Egoiste Jūlija, samaitāta, taču valdzinoša sieviete, ir ar mieru ierasties vienīgi pie mierīga pavarda. Viņa arī parādījās, uz mazajām ķieģeļu kāpnītēm pazibēja viņas melnajā zeķē ieautā kāja, melnās, ar kažokādu apšūtās botes mala, un steidzīgajam soļu troksnim un drēbju čaukstoņai, šķindēdama kā zvaniņš, atsaucās gavote no turienes, kur debeszilajā dārzā pie ezera, savas slavas un apburoši krāšņo sieviešu klātbūtnes apreibināts, gozējās Luijs XIV.
*
Pašā pusnaktī Nikolka uzsāka ļoti svarīgu un, protams, ārkārtīgi nepieciešamu darbu. Vispirms viņš no virtuves atnāca ar netīru, mitru lupatu — un no Sārda- mas Namdara krūtīm pazuda vārdi:
Lai dzīvo Krievija …
Lai dzīvo patvaldība!
Sitiet Petļuru!
Pēc tam, Lariosikam dedzīgi darbojoties līdzi, tika veikti arī daudz svarīgāki pasākumi. No Turbina rakstāmgalda veikli un bez trokšņa tika izvilkts Aļošas brauniņš, divas aptveres un kārba patronu. Nikolka ieroci pārbaudīja un pārliecinājās, ka vecākais brālis sešas no septiņām patronām kaut kur izšāvis.
— Vareni… — Nikolka nočukstēja.
Par to, ka Lariosiks spētu kļūt nodevējs, protams, nevarēja būt ne runas. Inteliģents cilvēks vispār nekādā gadījumā nevar būt Petļuras pusē, kur nu vēl džentlmenis, kas parakstījis vekseļus par septiņdesmit pieciem tūkstošiem un sūta sešdesmit trīs vārdus garas telegrammas … Kā Naija-Tursa kolts, tā Aļošas brauniņš tika rūpīgi jo rūpīgi ieziesti ar mašīneļļu un petroleju. Lariosiks atrotīja piedurknes tāpat kā Nikolka un palīdzēja ieročus ieziest un iesaiņot garā, augstā no skārda taisītā karameļu kārbā. Vajadzēja rīkoties steigšus, jo katram kārtīgam cilvēkam, kurš piedalījies revolūcijā, ir lieliski zināms, ka visas varas izdara kratīšanu ziemu no pulksten diviem un trīsdesmit minūtēm naktī līdz sešiem piecpadsmit no rīta un vasaru no divpadsmitiem naktī līdz četriem no rīta. Un tomēr Lariosika dēļ darbs aizkavējās, jo viņš, apgūdams ar desmit patronām lādējamo Kolta sistēmas pistoli, ielika aptveri rokturī ačgārni, un, lai to izvilktu, vajadzēja krietni papūlēties un iztērēt pamatīgu daudzumu eļļas. Bez tam atklājās vēl otrs gluži negaidīts šķērslis: kārba, kurā tika salikti revolveri, Nikolkas un Alekseja uzpleči, piedurkņu uzšuves un troņmantnieka Alekseja ģīmetne, kārba, kas no iekšpuses bija izklāta ar para- finētu papīru un no ārpuses gar visām šuvēm aplipināta ar elektriskās izolācijas lentas strēmelēm, negāja cauri vēdlodziņam.
