— Kungs Jēzus! Volodjka, Volodjka! Petļura nāk!
Lubočickas ielas galā šurp turp šaudījās jau daudzi
cilvēki, tie rosījās un slēpās vārtos. Kāds vīrs melnā mētelī, aiz bailēm gluži zaudējis sajēgu, iespruka vārtu ejā, iegrūda vārtu režģī spieķi un ar brīkšķi to salauza.
Bet laiks tikmēr steidzās kā ar vēja spārniem, un izrādījās, ka sācis jau krēslot, tādēļ brīdī, kad Nikolka no Lubočickas ielas nokļuva Voļskas nogāzē, uz stūra iedegās elektriskā laterna un sāka sīkt. Veikaliņa logā nobrikšķēja nolaižamais aizvirtnis un vienā mirklī paslēpa skatienam raibās kārbas ar uzrakstu «Ziepju pulveris». Važonim, griežoties ap stūri, kamanas iestrēga dziļā kupenā, un viņš mežonīgi pātagoja zirģeli. Garām Nikolkam aizlēca četrstāvu nams ar trim parādes durvīm, un tās visas trīs ik mirkli vērās vaļā un ciet, kāds vīrs ar kotika apkakli aiznesās garām Nikolkam un vārtos noauroja:
— Pjotr! Pjotr! Vai tu gluži bez prāta? Slēdz ciet! Slēdz vārtus ciet!
Noblākšķēja parādes durvis, un varēja dzirdēt, kā tumšajās kāpnēs spalga sievietes balss iekliedzās:
— Petļura nāk! Petļura!
Jo tuvāk Nikolka nokļuva Naija-Tursa norādītajai glābējai Podolai, jo vairāk cilvēku skrēja, rosījās un šaudījās pa ielām, taču baiļu te bija mazāk, un visi vairs nesteidzās tajā pašā virzienā, kur Nikolka, daži traucās viņam pretī.
Pie pašas nogāzes uz Podolu pa kādas pelēkas mūra mājas parādes durvīm svinīgi izsoļoja kadetiņš pelēkā šinelī ar baltiem uzplečiem un zeltītu burtu «V» uz tiem. Kadetam bija mazs, strups deguntelis. Acis sprigani šaudījās apkārt, un prāvā šautene karājās siksnā uz muguras. Ļaudis šaudījās, ar šausmām noskatīdamies apbruņotajā kadetā, un steidzās ātrāk pazust. Bet kadets pastāvēja- uz ietves, ar svarīgu un pētošu izteiksmi sejā ieklausījās šāvienu troksnī no Augšpilsētas, ievilka gaisu caur degunu un taisījās kaut kur doties. Nikolka spēji aprāva skrējienu, aizšķērsoja ietvi, piespiedās ka- detiņam ar krūtīm un čukstēja:
— Metiet prom šauteni un tūliņ pazūdiet!
Kadetiņš nodrebēja, sabijās, pakāpās atpakaļ, bet tad
draudīgi satvēra ieroci. Taču Nikolka ar vecu pārbaudītu paņēmienu, mākdamies kadetam arvien vairāk virsū, iespieda viņu kāpņu telpā un tur, spraugā starp divām durvīm, centās iestāstīt:
— Kad es jums saku, pazūdiet! Esmu junkurs. Katastrofa. Petļura ieņēmis pilsētu.
— Kā tad tā? — kadets noprasīja un paplēta muti, pie tam izrādījās, ka kreisajā pusē viņam trūkst viena zoba.
— Gluži vienkārši, — Nikolka atbildēja un, pamājis ar roku uz Augšpilsētu, piebilda: — Vai dzirdat? Tur pa ielām jāj petļuriešu kavalērija. Es tikko izglābos. Skrieniet uz mājām, noslēpiet šauteni un brīdiniet visus!
Kadetiņš sastinga, un tādu sastingušu Nikolka viņu arī pameta kāpņu telpā, nebija taču laika ar viņu runāt, ja viņš tik neattapīgs.
Podolā tik lielu trauksmi nemanīja, taču itin jūtams nemiers valdīja arī te. Gājēji pasteidzināja soli, arvien slēja gaisā galvas un ieklausījās, parādes durvīs vai vārtos bieži izskrēja virtuvenes, uz ātru roku tīstīdamās pelēkos lakatos. No Augšpilsētas nemitēdamies skanēja ložmetēju tarkšķi. Tomēr lielgabalu dārdi šajā četrpadsmitā decembra krēslas stundā vairs nebija dzirdami nekur, ne tuvumā, ne tālumā.
Nikolkas ceļš bija garš. Kamēr viņš šķērsoja Podolu, sala stindzinātās ielas jau bija pilnīgi ietinušās krēslā, un kņadu un trauksmi klusināja prāvās, mīkstās sniegpārslas, kas sāka lidināties laternu gaismas lokā. Cauri retajam pārslu plīvuram zibēja ugunis, veikaliņos un tirgotavās priecīgi dega gaisma, taču ne visos: daži jau bija tumši. Sniegs kļuva arvien biezāks un biezāks. Kad Nikolka nonāca līdz savai ielai, līdz stāvajai Alekseja nogāzei, un sāka pa to kāpt augšup, pie septītās mājas vārtiem viņš ieraudzīja šādu ainu: divi puišeļi pelēkās adītās jaciņās un ar ziemas cepurēm galvās tikko bija nolaidušies pa nogāzi ar kamaniņām. Viens no viņiem, maziņš un apaļš kā bumba, novārtījies sniegā, sēdēja un skaļi smējās. Otrs, mazliet vecāks, tieviņš un nopietns, raisīja vaļā auklas mezglu. Pie vārtiem stāvēja kažokā ģērbies puisis un urbināja degunu. Šaušana kļuva dzirdamāka. Tā atskanēja tur augšā, visdažādākajās vietās.
— Vasjka, Vasjka, kā es likos ar pakaļu pret stabu! — mazais sauca.
«Cik mierīgi vizinās,» Nikolka brīnīdamies nodomāja un laipni uzrunāja puisi:
— Sakiet, lūdzu, — kāpēc tur augšā šauj?
Puisis izvilka pirkstu no nāss, padomāja un caur degunu atteica:
— Mūsējie sit virsnieķeļus.
Nikolka caur pieri pablenza puisī un neviļus sažņaudza kabatā kolta spalu. Vecākais zēns dusmīgi atsaucās:
— Virsniekiem sadod. Tā viņiem vajag. Pilsētā viņu ir tikai astoņi simti, bet šie te muļķosies. Atnāca Petļura ar veselu miljonu karaspēka.
Zēns pagriezās un, vilkdams kamaniņas, slāja prom.
*
Tūliņ tika atvilkti iedzeltenie aizkari — no verandas uz mazo ēdamistabu. Pulkstenis … tuk-tak …
— Vai Aleksejs pārnācis? — Nikolka jautāja Jeļenai.
— Nē, — viņa atbildēja un sāka raudāt.
Tumsa. Visā dzīvoklī tumsa. Lampa deg vienīgi virtuvē … Aņuta sēž un raud, atspiedusi elkoņus pret galdu. Protams, par Alekseju Vasiļjeviču … Jeļenas guļamistabā kuras krāsns. Cauri aizslietnim izlec zibšņi un šaudās pa grīdu ugunīgā dejā. Jeļena sēž uz ķeblīša, noraudājusies Alekseja dēļ, zodu atbalstījusi dūrē, bet Nikolka uz grīdas viņai blakus, sarkanā uguns atblāzmas lokā, izstiepis sakrustotas kājas.
Bolbotuns … pulkvedis. Pie Sčegloviem šodien runāja, ka viņš esot pats lielkņazs Mihails Aleksandrovičs. Taisnību sakot, šeit pustumsā un uguns atspīdumā valda izmisums. Ko gan līdz raudāt par Alekseju? Asaras, protams, nepalīdzēs. Viņš, bez šaubām, nogalināts. Viss skaidrs. Gūstā viņi neņem. Ja viņš nav pārnācis, tad iekritis kopā ar divizionu un nogalināts. Šausmīgi ir tas, ka Petļuram, kā stāsta, esot astoņsimt tūkstoši vīru priekšzīmīga izlases karaspēka. Mūs piekrāpa, sūtīja nāvē …
Kur gan radusies šī drausmīgā armija? Tā izkāpusi no saltās miglas dzelstīgi zilajā, krēslainajā gaisā . .. Migla … migla …
Jejena piecēlās un izstiepa roku.
— Lai nolādēti vācieši! Lai nolādēti! Bet, ja dievs viņus nesodīs, tad tas nozīmē, ka viņš ir netaisnīgs. Vai maz iespējams, ka viņiem par to nebūs jāatbild? Būs jāatbild. Gan viņi mocīsies tāpat kā mēs, gan mocīsies.
Viņa nepiekāpīgi atkārtoja vārdus «gan mocīsies» it kā lūgdamās. Pār Jeļenas seju un kaklu šaudījās tumšsarkans atspīdums, bet tukšās acis bija melnas aiz naida. Nikolka, kurš sēdēja, kājas izpletis, klausījās šajos izsaucienos izmisis un nelaimīgs.