Līdz kaklam novārtījies ar sniegu, Nikolka pielēca kājās, iegrūda koltu šineļa kabatā un drāzās prom pa šķērsielu. Labajā pusē pavīdēja pirmie vārti, Nikolka ieskrēja skanīgā vārtu telpā, nokļuva drūmā, nejaukā pagalmā ar sarkanu ķieģeļu šķūņiem labajā pusē un malkas grēdu kreisajā, aptvēra, ka eja uz tālākiem pagalmiem atrodas vidū, klupdams metās turp un saskrējās ar kažokā ģērbušos cilvēku. Aci pret aci. Cilvēkam bija ruda bārdele un mazas ačeles, kurās kvēloja naids. Nerons ar strupu degunu un aitādas cepuri galvā. Šis cilvēks it kā jautrā rotaļā ar kreiso roku sagrāba Nikolku, bet ar labo satvēra viņa kreiso roku un sāka to lauzt atpakaļ uz muguras.
Nikolka uz īsu brīdi apstulba. «Ak dievs! Viņš mani noķēris, viņš mani ienīst! … Petļurietis …»
— Ak tu maita! — rudbārdainis piesmakušā balsī uzbrēca un sāka tusnīt. — Uz kurieni? Stāt! — Tad piepeši ieaurojās: — Turiet, turiet! Turiet junkurus! Uzplečus norāvis, domā, draņķi, ka tevi nepazīs! Turiet!
Nikolkā no galvas līdz kājām uzbangoja niknums. Viņš spēji pietupās, asi pagriezās, tā ka šinelim mugurpusē notrūka josta, un ar pārcilvēcisku spēku izrāvās rudbārdim no rokām. Vienu mirkli Nikolka viņu neredzēja, jo atradās ar muguru pret svešo, tad pagriezās un atkal ieraudzīja. Rudbārdim nebija nekāda ieroča, viņš pat nebija kareivis, bet gan sētnieks. Nikolkam gar acīm kā spilgti sarkana sega noplandīja niknums, un to nomainīja milzīga paļāvība. Vējš un sals ieplūda Nikolkas karstajā mutē, jo viņš bija atņirdzis zobus kā vilcēns. Nikolka izrāva no kabatas roku ar koltu un nodomāja: «Nošaušu, riebekli, kaut tik bijušas patronas.» Savu balsi viņš nepazina, tik gaužām svešāda un baiga tā bija.
— Nošaušu, riebekli! — Nikolka nošņāca, taustīdamies ar pirkstiem ap sarežģīto koltu, un acumirklī aptvēra, ka ir aizmirsis, kā ar to rīkojas. Dzeltenrudais sētnieks, ieraudzījis, ka Nikolka ir apbruņots, izmisumā un šausmās nokrita uz ceļiem un sāka gaudot, brīnumainā kārtā no Nērona pārvērties čūskā:
— Ak, jūsu labdzimtība! Jūsu …
Nikolka tomēr noteikti būtu šāvis, taču kolts atteicās paklausīt. «Izlādēts. Ek, sasodīts!» Nikolkam zibenīgi iešāvās prātā. Aizsegdams seju ar roku un liekdamies atpakaļ, sētnieks pietrausās tupus, atgāzās ar visu augumu un vaimanāja nelabā balsī, draudēdams Nikolku pazudināt. Nesaprazdams, ko iesākt, lai aizbāztu skaļo rīkli vara sarkanajā bārdā, Nikolka, izmisis par to, ka revolveris nešauj, metās sētniekam virsū kā kauslīgs gailis un spēcīgi iezvēla viņam ar revolvera rokturi pa zobiem, riskēdams sašaut pats sevi. Dusmas Nikolkam acumirklī pagaisa. Bet sētnieks pielēca kājās un skrēja prom uz vārtu telpu, pa kuru šeit bija iekļuvis Nikolka. Gluži kā jucis aiz bailēm, sētnieks vairs neauroja, viņš skrēja, uz ledus slīdēdams un klupdams, reizi atskatījās, un Nikolka ieraudzīja,ka puse viņa bārdas kļuvusi sarkana no asinīm. Tad viņš pazuda. Nikolka joza lejup garām šķūnim uz vārtiem, kuri veda uz Razjezžajas ielu, un tur viņu pārņēma izmisums. «Protams. Par vēlu. Esmu slazdā. Ak dievs, un revolveris nešauj!» Velti viņš raustīja milzīgo bultu un slēdzeni. Te nekas nebija līdzams. Tiklīdz aizdrāzās garām Naija- Tursa junkuri, rudbārdainais sētnieks vārtus uz Razjezžajas ielu bija aizslēdzis, un tagad Nikolkas priekšā atradās pilnīgi nepārvarams šķērslis — līdz pat augšai gluda, līdzena dzelzs siena. Nikolka pagriezās atpakaļ, pavērās debesīs, ko sedza ārkārtīgi zemi un biezi mākoņi, pamanīja pie ugunsdrošās sienas vieglas melnas kāpnes, kas slējās līdz pašam četrstāvu mājas jumtam. «Vai līst augšā?» viņš šaubījās, un tad viņam muļķīgā kārtā iešāvās prātā raibs attēls: Nats Pinkertons ar dzeltenu žaketi mugurā un sarkanu masku uz sejas rāpjas tieši pa šādām kāpnēm. «E, Nats Pinkertons, Amerika … bet, ja es uzrāpšos, ko tad tālāk? Kā nelga tupēšu uz jumta, kamēr sētnieks sasauks petļuriešus. Šis Nērons mani nodos … Es viņam izdauzīju zobus … To viņš nepiedos!»
