«p. Turss. 1918. g. 14. dec. pl. 4 dienā.»
Vārdu «Naijs» viņš atmeta konspirācijas nolūkā, ja petļurieši sarīkotu kratīšanu.
Nikolka gribēja palikt nomodā, lai dzirdētu zvanu pie durvīm. Viņš pieklauvēja Jeļenai pie sienas un sacīja:
— Guli, es neaizmigšu.
Un tūliņ pēc tam neizģērbies aizmiga gultā kā nosists. Bet Jeļena neaizmiga līdz pat rītausmai un visu laiku klausījās un klausījās, vai neatskanēs zvans. Taču zvans
neatskanēja, vecākais brālis Aleksejs bija pazudis.
*
Nogurušam, satriektam cilvēkam nepieciešams miegs, un pulkstenis jau vienpadsmit, bet viņš vēl arvien guļ un guļ… Pavisam dīvaini guļ, es jums teikšu. Zābaki traucē, josta iegriezusies zem ribām, apkakle žņaudz, un lietuvēns ar ķepām spiež krūtis.
Nikolka guļ, galvu atmetis atpakaļ, seja sasarkusi, no rīkles skan svilpieni… Svilpieni! … Sniegs un sazin kādi zirnekļu tīkli… Nu, visapkārt vieni vienīgi zirnekļu tīkli, velns lai parauj! Pats svarīgākais — izlauzties cauri šiem tīkliem, citādi tie, nolāpītie, aužas un aužas un drīz jau skarsies tieši pie sejas. Kas zina, aptīsies vēl apkārt tā, ka nevarēs ne izķepuroties! Tā jau var nosmakt. Aiz zirnekļu tīkliem tīrs jo tīrs sniegs, cik vien sirds tīko, veseli klajumi. Jāizraujas līdz šim sniegam, turklāt labi drīz, jo kāda balss, šķiet, kaut kur izsaucās: «Nikol!» Un te, iedomājieties, šai zirnekļa tīklā, sapinās kāds ņiprs putns un sāka vidžināt… Či- vi-čivi, čivi, čivi. Fju. Fi-ū! Čivi! Čivi. Kaut tu izputējis. Pašu neredz, bet vītero kaut kur tuvumā, un piedevām kāds gaužas par savu likteni, un tad atkal atskan balss: «Nik! Nik! Nikolka!»
— Ek! — Nikolka nokrekšķējās, sarāva zirnekļa tīk
lus un spēji piecēlās sēdus izpūris, saņurcīts, ar jostas sprādzi sānos. Gaišie mati saslējušies gaisā, it kā tos kāds būtu ilgi bužinājis. — Kurš? Kurš? Kurš? — Ni*> kolka šausmās prašņāja, nekā neapjēgdams.
— Kurš. Kurš, kurš, kurš, kurš, kurš, tā! Tā! … Fi-ti, fi-ū! Fju! — zirnekļu tīkli atbildēja, un žēla balss, aizturētu asaru pilna, sacīja:
— Jā, ar mīļāko!
Nikolka šausmās piespiedās pie sienas un blenza parādībā. Tā bija ģērbusies brūnā frencī, brūnās galifē biksēs un garos zābakos dzelteniem atlokiem kā žokejam. Miglainās, skumīgās acis raudzījās laukā no dziļiem do- buļiem, galva neticami milzīga ar īsi apcirptiem matiem. Parādība, bez šaubām, bija gados jauna, taču sejas āda izskatījās vecišķa, pelēcīga, un zobi rēgojās greizi un dzelteni. Parādība turēja rokās prāvu, ar melnu lakatu pārsegtu sprostu un gaišzilu atplēstu aploksni…
«Laikam neesmu vēl pamodies,» Nikolka nosprieda un atvēzēja roku, gribēdams parādību saplosīt kā zirnekļa tīklu, un sāpīgi ietrieca pirkstus režģos. Melnajā sprostā kā pārskaities tūliņ sāka klaigāt, svilpt un tarkšķēt putns.
— Nikolka! — kaut kur tālu, tālu atskanēja Jeļenas satrauktā balss.
«Kungs Jēzus,» Nikolka nodomāja, «nē, pamodies es biju, taču tūliņ sajuku prātā un zinu, no kā — no kara laika pārguruma. Kādas šausmas! Un tagad man rādās visādas blēņas … bet pirksti? Ak dievs! Aleksejs nav atgriezies … ak, jā … viņš nav atgriezies … nošāvuši … ai, ai, ai!»
— Ar mīļāko uz tā paša dīvāna, — parādība traģiskā balsī stāstīja, — kur es viņai tiku lasījis dzejas.
Parādība pagriezās pret durvīm, acīm redzot, pret kādu klausītāju, bet tad galīgi pievērsās Nikolkam:
— Jā, godātais, uz tā paša dīvāna … Viņi tagad sēž un skūpstās … pēc tam kad es kā džentlmenis biju bez apdomāšanās parakstījis viņam vekseļus par septiņdesmit pieciem tūkstošiem. Jo džentlmenis esmu bijis un vienmēr palikšu. Lai skūpstās!
