— Varbūt viņš tomēr dzīvs? — Nikolka nedroši ieminējās. — Redzi, viņš taču ir ārsts … Pat ja petļurieši būtu viņu notvēruši, varbūt nenošaus, bet paņems gūstā.
— Kaķus viņi ēdīs un apkaus cits citu tāpat kā mēs, — Jeļena skaņi teica un naidā draudēja ugunij ar pirkstu.
«Ek, ek… Bolbotuns nevar būt lielkņazs. Astoņsimt tūkstoši vīru nevar būt un miljons arī ne … Tomēr viss tik miglains. Tā nu ir, pienācis baismīgs laiks. Un Tālbergs, izrādās, bijis gudrs, laikā aizbrauca. Pa grīdu lēkā uguns atblāzma. Bet ir taču bijuši arī mierīgi laiki un brīnišķas zemes. Teiksim, Parīze un Luijs ar svētbildī- tēm pie cepures, un Klopēns Truljefū zagās klāt un sildījās pie tādas pašas uguns. Un pat viņam, nabagam, bija labi. Bet nekur un nekad vēl nav redzēts tik pretīgs riebeklis kā tas rudbārdainais sētnieks Nērons. Skaidrs, šaubīties lieki, mūs ienīst, un tomēr viņš ir īsts šakālis!
Sagrābt no mugurpuses aiz rokas!»
*
Tieši tobrīd aiz logiem iedārdējās lielgabali. Nikolka pielēca kājās un sāka skraidīt.
— Vai dzirdi? Dzirdi? Dzirdi? Varbūt tie ir vācieši?
Varbūt palīgā atsteigusies sabiedrotie? Kas gan tie ir? Nevar taču būt, ka viņi šauj uz Pilsētu, ko paši jau ieņēmuši.
Jelena sakrustoja rokas uz krūtīm un teica:
— Nikol, es tevi tik un tā nelaidīšu. Nelaidīšu. Es tevi lūdzu, nekur neej! Esi taču prātīgs!
— Es tikai gribētu aiziet līdz laukumiņam pie Andreja baznīcas un no turienes paskatīties un paklausīties. No turienes redzama visa Podola.
— Labi, ej arī. Ja tu spēj tādā brīdī atstāt mani vienu pašu — ej.
Nikolka apjuka.
— Nu, tad iziešu tikai pagalmā paklausīties.
— Es iešu tev līdzi.
— Ļenočka, bet, ja nu pārrodas Aleksejs, mēs taču nedzirdēsim parādes durvju zvanu.
— Nē, nedzirdēsim. Un pie tā būsi vainīgs tu.
— Nu, tad es tev, Ļenočka, dodu goda vārdu, ka nesperšu ne soli ārā no pagalma.
— Goda vārds?
— Goda vārds.
— Arā pa vārtiņiem neiesi? Kalnā nerāpsies? Tikai pastāvēsi pagalmā?
— Goda vārds.
— Ej.
*
1918. gada četrpadsmitajā decembrī sniga biezs jo biezs sniegs un pārklāja Pilsētu. Un dīvainie, negaidītie lielgabali šāva pulksten deviņos vakarā. Un tikai stundas ceturksni.
Sniegs kusdams tecēja Nikolkam aiz apkakles, un viņš centās pārvarēt kārdinājumu uzkāpt sniegotajā augstienē. No turienes būtu redzama ne vien Podola, bet arī daļa Augšpilsētas, seminārs, simtiem uguņu rindu augstajos namos, pauguri un tajos mājeles, kuru logi spīguļo kā svētbilžu lampiņas. Taču goda vārdu lauzt nedrīkst neviens cilvēks, jo citādi pasaulē nebūs iespējams dzīvot. Tā domāja Nikolka. Atskanot katram bargajam un tālajam dārdienam, viņš lūdza dievu, murminādams: «Kungs, dod …»
Taču lielgabali apklusa.
«Tie bija mūsējo lielgabali,» Nikolka rūgti nodomāja. Nākdams atpakaļ no vārtiņiem, viņš pameta skatienu Ščeglovu logā. Baltais aizkars sētas mājiņas logā bija sagriezies, un varēja redzēt: Marja Petrovna mazgā Petju. Puisēns kails sēdēja toveri un klusi raudāja, jo acis koda ziepes. Marja Petrovna izspieda sūkli Pet- jkam virs galvas. Uz aukliņas karājās veļa, bet pāri tai kustējās un klanījās Marjas Petrovnas lielā ēna. Nikolkam likās, ka pie Ščegloviem ir ļoti mājīgi un silti, bet viņam neaizpogātajā mētelī sala.