Un patiesi. No vārtiem, kas veda uz Fonarnajas šķērsielu, Nikolka izdzirda sētnieka izmisīgo, aicinošo aurēšanu: «Šiten! Šiten!» — un pakavu klaboņu. Nikolka saprata: noticis tā — Petļuras jātnieki no flanga ieauļojuši Pilsētā. Tagad tie jau nonākuši Fonarnajas šķērsielā. Tāpēc jau Naijs-Turss kliedza … uz Fonarnajas šķērsielu atgriezties nedrīkst.
Visu to viņš aptvēra, neizprotamā kārtā jau atrazdamies uz malkas grēdas pie šķūņa blakus kaimiņu mājas sienai. Apledojušās pagales zem kājām sakustējās, Nikolka sagrīļojās, nokrita, saplēsa bikšu stilbu, nokļuva līdz sienai, paskatījās tai pāri un ieraudzīja uz mata tādu pašu pagalmu. Tie abi izskatījās tik vienādi, ka viņš gaidīja, kad atkal izskries puskažociņā ģērbtais ruabārdainais Nērons. Taču neviens nerādījās. Pēkšņi vēderā un krustos kaut kas briesmīgi iebelza — un Nikolka nosēdās zemē, tajā pašā mirklī kolts viņa rokā pasitās uz augšu un atskanēja apdullinošs šāviena troksnis. Nikolka nobrīnījās, bet tad saprata: «Acīm redzot, bijis noslēgts drošinātājs, bet tagad esmu to atbīdījis. Tavu brīnumu!»
Nolādēts! Arī te vārti uz Razjezžaju ciet. Aizslēgti. Tātad atkal pāri sienai. Bet, ak vai, malkas te vairs nav! Nikolka aizbīdīja drošinātāju un iebāza revolveri kabatā. Viņš uzrāpās ķieģeļu lausku kaudzē un tālāk kā muša rāpoja augšup pa stāvu sienu, iespiezdams zābaku purngalus tādos iedobumiņos, kur miera laikā nepietiktu vietas pat kapeikai. Nikolka aplauza nagus, nobrāza pirkstus asiņainus, tomēr uz sienas uzrausās. Ar vēderu uzgulis tai, viņš izdzirda, ka aiz muguras pirmajā pagalmā noskanēja apdullinošs svilpiens un Nē- rona balss, bet šajā — trešajā pagalmā pa melnu otrā stāva logu uz viņu paraudzījās sieviete ar šausmās pārvērstu seju un tūdaļ pazuda. Lēciens no otrās sienas izdevās diezgan veiksmīgi: viņš iekrita kupenā; un tomēr kaklā kaut kas sagriezās, un galvaskauss šķita plīstam. Galvā rūca, un acīs viss ņirbēja, bet Nikolka skrēja uz vārtiem…
Kāda laime! Kaut tie arī aizslēgti, bet tas jau tīrais nieks! Rets režģu vijums. Nikolka rāpās pa to kā ugunsdzēsējs, pārrāpās pāri, nolēca zemē un atradās uz Raz- jezžajas ielas. Viņš redzēja, ka tā ir pilnīgi tukša, nevienas dzīvas dvēseles. «Atvilkšu elpu kaut ceturtdaļ- minūti, ne vairāk, citādi sirds pārplīsīs,» Nikolka nodomāja un rija svelošo gaisu. «Jā … dokumenti…» No blūzes kabatas viņš izvilka žūksnīti nosmulētu apliecību un saplēsa tās. Papīra gabaliņi izkaisījās kā sniegs. Viņš izdzirda, ka aizmugurē, ielu krustojumā, kur viņš atstāja Naiju-Tursu, ietarkšķējās ložmetējs, un tam atsaucās ložmetēji un šauteņu zalves Nikolkam priekšā, tur, Pilsētā. Tā gan. Pilsēta ieņemta. Pilsētā notiek kauja. Katastrofa. Nikolka, vēl arvien smagi ēlso- dams, ar abām rokām purināja no drēbēm sniegu. Vai koltu mest prom? Naija-Tursa koltu? Nē, neparko! Varbūt laimēsies izsprukt. Viņi taču nevar būt uzreiz visur?
Smagi nopūties un juzdams, ka viņam kājas kļuvušas gluži gurdas un nedrošas, Nikolka sāka skriet pa izmirušo Razjezžajas ielu un laimīgi nokļuva līdz krustojumam, no kura nozarojās divas ielas: Lubočickas iela uz Podolu un Lovskas iela, kas aizliecās uz Pilsētas centru. Te viņš ieraudzīja asiņu peļķi pie stabiņa ielas malā un mēslus, divas pamestas šautenes un zilu studenta cepuri. Nikolka norāva no galvas savu papahu un uzlika atrasto cepuri. Tā viņam bija par mazu un piešķīra pretīgi nebēdnīgu un pilsonisku izskatu. No ģimnāzijas izmests blandoņa, nudien! Nikolka gar stūri piesardzīgi ielūkojās Lovskas ielā un tālumā ieraudzīja līgojamies jātniekus ar ziliem plankumiem pie papahām. Tur bija manāma kņada un sprakšķēja šāvieni. Nikolka metās prom pa Lubočickas ielu. Un te viņš pirmoreiz sastapa dzīvu cilvēku. Pa ietvi ielas pretējā pusē skrēja kāda dāma, ar melnu putna spārnu rotātā cepure tai bija nošķiebušies uz sāniem, bet rokās svaidījās pelēks groziņš, no tā spraucās laukā pārdrošs gailis un piekliedza visu ielu: «peturrā, peturrā». Kreisajā rokā dāma turēja kulīti, no kuras pa caurumu bira uz ietves burkāni. Pati dāma kliedza un raudāja, plakdama pie sienas. Kā viesulis garām aizdrāzās kāds sīkpilsonis, mezdams krustus uz visām pusēm un saukdams: