Ēdamistabā pie krāsns Mišlajevskis atkrita krēslā, necenzdamies apvaldīt vaidus. Jeļena sāka skraidīt
un šķindināt atslēgas. Turbins un Nikolka, ceļos nometušies, pūlējās Mišlajevskim novilkt šauros, švītīgos zābakus ar sprādzēm uz lieliem.
— Lēnāk … Vai, lēnāk …
Tika attīti riebīgi, traipaini auti. Zem tiem — violetas zīda zeķes. Frenci Nikolka nekavējoties iznesa aukstajā verandā — lai utis izsalst. Netīrā batista kreklā, kam pāri stiepāš melni bikšturi, zilās bridža biksēs ar saitītēm ap pēdu Mišlajevskis izskatījās tievs un sakrities, slims un nožēlojams. Sazilējušās plaukstas sāka plikšķināt un glāstīt krāsns podiņus.
Baum … draud …
Brūk . . .'sarkan . ..
Iemīlējos … maija …
— Kas tie par neģēļiem! — Turbins izsaucās. — Vai patiesi viņi nevarēja iedot jums velteņus un puskažociņus?
— Ve… elteņus, — Mišlajevskis raudādams mēdījās, — velte …
Siltumā neciešamas sāpes sāka plosīt viņa rokas un kājas. Saklausījis, ka Jeļenas soļi apklusuši virtuvē, Mišlajevskis caur asarām nikni izkliedza:
-1 - Meitumāja!
Sēkdams un viebdamies viņš atkrita krēslā un, ar pirkstu rādīdams uz zeķēm, iekunkstējās:
— Velciet nost, velciet nost, velciet nost…
Pretīgi oda denaturāts, bļodā kusa sniega kaudze,
izdzēris vīna glāzi sīvā, poručiks Mišlajevskis vienā mirklī apreiba tā, ka pat acis kļuva miglainas.
— Vai tiešām vajadzēs noņemt? Kungs dievs … — Viņš izmisis sašūpojās krēslā.
— Ko tu runā, pagaidi! Nekas … Tā. Lielais pirksts apsaldēts. Nekas… atdzīvosies. Un arī šis atdzīvosies.
Nikolka pietupies vilka Mišlajevskim kājās tīras, melnas zeķes, bet stingās, kokainās rokas pazuda pūkaina peldmēteļa piedurknēs. Vaigos uzplauka sārti plankumi, un, čokurā sarāvies, apģērbts tīrā veļā un halātā, pārsalušais poručiks Mišlajevskis atvilga un atdzīvojās. Kā krusa uz palodzes istabā sāka birt nejauki lamu vārdi. Acis pārgriezis, poručiks neganti sunīja
štābu pirmās klases vagonos, kaut kādu pulkvedi Ščet- kinu, aukstumu, Petļuru, vāciešus un puteni un beidza ar to, ka apveltīja ar visneķītrākajām lamām pašu visas Ukrainas hetmani.
Aleksejs un Nikolka skatījās, kā poručiks sasildams klabina zobus, un laiku pa laikam izsaucās: «Nu, nu!»
— Hetmanis, ko? Kaut viņš sapūtu! — Mišlajevskis rēca. — Kavalergards? Pilī? Vai ne? Bet mūs aiztrieca, kā stāvējām. Ko tu teiksi? Diennakti salā, sniegā . • • Dievs kungs! Domāju — visi būsim beigti… Ka tevi nelabais! Pa simt asīm virsnieks no virsnieka — tā esot ķēde? Mūs gandrīz apkāva kā vistas!
— Paklau, — lamu apstulbināts, iejautājās Turbins, — saki — kas tur pie Traktiera notiek?
— Ek! — Mišlajevskis atmeta ar roku. — Nekā nevar sajēgt! Vai zini, cik mēs pie Traktiera bijām? Četrdesmit cilvēku. Atbrauc tā slampa — pulkvedis Ščet- kins un pļerkst (te Mišlajevskis sašķobīja seju, cenzdamies atdarināt ienīsto pulkvedi Ščetkinu, un sāka runāt pretīgā, smalkā,' svepstošā balsī): «Virsnieku kungi, visa Pilsēta cer uz jums. Attaisnojiet mirstošās krievu pilsētu māmuļas uzticību — ienaidniekam parādoties, pārejiet uzbrukumā, dievs ir ar mums! Pēc sešām stundām došu maiņu. Bet patronas lūdzu taupīt…» (Mišlajevskis turpināja savā parastajā balsī.) Iesēžas ar savu adjutantu mašīnā un prom. Un tumšs kā d…! Sals. Dursta kā ar adatām.
— Ak kungs, nu kas tur īsti var būt? Pie Traktiera taču nevar atrasties Petļura?
— Ta velns viņu zina! Tici vai ne, no rīta gandrīz vai zaudējām prātu. Mēs taču nostājāmies pusnaktī, gaidām maiņu … Nejūtam ne roku, ne kāju. Maiņas nav. Ugunskurus sakurt, protams, nevaram, sādža divu verstu attālumā, līdz Traktierim versts. Nakti rādās: klajumā kaut kas kustas. Liekas — lien… Nu, es domāju, ko iesāksim… Ko gan? Piesvied šauteni pie pleca, domā — šaut vai nešaut? Kārdinājums liels. Stāvējām, sakaucāmies kā vilki. Uzkliedz — kāds ķēdē atsaucas. Beidzot ierakos sniegā, izkašņāju ar laidi sev kapu, iesēdos un pūlos neaizmigt: aizmigsi — beigas. Un uz rīta pusi vairs nejaudāju, jūtu — sāku snaust. Zini, kas mani paglāba? Ložmetēji. Gaismai austot,
dzirdu, verstu trīs attālumā sāk bērt. Un, vai zini, negribas celties. Nu, bet tad sāka zvetēt lielgabals. Uz- traušos, katra kāja liekas pudu smaga, un domāju: «Smalki, Petļura klāt.» Savirzījāmies drusku ciešāk kopā, sakliedzāmies. Nolēmām tā: ja kaut kas notiks, saspiedīsimies barā, atšaudīsimies un atkāpsimies uz pilsētu. Ja apšaus — apšaus. Būsim vismaz kopā. Un iedomājies — viss apklusa. No rīta sākām pa trim skriet uz Traktieri sildīties. Zini, kad ieradās maiņa? Šodien pulksten divos dienā. Kādi divsimt junkuri no pirmās vienības. Un, saproti, lieliskā ietērpā — velteņos, papahās un ar ložmetēju komandu. Viņus atveda pulkvedis Naijs-Turss.
— A! Mūsējais, mūsējais! — Nikolka iesaucās.
— Pag, vai viņš nav Belgradas huzārs? — iejautājās Turbins.
— Jā, jā, huzārs … Saproti, šie skatās uz mums un šausminās: «Sak, mēs domājām, jūsu te kādas divas rotas un ar ložmetējiem; kā tad jūs te stāvējāt?»
Izrādījās, ka tur no ložmetējiem šāvusi banda, savs tūkstotis cilvēku, kas rīta pusē uzkūlusies pie Sereb- rjankas un sākusi uzbrukumu. Par laimi, šie nezinājuši, ka tur ķēde tāda pati kā mūsējā, citādi, padomā vien, visa šī varza ar savu ierašanos varēja pagodināt Pilsētu. Laime, ka tur vismaz bijuši sakari ar Volinskas Posteni, devuši ziņu, un no turienes kāda baterija šiem uzbērusi šrapneļus, tā nu šiem dūša saplakusi, uzbrukums pārtraukts, un visa varza aizvilkusies velns zina kurp.
— Bet kas tie varēja būt? Vai tiešām Petļura? Tas taču neticami.
— Ta jods viņus zina. Domāju, tie būs bijuši apkārtējie zemnieki — Dostojevska svētbilžu nēsātāji… ū-u … kuces bērni!
— Ak dievs!
— Jā, kungi, — Mišlajevskis aizsmacis atsāka, sūkdams papirosu, — tā nu mūs, lai slavēts dievs, nomainīja. Skaitām: trīsdesmit astoņi vīri. Sirds, priecājies: divi nosaluši. Kā prusaki. Bet divus pievācām, tiem noņems kājas …
. — Kā! Nosaluši beigti?
— Un kā tad tu domāji? Viens junkurs un viens
virsnieks. Bet Popeļuhā, turpat pie Traktiera, iznāca vēl jaukāk. Mēs ar podporučiku Krasinu aizlikāmies turp sadabūt ragavas, lai aizvestu nosalušos. Sādžele gluži kā izmirusi — ne dzīvas dvēseles. Beidzot ieraugām — velkas viens večuks kažokā un ar kūju. Iedomājies — paskatījās uz mums un kļuva gaužām priecīgs. Es tūliņ nojautu ko nelabu. Kas tie par brīnumiem, prātoju. Ko šitas sasodītais kraķis tā luncinās: «Dēliņi … dēliņi.. .» Es šim tādā saldenā balsī saku: «Sveiks, vecotēv! Dod žiglāk ragavas!» Bet šis atteic: «Nevaid. Virsnieķeļi visas ragavas aizvāca uz Posteni.» Pametu Krasinam ar aci un prasu: «Virsnieķeļi? Ak šitā gan? Bet kur tad visi jūsu vīrišķi?» Un vecais sper laukā: «Visi aizgājuši pie Petļuras.» Nu? Nu ko tu teiksi? Šis savā aklumā nebija saskatījis, ka mums zem bašlikiem uzpleči, un noturējis mūs par petļuriešiem. Nu, vai zini, tad es vairs neizturēju … Sals … Kļuvu traks aiz dusmām… Sagrābu veci aiz dziesmas tā, ka šis gandrīz vai izlaida garu, un kliedzu: «Aizgājuši pie Petļuras? Es tevi uz vietas nošaušu, tad tu zināsi, ka iet pie Petļuras. Tu man aiziesi uz debesu valstību, maita!» Skaidrs, ka te nu svētajam zemesrūķim, sējējam un aizgādnim (Mišlajevskis izgāza drausmīgu lamu vārdu virkni kā akmeņu vezumu) uzreiz atausa gaisma. Šis, protams, krīt pie kājām un brēc: «Vai, jūsu augst- labdzimtība, piedodiet man, vecam vīram, ka es aiz savas muļķības, aiz sava akluma šitā, došu zirgus, tūliņ došu, tikai atstājiet pie dzīvības!» Un atradās gan zirgi, gan ragavas.