*
Verstis astoņas uz ziemeļiem no Pilsētas nomales, dziļos sniegos kādā pamestā sargbūdā, kas bija no visām pusēm ieputināta baltā kupenā, sēdēja štāba kapteinis. Uz galdiņa atradās maizes dona, lauka telefona kaste un mazītiņa trislīniju lampiņa ar piekvēpušu, vēderainu cilindru. Krāsniņā plēnēja uguns. Kapteinis bija maza auguma, ar garu, smailu degunu, ģērbies šinelī ar platu apkakli. Ar kreiso roku viņš knaibīja un lauzīja maizes doniņu, bet ar labo spieda telefona pogas. Taču tālrunis bija kluss kā kaps un neko viņam neatbildēja.
Verstis piecas ap kapteini nebija nekā cita kā vien tumsa, kas jaucās ar biezu puteni. Un sniega kupenas.
Pagāja vēl stunda, un štāba kapteinis atstāja telefonu mierā. Ap pulksten deviņiem vakarā viņš pašņākuļoja caur degunu un nezin kāpēc skaļi noteica:
— Kaut kas traks! īstenībā vajadzētu nošauties. — Un, it kā viņam atbildēdams, iešķindējās tālrunis.
— Vai sestā baterija? — vaicāja tāla balss.
— Jā, jā, — nevaldāmā priekā atsaucās kapteinis.
Satrauktā balss tālumā šķita visai līksma un dobja:
— Nekavējoties atklājiet uguni uz savrupieni… — tālais runātājs neskaidri kurca vadā, — viesuļ- uguni… — Balss pārtrūka. — Man tāds iespaids… — Te balss atkal pārtrūka.
— Jā, klausos, klausos, — izmisīgi, atņirdzis zobus, kapteinis sauca klausulē. Sekoja gara pauze.
— Uguni atklāt nevaru, — kapteinis teica klausulē,
skaidri juzdams, ka runā pilnīgā tukšumā, taču klusēt nespēja. — Visa mana apkalpe un trīs praporščiki aizbēguši. Baterijā esmu viens pats. Ziņojiet to Postenim.
Štāba kapteinis nosēdēja vēl stundu, tad izgāja laukā. Neganti putināja. Četri drūmie un baismīgie lielgabali jau bija ieputināti un uz stobriem un aizslēgiem jau sakrājusies sniega kārta. Zeme ar debesīm griezās kopā, ņn kapteinis saltajās puteņa vērpetēs taustījās kā akls. Tā, neko neredzēdams, viņš ilgi nopūlējās, līdz sniega pilnajā tumsā taustīdamies noņēma pirmo aizslēgu. Kapteinis gribēja to iesviest akā aiz sargbūdas, taču apdomājās un iegāja atpakaļ būdā. Viņš devās ārā vēl trīs reizes, noņēma lielgabaliem visus četrus aizslēgus un paslēpa tos lūkā zem grīdas, kur glabājās kartupeļi. Pēc tam, nopūtis lampu, aizsoļoja tumsā. Gluži nepamanāms un tumšs viņš, sniegā stigdams, gāja stundas divas un nokļuva līdz šosejai, kas veda uz Pilsētu. Šosejas malās blāvi spīdēja retas laternas. Zem pirmās no tām štāba kapteini ar zobeniem nogalināja jātnieki, kam bija as- tainas cepures,novilka viņam zābakus un noņēma pulksteni.
Tā pati balss ieskanējās tālruņa klausulē kādā zemnīcā, sešas verstis uz rietumiem no sargbūdas.
— Nekavējoties … atklājiet uguni uz savrupieni. Man tāds iespaids, ka ienaidnieks izgājis starp jums un mums uz Pilsētu.
— Vai dzirdat? Dzirdat? — atsaucās no zemnīcas.
— Uzziniet Postenī… — kāds iejaucās vidū.
Balss neklausīdamās kurca klausulē atbildi:
— Skrej uguni uz savrupieni… uz ka Valēriju …
Tad saruna pārtrūka pavisam.
No zemnīcas ar lukturiem rokās, kažokos ģērbušies, izlīda trīs virsnieki un trīs junkuri. Ceturtais virsnieks un divi junkuri atradās pie lielgabaliem līdzās lukturim, ko putenis pūlējās nodzēst. Pēc piecām minūtēm lielgabali sāka lēkāt un neganti šaut tumsā. Varenie dārdi aizskanēja verstis piecpadsmit visapkārt, aizskanēja arī līdz Alekseja nogāzes trīspadsmitajai mājai… Dievs, dod …
Jātnieku sotņa, kas putenī jādelēja apkārt, lukturu pievilināta, aizmugurē izlēca no tumsas un apkāva visus junkurus un četrus virsniekus. Komandieris, kurš bija palicis zemnīcā pie telefona, iešāva sev mutē.
Komandiera pēdējie vārdi bija:
— Štāba nelieši. Lieliski saprotu boļševikus.
Naktī Nikolka savā stūra istabā iededza griestu lampu un ar kabatas nazīti iegrieza durvīs lielu krustu un zem tā ķeburainu ierakstu: