teicu, lai prasa cik prasīdami, bet nav. Un tā es biju spiests …
Ieraudzījis Jeļenu, Lariosiks nobālēja, pamīņājās uz vietas un, nezin kādēļ skatīdamies lejup uz rīta svārku smaragdzaļajiem pušķiem, sāka runāt tā:
— Jeļena Vasiļjevna, es nekavējoties braucu uz veikaliem, apbraukāšu visus pēc kārtas, un jums šodien pat būs servīze. Nemaz nezinu, ko lai daru. Kā lai jums atvainojos? Servīzes dēļ, protams, esmu pelnījis brāzienu. Esmu šausmīgs neveiksminieks, — viņš pievērsās Nikolkam. — Es tūliņ dodos uz veikaliem, — Lariosiks atkal sacīja Jeļenai.
— Es jūs ļoti lūdzu ne uz kādiem veikaliem nebraukt, it īpaši tādēļ, ka tie visi, protams, slēgti. Un piedodiet — vai jūs patiesi nezināt, kas pie mums Pilsētā notiek?
^— Kā nu ne! — Lariosiks iesaucās. — Ierados taču ar sanitāro vilcienu, kā jūs zināt no telegrammas.
— No kādas telegrammas? — Jeļena jautāja, — Mēs nekādu telegrammu neesam saņēmuši.
— Kā? — Lariosiks pavēra plato muti. — Ne-esat saņēmuši? A-hā! Tādēļ es jūtu, — viņš pagriezās pret Nikolku, — ka jūs manī noskatāties ar tādu izbrīnu … Bet piedodiet… Māte nosūtīja jums sešdesmit trīs vārdus garu telegrammu.
— E … E … Sešdesmit trīs vārdus! — Nikolka brīnījās. — Cik žēl. Telegrammas taču tagad pienāk tik nekārtīgi. Pareizāk sakot, nepienāk nemaz.
— Ko tad nu lai iesāk? — Lariosiks bēdājās. — Vai atļausiet apmesties pie jums? — Viņš bezpalīdzīgi paraudzījās apkārt, un pēc viņa acīm tūdaļ bija redzams, ka pie Turbiniem viņam ļoti patīk un nekur projām iet negribētos.
— Viss nokārtots, — Jeļena atbildēja un laipni pamāja, — mēs esam ar mieru. Palieciet un iekārtojieties! Redzat, kāda mums nelaime …
Lariosiks kļuva vēl bēdīgāks. Asaras aizmigloja viņam acis.
— Jeļena Vasiļjevna! — viņš izjusti teica. — Izrīkojiet mani, kā vien vēlaties. Es, vai zināt, spēju iztikt bez gulēšanas trīs četras naktis pēc kārtas.
— Paldies, liels paldies.
— Vai tagad es nevarētu, — Lariosiks uzrunāja Nikolku, — palūgt jums šķēres?
Ārkārtīgi pārsteigts un ieinteresēts Nikolka kaut kur aizsteidzās un atgriezās ar šķērēm. Lariosiks pieķērās frenča pogai, samirkšķināja acis un atkal pievērsās Nikolkam:
— Tomēr, piedodiet, uz mirklīti vajadzētu ieiet jūsu istabā …
Nikolkas istabā Lariosiks novilka frenci, atsegdams neiedomājami netīru kreklu, paņēma šķēres, atārdīja frenča melno, spīdīgo oderi un izvilka biezu zaļi dzeltenu naudas žūksni. To viņš svinīgi aiznesa uz ēdamistabu un nolika Jeļenai priekšā uz galda, sacīdams:
— Tā, Jeļena Vasiļjevna, atļaujiet jums tūliņ nodot manu uztura naudu.
— Kādēļ gan tāda steiga, — Jeļena sarkdama atteica, — to varēja arī vēlāk …
Lariosiks sāka dedzīgi protestēt:
— Nē, nē, Jeļena Vasiļjevna, lūdzama, pieņemiet vien tūlīt. Apžēlojieties, tik grūtā brīdī nauda vienmēr ārkārtīgi vajadzīga, to es ļoti labi saprotu! — Viņš attina vīstokli, un no tā izkrita kādas sievietes fotogrāfija. Lariosiks to žigli pievāca un nopūzdamies paslēpa kabatā. — Labāk jau lai stāv pie jums. Cik tad man vajag? Man vajadzēs papirosiem un sēkliņām kanārij- putnam…
Lariosika rīcība bija tik prātīga un pareiza, ka Jeļena uz brīdi piemirsa Alekseja ievainojumu un viņai acīs iemirdzējās jauks spožums.
«Acīm redzot, viņš nemaz nav tāds lempis, kā man sākumā likās,» viņa nosprieda, «puisis ir pieklājīgs un apzinīgs, tikai tāds dīvains. Briesmīgi žēl servīzes.»
«Tas tik ir tips,» nodomāja Nikolka. Lariosika brīnumainā uzrašanās lika viņam aizmirst drūmās domas.
— Te ir astoņi tūkstoši, — Lariosiks sacīja, stumdīdams pa galdu žūksni, kas atgādināja olu kulteni ar lokiem, — ja tas būtu par maz, tad sarēķināsim — un es nekavējoties izrakstīšu vēl.
— Nē, nē, vēlāk, ļoti labi, — Jeļena atbildēja. — Zināt ko: es tūliņ palūgšu Aņutai, lai izkurina jums vannu, un jūs vispirms nomazgāsities. Bet sakiet — kā jūs varējāt atbraukt, nesaprotu, kā jūs atkļuvāt šurp? —
Jeļena sāka gumzīt naudu un bāzt to rīta svārku milzīgajā kabatā.
Atmiņas lika Lariosika acīs atspoguļoties šausmām.
— Tas bija drausmīgi! — viņš izsaucās, salikdams rokas kā katolis lūgšanā. — Es taču veselas deviņas dienas … nē, piedodiet, desmit? … Acumirkli… svētdiena, nu jā, pirmdiena … vienpadsmit dienas braucu no Zitomiras …
— Vienpadsmit dienas! — Nikolka noelsās. — Redzi! — viņš nez kādēļ pārmetoši uzlūkoja Jeļenu.
— Jā, nudien, vienpadsmit… Izbraucu ar hetmaņa vilcienu, bet pa ceļam tas pārvērtās petļuriešu vilcienā. Un tad iebraucām kādā stacijā, ek, kā to sauca, nu tajā, nu, ak kungs, kā aizmirsies… nu, vienalga … un tur, iedomājieties, mani gribēja nošaut. Uzkūlās tie petļurieši ar zirgu astēm …
— Zilām? — Nikolka ziņkārīgi ievaicājās.
— Sarkanām … jā, ar sarkanām … un kliedz: kāp ārā! Mēs tevi uz vietas šausim nost! Viņi bija iedomājušies, ka esmu virsnieks un slēpjos sanitārajā vilcienā. Bet man gluži vienkārši bija protekcija… no mātes pie daktera Kuricka.
— Pie Kuricka? — Nikolka daudznozīmīgi izsaucās. — Ahā — runcis … un valis. Pazīstam.
— Runcis, čiv, valis, čiv, — aiz durvīm klusi atsaucās putniņš.
— Jā, pie viņa … viņš jau arī pavadīja vilcienu pie mums uz Žitomiru … Ak kungs! Tad es sāku lūgt dievu. Domāju, beigas ir. Un, vai zināt, mani izglāba putns. Teicu, ka neesmu virsnieks. Esmu mācīts putnkopis, parādīju putnu… Tad viens no viņiem, vai zināt, iezvēla man pa pakausi un tik rupji teica — taisies, ka - pazūdi, velna putnkopi! Tāds nekauņa! Es kā džentlmenis būtu viņu nošāvis, bet saprotiet paši…
— Jeļe.. r — no Turbina guļamistabas atskanēja klusa balss. Jeļena aši apsviedās un, nenoklausījusies līdz beigām, aizsteidzās turp.
Pēc kalendāra ziņām, saule piecpadsmitaja decembrī riet pulksten pusčetros dienā. Tādēļ jau no pulksten trijiem dzīvoklī sāka sabiezēt krēsla. Taču Jeļe- nas sejā pulksten trijos dienā rādītāji vēstīja visdrūmāko un nomāktāko dzīves stundu — pusē sešus. Abi rādītāji bija pārvirzījušies pāri skumīgajām rievām mutes kaktiņos un noslīdējuši lejup uz zodu. Viņas acīs iegūla skumjas un apņēmība cīnīties pret nelaimi.
Nikolkas sejā rādītāji vēstīja ērkšķaino un bezjēdzīgo stundu — bez divdesmit minūtēm vienu, jo Nikolkas galvā valdīja haoss un apjukums, ko bija izraisījis svarīgais un neizprotamais vārds «Maloprovaļnaja .. .», vārds, ko vakar kaujas laikā ielu krustojumā bija izrunājis mirējs, vārds, kuru noteikti vajadzēja noskaidrot tuvākajās dienās. Haosu un saspringumu izraisīja arī svarīgais apstāklis, ka Turbinu mājās kā no gaisa bija nokritis noslēpumainais un interesantais Lariosiks, un arī tas, ka bija noticis kaut kas drausmīgs un satriecošs: Petļura bija ieņēmis Pilsētu. Sen daudzinātais Petļura un, apdomājiet, sen pazīstamo Pilsētu! Un, kas tagad Pilsētā notiks, tas cilvēka prātam, pat visattīstītākajam, nav saprotams un aptverams. Ir pilnīgi skaidrs, ka vakar notikusi nejēdzīga katastrofa — visi mūsējie piepeši pārsteigti uri apkauti. Viņu asinis, bez šaubām, brēc pret debesīm — tas pirmkārt. Nodevīgie ģenerāļi un štābu nelieši pelnījuši.nāvi — tas otrkārt. Taču līdztekus šausmām pieaug arī sveloša interese: kas galu galā notiks? Kā dzīvos septiņsimt tūkstoši cilvēku te, Pilsētā, kur sāks rīkoties šī mīklainā persona, kas saucas tik šausmīgā un neglītā vārdā — Petļura? Kas viņš tāds ir? Kālab ieradies? … Ak, pagaidām tomēr tas viss atvirzās pēdējā vietā salīdzinājumā ar pašu galveno, asiņaino … Ek… ek… tas ir tik drausmīgi, es jums teikšu. Skaidri zināms gan nekas nav, taču visticamāk, ka arī Mišlajevski un Karūsu var uzskatīt par bojā gājušiem.