Nikolka ar platu kapājamo nazi uz slidenā, notau- kotā galda skaldīja ledu. Ledus gabaliņi vai nu kraukšķēdami sadrupa, vai arī izslīdēja no naža apakšas un aizlēca pa visu virtuvi, pirksti Nikolkam bija sastinguši gluži stīvi. Gumijas pūslis ar sudrabotu vāciņu bija tepat pa rokai.
— Malo … provaļnaja … — Nikolka kustināja lūpas, un galvā viņam pavīdēja Naija-Tursa, rudmatainā Nērona un Mišlajevska tēli. Un, tiklīdz pēdējais tēls šinelī ar šķēlumu bija pazibējis caur Nikolkas domām, tā Aņutai, kas, iegrimusi skumīgos sapņos un mulsumā, rosījās pie karstās plīts, seja arvien skaidrāk un skaidrāk sāka rādīt bez divdesmit piecām minūtēm pieci — nomākta garastāvokļa un bēdu stundu. Vai dažādās krāsas acis vēl dzīvas? Vai gāzelīgie soļi, kam līdzi šķinda pieši — dzinn … dzin … vēl kādreiz atskanēs?
— Atnes ledu, — teica Jeļena, pavērusi virtuves durvis.
— Tūliņ, tūliņ, — Nikolka steigšus atsaucās, aizgrieza vāciņu un skrēja.
— Aņuta, mīļā, — Jeļena ierunājās, — pieraugi, nesaki nevienam ne vārda par to, ka Aleksejs Vasiļjevičs ievainots. Lai dievs pasargā, ja uzzinās, ka viņš pret tiem karojis, tad esam nelaimē.
— Es saprotu, Jeļena Vasiļjevna. Ko nu par to! — Aņuta ar platām nemiera pilnām acīm paraudzījās Je- ļenā. — Kas gan pilsētā notiek, ak svētā dievmāte! Gāju tepat pa Boričevtoku, guļ divi bez zābakiem… Cik asiņu, asiņu! … Cilvēki stāv apkārt, skatās … Kāds stāsta, esot nošauti divi virsnieki… Guļ tāpat kailām galvām, bez cepurēm… Man pat kājas saļodzījās, skrēju prom, tik tikko grozu, nepametu …
Aņuta salīgi nodrebināja plecus, kaut ko atcerējās, un pannas viņai no rokām tūliņ slīpeniski vien nobrauca uz grīdas …
— Klusāk, klusāk, dieva dēļ, — Jeļena, rokas pastiepdama, lūdza.
Lariosika pelēkajā sejā pulksten trijos dienā rādītāji vēstīja augstāko pacēlumu un spēku — tieši divpadsmit. Abas rādītāju šautras bija satikušās dienas vidū, salipušas kopā un slējās uz augšu kā asi šķēpi. Tas notika tādēļ, ka pēc katastrofas, kas Lariosika maigo dvēseli bija satricinājusi Zitomirā, pēc briesmīgā vienpadsmit dienu ilgā ceļojuma sanitārajā vilcienā un spēcīgajiem pārdzīvojumiem viņam ārkārtīgi patika Turbinu mājoklī. Kādēļ īsti — to Lariosiks pagaidām nebūtu varējis pateikt, jo arī pats par to vēl nebija gluži skaidrībā. īpašas cieņas un uzmanības vērta viņam šķita daiļā Jeļena. Arī Nikolka ļoti patika. Gribēdams to izrādīt, Lariosiks notvēra brīdi, kad Nikolka beidza skraidīt uz Alekseja istabu un atpakaļ, un palīdzēja viņam bibliotēkā novietot un izvilkt šauro atsperu gultu.
— Jums ir ļoti atklāta un simpātiska seja, — Lariosiks laipni teica un, lūkodamies šajā atklātajā sejā, tā aizmirsās, ka, pašam nemanot, sabīdīja rībošo saliekamo gultu un iespieda Nikolkas roku starp abām gultas pusēm. Sāpes bija tik stipras, ka Nikolka iebrēcās, tiesa gan, apslāpēti, tomēr tik skaļi, ka, svārkiem čaukstot, atsteidzās Jeļena. Nikolkam, kurš visiem spēkiem valdījās, lai nesāktu vaimanāt, no acīm pašas no sevis bira prāvas asaras. Jeļena un Lariosiks ieķērās sabīdītajā gultā un ilgi raustīja to katrs uz savu pusi, lai atbrīvotu sazilējušo delnu. Lariosiks pats gandrīz vai sāka raudāt, kad tā saspiesta, sarkanu svītru izvagota, izkļuva brīvībā.
— Ak dievs! — viņš izsaucās, sāpēs saviebis savu jau tāpat nelaimīgo seju. — Kas gan ar mani notiek?! Man tik briesmīgi neveicas! … Vai jums ļoti sāp? Dieva dēļ, piedodiet man!
Nikolka klusēdams aizmetās uz virtuvi, un tur Aņuta pēc viņa norādījuma uzlaida rokai no krāna auksta ūdens strūklu.
