Pēc stundas ēdamistabā uz grīdas stāvēja bļoda, pilna ar bāli sarkanu ūdeni, mētājās sarkani saplēstas marles kumšķi un baltas trauku lauskas, traukus no bufetes bija nogāzis nepazīstamais ar dzeltenajiem zābaku atlokiem, meklēdams glāzi. Visi skraidīja un staigāja uz priekšu un atpakaļ, lauskām kraukšķot. Turbins, bāls, taču nu jau bez zilganuma sejā, vēl arvien gulēja tāpat uz muguras ar spilvenu zem galvas. Viņš bija atguvis samaņu un gribēja kaut ko teikt, taču ķiļbārdainais ārsts ar at- rotītām piedurknēm un zelta pensneju, noliecies pie viņa un slaucīdams marlē asiņainās rokas, teica:
— Jums jāklusē, kolēģi…
Aņuta, balta kā krīts, ar milzīgām acīm un Jeļena ar izjukušiem rudiem matiem — pa abām piecēla Turbinu sēdus un pūlējās viņam novilkt ar asinīm un ūdeni pie- mirkušo kreklu, kam bija pārgriezta piedurkne.
— Pārgrieziet vēl tālāk, te nav ko taupīt, — smailbār- dainis sacīja. •
Kreklu Turbinam sašķērēja ar grieznēm un novilka pa gabaliem, atsedzot vāju dzeltenīgu ķermeni un kreiso roku, kas tikko bija cieši nosaitēta līdz plecam. Augšpus un lejpus pārsējuma rēgojās laukā skali. Nikolka tupēja uz ceļgaliem, uzmanīgi pogāja vaļā pogas un vilka Turbinam nost bikses.
— Izģērbiet pilnīgi un tūliņ gultā, — ķīļbārdis basā noteica. Aņuta lēja no krūzes ārstam uz rokām ūdeni, un ziepju putas lēkšķēm krita bļodā. Nepazīstamais stāvēja malā no kņadas un rosmes un brīžiem bēdīgi noskatījās trauku lauskās, brīžiem sarkdams uz satriekto Jeļenu — viņas rīta svārki bija atvērusies pavisam. Acis nepazīstamajam bija miklas no asarām.
Turbinu no ēdamistabas uz viņa istabu nesa visi, te piedalījās arī svešais: viņš pabāza rokas Turbinam zem ceļiem un nesa viņa kājas.
Viesistabā Jeļena sniedza ārstam naudu. Viņš to ar roku atbīdīja …
— Ko vēl ne, — viņš teica, — no ārsta? Mums jāpadomā par kaut ko svarīgāku. Īstenībā viņu vajadzētu nogādāt hospitālī…
— Nevar, — atskanēja Turbina vārgā balss, — uz hospitāli nev …
— Klusējiet, kolēģi, — ārsts atsaucās, — tiksim galā arī bez jums. Jā, zināms, es jau pats saprotu … Velns zina kas tagad pilsētā notiek… — Viņš pamāja ar galvu uz logu. — Hm … droši vien viņam taisnība: to nedrīkst… Nu, nekas nelīdz, lai paliek mājās … Vakarā atbraukšu.
— Vai tas ir bīstami, dakter? — Jeļena bažīgi ievaicājās.
Ārsts cieši raudzījās parketā, it kā mirdzošajā dzeltenumā būtu lasāma diagnoze, nokrekšķinājās un, pavirpinājis pirkstos bārdeli, atbildēja:
— Kauls ir vesels … Hm … lielās locītavas nav skartas … arī nervs ne … Taču sastrutojums būs … Brūcē iekļuvušas vilnas šķipsnas no šineļa… Temperatūra … — Izdabūjis no sevis šos maz saprotamos domu fragmentus, ārsts skaļākā balsī noteikti sacīja: — Pilnīgu mieru… Ja viņam būs ļoti grūti, es pats vakarā iešļircināšu morfiju. Est.— kaut ko šķidru… nu, teiksim, buljonu … Un lai daudz nerunā …
— Dakter, dakter, es jūs ļoti lūdzu … viņš vēlējās, laijievienam nesaka, lūdzu …
Ārsts iesānis uzmeta Jeļenai drūmu un dziļu skatienu un norūca:
— Jā, to es saprotu… Kā viņam tas gadījās? …
Jeļena tikai apvaldīti nopūtās un ieplēta rokas.
— Labi, — ārsts noburkšķēja un sāniski kā lācis izspraucās priekšnamā.
TREŠA DAĻA
Turbina mazajā guļamistabā pār diviem logiem, kas atradās slēgtās verandas pusē, noslīdēja tumši aizkari. Istabā iestājās krēsla, un tajā sāka vizēt Jeļenas galva. Tai it kā atsaucās bālgans plankums uz spilvena — Turbina seja un kakls. Elektrības vads kā čūska aizlocījās no kontakta uz krēslu, un sārtā kupolā iedegās spuldzīte, vērzdama dienu par nakti. Turbins pamāja Jeļenai, lai aizver durvis.
— Tūliņ jābrīdina Aņuta, lai klusē …
— Zinu, zinu … Tu, Aļoša, daudz nerunā!
— Pats saprotu… Es klusītiņām… Ak, ja roka būs pagalam!
— Kas par niekiem, Aļoša … guli, nerunā … Vai tās dāmas dotais mētelis lai pagaidām paliek pie mums?
— Jā, jā. Lai Nikolka neiedomājas to stiept viņai. Citādi uz ielas … Vai dzirdi? Vispār, dieva dēļ, nelaid viņu nekur!
— Lai dievs dod viņai veselību, — Jeļena neliekuļotā maigumā izsaucās, — un tad vēl saka: pasaulē neesot labu cilvēku …
Ievainotā vaigos saplūda tikko jaušams sārtums, un acis ieurbās ne visai augstajos baltajos griestos, tad viņš tās pievērsa Jeļenai un, pieri saraucis, ievaicājās:
— Jā, bet saki — kas tas tāds par ērmu?
Jeļena noliecās sārtās gaismas lokā un paraustīja plecus.
— Saproti, nu, tieši pirms tavas ierašanās, minūtes divas, ne vairāk, kur gadījies, kur ne: Serjožas radinieks no Žitomiras. Tu jau būsi dzirdējis: Suržanskis… La- rions … Nu, slavenais Lariosiks.
— Nu, un? …
— Atbraucis pie mums ar vēstuli. Viņiem tur bijusi kaut kāda drāma. Tikko sāka stāstīt, kad tā dāma atveda tevi.
— Un piedevām vēl sazin kāds putns …
Jeļena gan ar smiekliem, gan bailēm acīs noliecās pie gultas:
— Ko nu par putnu! … Viņš taču lūdz atļauju apmesties pie mums uz dzīvi. Nemaz nezinu, ko iesākt.
— Uz dzīvi? …
— Nu, kā tad … Tikai tu, Aļoša, dieva dēļ, klusē un nekusties… Māte lūdzas, raksta, šis Lariosiks taču ir viņas dieveklis … Tādu lempi kā šis Lariosiks savu mūžu neesmu redzējusi. Pie mums viņš iesāka ar to, ka sadauzīja visus traukus. Zilo servīzi. Divi šķīvji vien palika pāri.
! — Redzi nu. Nemaz nezinu, ko lai dara…
Sārtajā ēnā ilgi turpinājās sačukstēšanās. Kaut kur tālu aiz durvīm un portjerām klusi skanēja Nikolkas un negaidītā ciemiņa balsis. Jeļena izstiepa rokas, lūgdama, lai Aleksejs mazāk runā. Ēdamistabā bija dzirdama šķindoņa — satrauktā Aņuta slaucīja prom zilo servīzi. Beidzot čukstus bija pieņemts lēmums. Ņemot vērā, ka tagad dievs vien zina kas pilsētā viss var notikt un ļoti iespējams, ka nāks rekvizēt istabas, ņemot vērā to, ka naudas nav, bet par Lariosiku maksās, — pieņemt viņu. Taču uzlikt viņam par pienākumu ievērot Turbinu dzīves kārtību. Kas attiecas uz putnu — jāizmēģina. Ja izrādītos, ka putns dzīvoklī nav ciešams, pieprasīt, lai to aizvāc, bet tā saimnieku paturēt. Un, tā kā Jeļenai, protams, pat mute nevērsies pieminēt servīzi un to darīt vispār būtu nekaunība un mietpilsonība, servīze gluži vienkārši jāaizmirst. Lariosi- kam ierādīt bibliotēku, novietot tur gultu ar atsperu matraci un galdiņu …
Jeļena devās uz ēdamistabu. Lariosiks stāvēja bēdīgs, galvu nokāris, un raudzījās uz to vietu, kur vēl nesen uz bufetes kaudzē bija atradušies divpadsmit šķīvji. Blāvi zilās acis pauda dziļas bēdas. Nikolka, muti ieplētis, stāvēja iepretī Lariosikam un klausījās viņa stāstā. Nikolkas acis bija spraigas intereses pilnas.
— Žitomirā nevar dabūt ādas, — Lariosiks apmulsis stāstīja, — saprotiet, nepavisam nav. Tādas ādas, kādu esmu pieradis valkāt, nav. Apstaigāju visus kurpniekus,