Viņi sarunājās čukstus.
— Tātad norunāts: tīfs, — Jeļena čukstēja, — ņemiet vērā, ka šodien jau bija ieskrējusi Vanda, interesējās, kas noticis Aleksejam Vasiļjevičam. Es teicu, ka laikam tīfs… Droši vien viņa nenoticēja, acis visu laiku šaudījās apkārt… Visu izprašņāja — kā mums klājoties, kur mūsējie bijuši, vai neesot kāds ievainots. Par ievainojumu neteikt ne vārda!
— Nē, nē, nē, - Nikolka pat rokas savēcināja, — Vasilisa ir tāds bailulis, kāds pasaulē vēl nav redzēts! Ja kaut kas atgadīsies, viņš, glābdams savu ādu, izkladzinās katram, kurš pagadīsies, ka Aleksejs ievainots.
— Nelietis, — Lariosiks izsaucās, — tas ir nekrietni!
Turbins gulēja pilnīgā miglā. Pēc iešļircinājuma viņa
seja bija gluži mierīga, vaibsti kļuvuši asāki un smalkāki. Nomierinošā inde plūda asinīs un sargāja. Pelēkie stāvi vairs nerīkojās kā pa savām mājām, bija izklīduši savās gaitās un galīgi aizvākuši lielgabalu. Ja ari kāds, pat gluži svešs, parādījās, tad tomēr izturējās pieklājīgi, cenzdamies saistīties ar cilvēkiem un lietām, kuru likumīgā vieta arvien bijusi Turbinu dzīvoklī. Reiz parādījās pulkvedis Mališevs, pasēdēja atzveltnes krēslā, taču viņa smaids šķita apliecinām, ka viss, lūk, esot labi un būšot vēl labāk, viņš vairs draudoši un baismīgi nerūca, arī istabu nepiedzina ar papīriem. Tiesa gan, viņš dedzināja dokumentus, taču neuzdrošinājās aizskart Turbina diplomu un mātes fotogrāfijas un dedzināja papīrus uz jaukas, gluži zilas spirta liesmiņas, bet tā ir nomierinoša uguns, jo tai parasti seko iešļircinājums. Bieži šķindēja zvaniņš pie Anžū kundzes durvīm.
— Dzin… — Turbins teica, gribēdams zvaniņa šķindoņu pavēstīt tam, kurš sēdēja krēslā, bet sēdēja pēc kārtas te Nikolka, te nepazīstamais ar mongoļa acīm (pēc iešļircinājuma viņš neuzdrošinājās trakot), te vārgulīgais Maksims, drebošs un sirms. — Dzinn … — ievainotais maigi teica un no lokanajām ēnām veidoja kustīgu gleznu, tas bija mokoši un grūti, taču iznākums bija negaidīts, reizē līksms un sāpīgs.
Ēdamistabā steidzās pulkstenis, rādītājs riņķoja, un, kad tas, īss un plats, baltajā ciparnīcā tuvojās pieciem, iestājās pussnauda. Turbins šad tad sakustējās, atvēra piemiegtās acis un nesaprotami purpināja:
— Pa kāpnītēm, pa kāpnītēm, pa kāpnītēm neuz- skriešu, spēki būs galā, pakritīšu… Bet viņai kājas- ašas… botītes.. . pa sniegu… Paliks pēdas… vilki… Dzinn … dzinn ..,
Šo «dzinn» Turbins pēdējoreiz bija dzirdējis, pa sētas durvīm bēgdams prom no diezin kur aizklīdušās un kairi smaržojošās Anžū kundzes veikala. Zvans. Kāds tikko bija ienācis veikalā. Varbūt savējais nomaldījies un atpalicis, tāpat kā Turbins, bet varbūt arī sve* šinieki — vajātāji. Šā vai tā — veikalā atgriezties nedrīkstēja. Tā būtu gluži lieka varonība.
Slidenie pakāpieni Turbinu noveda pagalmā. Te viņš skaidri saklausīja, ka šāvieni rīb pavisam netālu, kaut kur uz ielas, kas pa platu nogāzi veda lejup uz Kreš- čatiku, un varbūt arī pie muzeja. Te nu kļuva skaidrs, ka krēslainajā veikalā viņš drūmajām pārdomām bija izšķiedis pārāk daudz laika un Mališevs, ieteikdams Aleksejam pasteigties, bija zinājis, ko runā. Sirds sāka nemierīgi dauzīties.
