta, ak, tas jau ir skandāls! Ja nu gadās saskrieties ar tiem? Šinelis pelēks. Ja noprasīs — kas esi? Ārsts … Bet kā to lai pierāda! Ak, nolādētā izklaidība!
«Ātrāk,» čukstēja kāda iekšēja balss.
Turbins vairs neprātoja, viņš izskrēja cauri veikalam un, izmantodams to pašu cēļu, pa kuru bija aizsteidzies Mališevs, pa mazām durtiņām izskrēja tumšā gaitenī un tālāk pa sētas durvīm pagalmā.
Paklausīdams balsij telefonā, apakšvirsnieks Nikolajs Turbins izveda divdesmit astoņus junkurus un cauri visai Pilsētai vadīja tos pēc norādītā maršruta. Tā Turbins ar junkuriem nokļuva pilnīgi izmirušā ielu krustojumā. Tur nemanīja nekādas dzīvības, taču valdīja apdullinoša dārdoņa. Visapkārt — debesīs, pa jumtiem, pa sienām — dārdināja ložmetēji.Ienaidniekam, acīm redzot, vajadzēja būt te, jo tas bija pēdējais, galējais punkts, ko norādīja baiss telefonā. Taču pagaidām nekāds ienaidnieks nebija redzams, un Nikolka mazliet apjuka — ko iesākt tālāk? Viņa junkuri, pabālām sejām, tomēr drosmīgi, tāpat kā viņu komandieris, sagūla ķēdē uz piesnigušās ielas, bet ložmetējnieks Ivašins notupās pie ložmetēja ietves malā. Junkuri saspringti raudzījās tālumā, paceldami galvas no zemes, un gaidīja, kas te īsti notiks.Bet viņu komandieris bija tik svarīgu un nozīmīgu domu pārņemts, ka pat likās novājējis sejā un gluži bāls. Komandieri pārsteidza, pirmkārt, tas, ka ielu krustojumā nebija ne vēsts no tā, ko bija solījusi balss telefonā. Šeit., ielu krustojumā, Nikolkam vajadzēja sastapt trešās družīnas vienību un «pastiprināt to». Nekādas vienības nebija. Ne vēsts no tās.
Otrkārt, Nikolku pārsteidza tas, ka ložmetēju kaujas tarkšķi palaikam bija dzirdami ne tikai priekšā, bet arī kreisajā pusē un, kā likās, pat mazliet aizmugurē. Treškārt, viņš bažījās, ka var sākt baiļoties, un visu laiku sevi pārbaudīja: «Vai tev nav bail?» — «Nē, nav,» atbildēja mundra balss galvā, un Nikolka aiz lepnuma, ka ir drosmīgs, nobālēja vēl vairāk. Lepnums pārvērtās domā, ka gadījumā, ja viņu, Nikolku, nošaus, tad apglabās ar mūziku. Ļoti vienkārši: pa ielu virzās balts ar brokātu apvilkts zārks, un tajā guļ kaujā kritušais apakšvirsnieks Turbins ar cēlu, stingu seju, žēl tikai, ka tagad nedod krustus, citādi katrā ziņā viņam uz krūtīm būtu Jura krusts ar lentu. Pie vārtiem stāv sievas. «Ko tur glabā, mīļie?» — «Apakšvirsnieku Turbinu …» — «Ak, kas par skaistuli…» Un spēlē mūzika. Kaujā mirt, vai zināt, ir prieks. Kaut tikai nebūtu jāmokās! Domājot par mūziku un lentām, šaubu pilnās pretinieka gaidas kļuva mazliet vieglākas, jo tas, acīm redzot, nepakļāvās balsij telefonā un nemaz nedomāja rādīties.
— Gaidīsim tepat, — Nikolka teica junkuriem, pūlēdamies ielikt balsī vairāk pārliecības, taču tas viņam lāgā neizdevās, jo visapkārt tomēr nebija gluži tā, kā vajadzētu būt, bet gan kaut kā nelādzīgi. Kur palikusi vienība? Kur ir ienaidnieks? Savādi, ka šauj it kā aizmugurē.
*
Un komandieris ar savu karapulku kaut ko tomēr sagaidīja. Šķērsieliņā, kas no krustojuma veda uz Brest- ļitovskas ielu, piepeši sāka rībēt šāvieni un trakā skrējienā parādījās pelēki stāvi. Tie joņoja tieši virsū Nikolkas junkuriem, un šauteņu stobri snaikstījās uz visām pusēm.
«Esam apieti?» Nikolkam pazibēja doma, viņš metās te šurp, te turp, nezinādams, kādu komandu dot. Taču jau pēc mirkļa viņš uz dažu skrējēju pleciem pamanīja zeltītus plankumus un saprata, ka tie ir savējie.
Plecīgie, lielie, skrienot pietvīkušie Konstantīna junkuri ar papahām galvās piepeši apstājās, nometās uz viena ceļgala un, pazibsnot blāvai ugunij, raidīja divas zalves šķērsielā, pa kuru bija atskrējuši. Tad pielēca kājās un, šautenes nosvieduši, metās pāri ielu krustojumam, garām Nikolkas vienībai. Skriedami viņi rāva nost uzplečus, patronsomas un jostas, meta visu to izbrauktajā sniegā. Garš, pelēks, smagnējs junkurs, skriedams garām Nikolkam, pagriezis galvu pret Nikolkas vienību, aizelsdamies griezīgi kliedza:
— Skrieniet, skrieniet mums līdzi! Glābieties, kā varat!
Nikolkas junkuri apjukuši sāka ķēdē slieties stāvus. Nikolka pilnīgi apstulba, taču tajā pašā mirklī saņēmās, un viņam zibenīgi iešāvās prātā: «Lūk, brīdis, kad var parādīt varonību.» Nikolka sāka spalgā balsī kliegt:
— Ne no vietas! Klausīt komandai!
«Ko viņi dara?» Nikolka satracināts domāja.
Konstantinovieši — cilvēku divdesmit —, bez ieročiem šķērsojuši ielu krustojumu, izklīda pa Fonarnajas šķērsielu, un daļa no viņiem iemuka pirmajos lielajos vārtos. Dzelzs vārti baigi nodārdēja, un skanīgajā vārtu ejā noklaudzēja zābaki. Otrs bariņš pazuda nākošajos vārtos. Palika tikai pieci, un tie, paātrinādami gaitu, joņoja tālāk pa Fonarnajas šķērsielu un pazuda tālumā.
Beidzot ielu krustojumā parādījās pēdējais no bēdzējiem ar blāviem zelta uzplečiem. Nikolka, kura skatiens acumirklī saasinājās, pazina pirmās družīnas otrās nodaļas komandieri pulkvedi Naiju-Tursu.
— Pulkveža kungs! — apjucis un reizē iepriecināts Nikolka sauca viņam pretī. — Jūsu junkuri panikā bēg.