Paredzēts bija tā: ja jau slēpt, tad, kā pieklājas … Visi taču nav tādi stulbeņi kā Vasilisa. Kā noslēpt, to Nikolka bija izprātojis jau dienā. Trīspadsmitās mājas siena stāvēja gandrīz cieši klāt kaimiņu — vienpadsmitās mājas sienai, sprauga nebija platāka par aršīnu. Trīspadsmitajai mājai šajā sienā bija tikai trīs logi — viens no Nikolkas stūra istabas, divi no blakus esošās bibliotēkas, gluži lieki (gaisma tajos tikpat neiekļuva), un lejā mazs, nespodrs aizrestots lodziņš no Vasilisas pieliekamā, bet blakusmājas siena bija pilnīgi akla. Iedomājieties lielisku aršīnas platuma aizu, tumšu, no ielas pat nesaskatāmu un no pagalma puses nevienam nepieejamu, ja nu vienīgi nejausi ieklīdušiem puišeļiem. Un tieši puikas gados, spēlēdams laupītājus, Nikolka bija līdis šajā spraugā, klupdams uz ķieģeļu kau- dzēnf, un labi atcerējās, ka pa trīspadsmitās mājas sienu augšup līdz pašam jumtam stiepjas kāšu rinda. Agrāk, kad blakusmāja vēl nebija uzcelta, uz šiem kāšiem droši vien turējušās ugunsdzēsēju kāpnes, taču vēlāk tās bija novāktas. Bet kāši palikuši. Šovakar, izbāzis roku pa vēdlodziņu, Nikolka netaustījās ne divas sekundes, viņš tūliņ atrada kāsi. Skaidri un vienkārši. Bet, lūk, ar brīnišķīgu auklu, tā saukto cukura auklu trim kārtām krusteniski nosietā kārba ar aizmesto cilpu netika cauri vēdlodziņam.
— Skaidrs, jāatver logs, — Nikolka noteica, raus- damies nost no palodzes.
Lariosiks uzslavēja Nikolkas prātu un attapību un tad lūkoja atvērt logu. Šis katorgas darbs vilkās vismaz pusstundu, piebriedušie logu ietvari negribēja vērties vaļā. Taču galu galā izdevās atvērt vispirms vienu, tad arī otru loga pusi, pie kam Lariosika pusē stiklā ieplīsa gara līkloču plaisa.
— Nodzēsiet gaismu! — Nikolka nokomandēja.
Gaisma nodzisa, un istabā ieplūda briesmīgs aukstums. Nikolka līdz pusei izliecās laukā melnajā, apledojušajā spraugā un uzkabināja augšējo cilpu uz kāša. Kārba lieliski iekārās divas aršīnas garajā auklā. No ielas to nav iespējams pamanīt, jo trīspadsmitās mājas ugunsdrošā siena vērsta pret ielu slīpi, nevis taisnā leņķī un spraugu aizsedz augstu pakarinātā drēbnieka darbnīcas izkārtne. Ieraudzīt var vienīgi tad, ja ielien spraugā. Taču pirms pavasara neviens tajā nelīdīs, jo no pagalma puses priekšā saputinātas milzu kupenas, bet no ielas puses ir stiprs žogs, un, galvenais, ideāli ir tas, ka visu iespējams pārbaudīt, neatverot logu; jāizbāž tikai pa vēdlodziņu roka, un darīts: auklu var izmēģināt kā stīgu. Vareni!
Atkal iedegās gaisma, un, saspaidījis uz palodzes ķiti, kas Aņutai bija saglabājusies no rudens, Nikolka atkal aizzieda ciet loga spraugas. Pat tad, ja brīnumainā kārtā kārbu uzietu, arvien varētu atrunāties: «Piedodiet! Kam tad pieder šī kārba? Ak revolveri… troņmantnieks? …
Nekā tamlīdzīga! Nav ne jausmas. Velns zina kas to tur pakāris! Kāds būs uzlīdis pa jumtu un pakāris. Vai nu mazums visapkārt ļaužu? Tā jā, kungi. Mēs esam miermīlīgi cilvēki, gar troņmantniekiem mums nav daļas …»
— Ideāli iekārtots, dieva vārds, — Lariosiks jūsmoja.
Protams, ideāli! Manta tepat pie rokas un tomēr neatrodas dzīvoklī.
*
Bija pulksten trīs naktī. Acīm redzot, šonakt neviens neatnāks. Jeļena, kuras plaksti bija smagi un gurdeni, uz pirkstgaliem iznāca ēdamistabā. Nikolkam vajadzēja māsu nomainīt. Viņš būs nomodā no trim līdz sešiem, bet Lariosiks no sešiem līdz deviņiem.