Paraudzījies apkārt, Turbins pārliecinājās, ka aiz garās un bezgalīgi augstās dzeltenās mājas, kas bija devusi patvērumu Anžū kundzei, atradās milzīgs pagalms, kurš stiepās līdz pat zemai sienai, kas iežogoja blakus esošo dzelzceļa pārvaldes īpašumu. Turbins, acis piemiedzis, palūkojās apkārt un pāri klajumam devās tieši uz šo sienu. Izrādījās, ka tajā ir vārtiņi un Turbinam par lielu pārsteigumu tie nebija aizslēgti. Pa vārtiņiem viņš nokļuva pretīgajā pārvaldes pagalmā. Nejauki glūnēja pārvaldes muļķīgie logu caurumi, un bija skaidri jūtams, ka visa ēka izmirusi. Asfaltēts ceļš cauri skanīgai mājas velvei izveda ārstu uz ielas. Veclaicīgs pulkstenis pretējās mājas tornī rādīja tieši četri. Tikko jaušami sāka krēslot. Iela bija pilnīgi tukša. Priekšnojautu mākts, Turbins drūmi pavērās apkārt un devās nevis augšup, bet lejup pa ielu, uz turieni, kur skrajā skvērā slējās apsnigušie Zelta vārti. Viens vienīgs gājējs ar izbiedētu seju, ģērbies melnā mētelī, steidzās Turbinam pretī un nozuda.
Tukša iela jau pati par sevi atstāj drausmīgu iespaidu, bet nu vēl kaut kur pakrūtē urbās un smeldza priekšnojauta. Nikni viebdamies, lai pārvarētu neapņē- mību, — jāiet taču tik un tā, pa gaisu mājup aizlaisties nevar, — Turbins uzsita gaisā šineļa apkakli un sāka soļot.
Tad viņš aptvēra, kas viņu savā ziņā nomāca, — lielgabali bija pēkšņi apklusuši. Divas pēdējās nedēļas tie bija nemitīgi dunējuši visās malās, bet nu debesīs iestājies klusums. Toties pilsētā, un tieši tur, lejā, uz Kreš- čatika, skaidri dzirdēja šaujam zalvēs. Turbinam nu būtu vajadzējis no Zelta vārtiem iegriezties šķērsielā pa kreisi, un tad, turēdamies cieši aiz Sofijas katedrāles, viņš pa šķērsielām varētu pamazām vien nokļūt līdz savai ielai — Alekseja nogāzei. Ja Turbins tā būtu darījis, viņa dzīve ievirzītos pavisam citādi, tomēr viņš tā neizdarīja. Ir taču tāds spēks, kas liek reizēm kalnos paraudzīties lejup no krants … Velk uz vēsuma pusi… uz kranti. Tieši tā Turbinu vilka uz muzeju. Viņam vajadzēja visādā ziņā kaut iztālēm redzēt, kas tur, pie muzeja, notiek. Un Turbins nevis nogriezās šķērsielā, bet pagāja desmit liekus soļus un iznāca uz Vladimira ielas. Te tūliņ kaut kur viņā iekšā skaļi ieskanējās trauksme, un Mališeva balss pavisam skaidri čukstēja: «Bēdz!» Turbins pagrieza galvu pa labi un paskatījās tālumā uz muzeju. Viņš paguva ieraudzīt daļu baltās sienas, satumsušos kupolus, melnus, tālumā ņirbošus stāvus … neko vairāk viņš tik un tā nepaguva saskatīt.
Tieši viņam pretī pa nolaideno Proreznajas ielu no tālīnā sala dūmakā tītā Kreščatika, izklīduši pa ielu visā tās platumā, skrēja augšup cilvēki pelēkos zaldātu šineļos. Viņi bija tuvu — soļu trīsdesmit atstatumā. Vienā mirklī kļuva skaidrs, ka tie skrējuši jau ilgi un skrējiens tos nogurdinājis. Nebūt ne acis, bet kaut kāda neapzināta sirds kustība Turbinam lika saprast, ka tie ir petļurieši.
«Ie-kriti,» pakrūtē skaidri noteica Mališeva balss.
Tad vairākas sekundes izdzisa no Turbina dzīves, un, kas šai laikā notika, to viņš nezināja. Turbins atjēdzās tikai aiz stūra, uz Vladimira ielas, galvu viņš bija ierāvis plecos, un kājas viņu ātri nesa prom no liktenīgā Proreznajas ielas stūra, kur atrodas konfekšu veikals «Marķīze».
«Pie-spied, pie-spied, pie-spied, vēl… vēl…» deniņos sāka klauvēt asinis.
Kaut vēl brīdi aiz muguras būtu kluss! Kaut varētu pārvērsties par naža asmeni vai ielīst sienā! Pie-spied … Taču klusums izbeidzās — to pārrāva kaut kas pilnīgi nenovēršams.
— Stāt! — Turbina saltajā mugurā iecirtās piesmakuši balss.
«Tā,» pakrūtē kaut kas pārtrūka.
— Stāt! — balss nopietni atkārtoja.
Turbins atskatījās un uz mirkli pat apstājās, prātā bija iešāvusies aša negudra doma izlikties par mierīgu pilsoni. Eju, sak, savās gaitās … Lieciet mani mierā … Vajātājs bija soļu piecpadsmit attālumā un steigšus rāva no pleca šauteni. Līdzko ārsts pagriezās, vajātāja acīs parādījās izbrīns, un Turbinam šķita, ka tās ir greizas mongoļa acis. Ap stūri, aizslēgu raustīdams, izskrēja otrs. Pārsteiguma vietā pirmajam sejā parādījās neizprotams, ļauns prieks.