«Vai manu, vai,» Nikolka nodomāja. Acis viņam iz- valbījās un pār muguru pārskrēja saltas tirpas.
— Tomēr, es atvainojos, — parādība sacīja, arvien skaidrāk un skaidrāk iznirdama no līganās, miega pilnās miglas un pārvērzdamās īstā, dzīvā cilvēkā, — jūs droši vien īsti nesaprotat? Lūdzu, te būs vēstule — tad jums viss būs skaidrs. Es, būdams džentlmenis, savu kaunu ne no viena neslēpju.
To teikdams, nepazīstamais pasniedza Nikolkam gaišzilu aploksni. Nikolka paņēma to gluži apstulbis un, lūpas kustinādams, sāka lasīt plašā un satrauktā rokrakstā rakstīto vēstuli. Uz smalka gaišzilā papīra lapiņas bez kāda datuma bija rakstīts:
«Mīļā, mīļā Ļenočka! Pazīstu Jūsu labo sirdi, tādēļ nosūtu viņu tieši pie Jums kā pie radinieces. Telegrammu es, protams, nosūtīju, viņš Jums pats visu izstāstīs, nabaga zēns. Lariosiks saņēmis šausmīgu triecienu, un es ilgu laiku baidījos, ka viņš to nepārdzīvos. Miločka Rubcova, ar kuru viņš, kā Jūs zināt, pirms gada apprecējās, izrādījās īsta čūska. Pieņemiet viņu, es Jūs lūdzu, un sasildiet, kā Jūs to protat darīt. Es Jums kārtīgi sūtīšu uztura naudu. Zitomira viņam kļuvusi nepanesama, un es to pilnīgi saprotu. Tomēr vairāk nekā nerakstīšu — esmu pārāk satraukta, un tūlīt aties sanitārais vilciens, viņš pats Jums visu izstāstīs. Skūpstu Jūs no visas sirds un Serjožu arī!»
Sekoja nesalasāms paraksts.
— Es paņēmu līdzi putnu, — nepazīstamais nopūzdamies teica, — putns ir cilvēka labākais draugs. Tiesa, daudzi uzskata, ka mājā tas ir lieks, taču es varu tikai teikt — putns nu gan nevienam ļauna nedara.
Pēdējie vārdi Nikolkam ļoti iepatikās. Nepūlēdamies vairs neko saprast, viņš ar mīklaino vēstuli kautrīgi pakasīja uzaci un laida kājas pāri gultas malai, prātodams: «Droši vien nebūs pieklājīgi… pajautāt, kā viņu sauc? … Brīnumains atgadījums …»
— Laikam kanārijputniņš? — viņš iejautājās.
— Un kāds vēl! — nepazīstamais jūsmīgi atsaucās. — Patiesībā tā nav mātīte, bet īsts kanārijputniņu tēviņš. Un Žitomirā man tādu ir veseli piecpadsmit. Aizvedu tos pie mātes, lai viņa baro. Tas nelietis droši vien būtu visiem apgriezis kaklus. Viņš neieredz putnus. Vai drīkstu pagaidām to novietot uz jūsu rakstāmgalda?
— Lūdzu, — Nikolka atbildēja. — Jūs esat no Žito- miras?
— Nu jā, — nepazīstamais atbildēja, — un iedomājieties, kāda sagadīšanās: ierados reizē ar jūsu brāli.
— Ar kādu brāli?
— Ko nozīmē — ar kādu? Jūsu brālis ieradās reizē, ar mani, — nepazīstamais izbrīnījies atbildēja.
— Kāds brālis? — Nikolka žēli iesaucās. — Kāds brālis? No Zitomiras?!
— Jūsu vecākais brālis …
Jeļenas balss viesistabā pavisam skaidri sauca: «Nikolka! Nikolka! Illarioii Larionič! Pamodiniet taču viņu! Pamodiniet!»
— Čiri, fit, fit, čiri! — putns gari novidžināja.
Gaišzilā vēstule izkrita Nikolkam no rokām, un viņš
kā bulta izšāvās cauri bibliotēkai uz ēdamistabu un tur, rokas ieplētis, sastinga.
Uz dīvāniņa līdzās pulkstenim nekustīgi gulēja Aleksejs Turbins, ģērbies svešā melnā mētelī ar saplēstu oderi un svešās melnās biksēs. Seja zilgani bāla, zobi sakosti. Jeļena skraidīja ap Alekseju, viņas halāts bija pavēries, un varēja redzēt melnas zeķes un veļas mežģīnes. Saukdama — «Nikol! Nikol!», viņa ķērās te pie pogām Turbinam uz krūtīm, te pie viņa rokām.
Pēc trim minūtēm Nikolka ar pakausī atgrūstu studenta cepuri galvā un pelēku neaizpogātu šineli mugurā, smagi elsodams, skrēja augšup pa Alekseja nogāzi un murmināja: «Bet ja nu viņš nebūs mājās? Ak dievs, šis svešais ar dzeltenajiem zābaku atlokiem! Kuricki gan nedrīkst saukt nekādā gadījumā, tas nu ir pilnīgi skaidrs … Runcis un valis …» Galvā viņam apdullinoši skanēja putna čivināšana — runcis, čiv, valis, čiv!