Kad sarežģītā patentētā gulta bija knikšķēdama nostājusies uz kājām un kļuva skaidrs, ka Nikolkas rokai nekas sevišķs nekait, Lariosiku atkal pārņēma tīkami klusa prieka uzplūdi par grāmatām. Bez kaislības un mīlestības uz putniem viņam piemita arī kaislība uz grāmatām. Un te vaļējos skapjos ar daudziem plauktiem blīvās rindās virknējās dārgumi. No visām četrām sienām Lariosikam pretī raudzījās grāmatas zaļos, sarkanos, zelta cilspieduma un dzeltenos vākos vai arī melnā iesējumā. Gulta jau sen stāvēja savā vietā un bija uzklāta, un tai blakus nolikts krēsls, un uz tā atzveltnes karājās dvielis, bet uz sēdekļa starp visādām vīrietim nepieciešamām mantām — ziepju trauku, papirosiem, sērkociņiem, pulksteni — bija slīpi pieslieta noslēpumainā sievietes fotogrāfija, bet Lariosiks vēl arvien atradās bibliotēkā, te klīzdams gar sienām, ko blīvi aizsedza sējumi, te notupdamies pie grāmatu grēdas apakšējām rindām un kārām acīm noraudzīdamies tajās, nesaprazdams, ko lasīt vispirms — «Pikvikiešu kluba pēcnāves piezīmes» vai 1871. gada «Russkij vest- ņik». Rādītāji joprojām atradās uz divpadsmitiem.
Taču dzīvoklī reizē ar krēslu iezagās arvien vairāk un vairāk skumju. Tādēļ pulkstenis nesita divpadsmit reižu, rādītāji klusēdami stāvēja un atgādināja zaigojošu šķēpu, kas ietīts sēru karogā.
Par cēloni sērām, par cēloni tam, ka visu ar Turbinu mājas putekļaino, veclaicīgo omulību cieši saistīto cilvēku dzīves laikrāži vēstīja juceklīgas stundas, bija smalks dzīvsudraba stabiņš. Pulksten trijos tas Turbina guļamistabā rādīja trīsdesmit deviņi komats seši. Jeļena nobālējusi gribēja to nokratīt zemāk, taču Turbins pagrieza galvu, paskatījās un vārgā, bet uzstājīgā balsī prasīja: «Parādi!» Jeļena klusēdama negribīgi pasniedza viņam termometru. Turbins paskatījās, tad smagi un dziļi nopūtās.
Pulksten piecos viņš gulēja ar aukstu pelēku maisu uz galvas, un maisā dila un kusa ledus gabaliņi. Turbina seja bija kļuvusi sārta, bet acis mirdzēja un izskatījās daudz skaistākas.
— Trīsdesmit deviņi un seši… pamatīgi, — viņš teica, laiku pa laikam aplaizīdams sausās sasprēgājušās lūpas. — Tā-ā … Visādi var gadīties… Bet ar praksi katrā ziņā ir cauri… uz ilgu laiku. Kaut tikai izdotos saglābt roku … ko gan es iesākšu bez rokas …
— Aļoša, lūdzams, nerunā, — Jeļena uzstāja, sakārtodama segu viņam ap pleciem … Turbins apklusa un aizvēra acis. No ievainojuma augšā pie pašas kreisās paduses izplūda sauss, durstošs karstums un ložņāja pa visu ķermeni. Brīžiem tas piepildīja krūtis un aizmigloja galvu, bet kājas stindzināja nejauks saltums. Pievakarē, kad visur iedegās lampas un Jeļena, Nikolka un Lariosiks, nemiera tirdīti, klusēdami jau sen bija trijatā ieturējuši pusdienas, dzīvsudraba stabiņš, kā noburts plezdamies un augdams, spraucās laukā no blīvās sudTaba lodītes un sasniedza iedaļu četrdesmit komats divi. Tad sārtajā guļamistabā nemiers un grūtsirdība piepeši sāka kust un izplūst. Grūtsirdība bija atvēlusies kā pelēks kamols un nogūlusi uz segas, bet tagad tā pārvērtās dzeltenās stīgās, kas izstiepās kā ūdens augi straumē. Aizmirsās prakse un bailes par to, kas tālāk notiks, jo visu aizsedza šie ūdens augi. Plosīgā sāpe augšā, krūšu kreisajā pusē, kļuva trula un nekustīga. Karstumu nomainīja aukstums. Dedzinošā svece krūtīs brīžiem pārvērtās ledainā nazī, kas urbās kaut kur plaušās. Tādos brīžos Turbins mētāja galvu, grūda nost maisu un līda dziļāk zem segas. Sāpes brūcē atguva skaudrumu un atkal mocīja tik neganti, ka ievainotais nevilšus sausā un vārgā balsī sāka gausties. Bet, kad nazis pazuda un atkal atdeva savu vietu svilinošajai svecei, karstums izplūda pa ķermeni, palagiem, visu šauro alu zem segas un ievainotais lūdza dzert. Caur miglu pavīdēja te Nikolkas, te Jeļenas, te Lariosika sejas, tās pieliecās un klausījās. Acis visiem bija kļuvušas ārkārtīgi līdzīgas, drūmas un dusmīgas. Nikolkas stundeņa rādītāji tūliņ savilkās kopā un, tāpat kā Jeļenai, nostājās tieši uz pussešiem. Nikolka ik brīdi gāja uz ēdamistabu — gaisma šovakar nez kādēļ dega blāvi un nemierīgi — un raudzījās pulkstenī. Tikš … takš … pikti un brīdinoši piesmacis tikšķēja pulkstenis, un tā rādītāji atradās te uz deviņiem, te uz ceturksni pāri deviņiem, te uz pusdesmitiem …