Tā nu, kungi, krēslā mēs nokļuvām Postenī. Kas tur notiek, prātam nav aptverams. Uz sliedēm saskaitīju četras baterijas, stāv neuzstādītas, jo neesot lādiņu. Štābu bez skaita. Neviens, protams, ne velna nezina. Un galvenais — nav kur likt mirušos! Beidzot atradām pārsiešanas punktu, tici vai ne, ar varu uzspiedām līķus tiem, negribēja ņemt pretī: «Vediet uz Pilsētu.» Tur nu mūs sagrāba zvēra niknums. Krasins gribēja nošaut kādu štāba virsnieku. Tas pateica: tie, sak, esot petļu- riešu paņēmieni. Noziedēja. Tikai pie vakara beidzot atradu Ščetkina vagonu. Pirmā klase, elektrība … Un ko domā? Stāv kaut kāds denščiku sugas roklaiža un neļauj iet iekšā. Ko tu neteiksi! «Viņi, sak, atdusējas.
Nevienu nav vēlēts pieņemt.» Nu, kā gāzu ar laidi pa sienu, tūliņ ari visi mūsējie sacēla traci. No visām kupejām pabira kā zirņi. Izlien Ščetkins un sāk luncinā- ties: «Ak mans dievs! Nu, saprotams. Tūliņ. Ei, ziņneši, kāpostus, konjaku! Tūlīt mēs jūs izvietosim. Pi- ilnīgu atpūtu. Tā ir varonība. Ak, kāds zaudējums, bet ko lai dara — tie ir upuri. Es tā nomocījos…» Un pats jau pa gabalu ož pēc konjaka. A-ā-ā! — Mišlajevskis piepeši nožāvājās, un galva tam nokārās uz krūtīm. Viņš sāka murmināt kā miegā: — Nodaļai ierādīja lopu vagonu ar krāsni… O! Bet man palaimējās. Šis, acīm redzot, bija nolēmis no manis atkratīties pēc tāda jandāliņa. «Jūs, poručik, es komandēju uz pilsētu. Uz ģenerāļa Kartuzova štābu. Ziņojiet tur!» Aidā! Es uz lokomotīves … sasalu ragā … Tamāras pils … sīvais …
Papiross izkrita Mišlajevskim no mutes, viņš atgāzās krēslā un tūliņ sāka krākt.
— Tas tik ir vareni, — apjucis noteica Nikolka.
— Kur Jeļena? — vecākais norūpējies iejautājās. Vitjam jāiedod palags, tu aizved viņu nomazgāties.
Bet Jeļena tobrīd raudāja istabā, kas atradās aiz virtuves un kur aiz katūna aizkariem blakus cinkotai vannai krāsnī liesmoja sausas bērza šķilas. Aizsmakušais virtuves pulkstenis nošķindināja vienpadsmit. Jeļena acu priekšā redzēja Tālbergu nogalinātu. Vilcienam, kas veda naudu, protams, bija sarīkots uzbrukums, kon- vojnieki apkauti, sniegā — asinis un smadzenes. Jeļena sēdēja pustumsā, cauri pairušajam matu vainagam lauzās liesmu atspīdums, pār vaigiem ritēja asaras. Nogalināts. Nogalināts
Un te iedžinkstējās smalkas zvana skaņas un piepildīja visu dzīvokli. Jeļena — kā viesulis cauri virtuvei, cauri tumšajai bibliotēkai uz ēdamistabu. Ugunis iemirdzas spožāk. Melnais pulkstenis sāk zvanīt un tikšķēt, uzņem mundru soli.
Taču Nikolka un vecākais brālis pēc pirmā prieka uzliesmojuma ļoti drīz atsala. Un arī prieks bija pamodies galvenokārt Jeļenas dēļ. Brāļus nelādzīgi ietekmēja hetmaņa kara ministrijas ķīļveidīgie uzpleči pie Tālberga frenča. Tomēr jau pirms šo uzpleču parādīšanās, gandrīz jau kopš Jeļenas kāzu dienas, Turbinu dzīves kausā bija radusies kāda plaisa — un svētīgā valgme pa to nemanot aizplūda. Kauss tagad tukšs. Galvenais iemesls laikam gan bija ģenerālštāba kapteiņa Sergeja Ivanoviča Tālberga divslāņainās acis …
Ek, ek… Lai nu kā, pirmajā slānī pašlaik varēja lasīt bez grūtībām. Acu virsējā slānī atspoguļojās vienkāršs cilvēcisks prieks, ko radīja siltums, gaisma, drošības izjūta. Toties mazliet dziļāk skaidri samanāms nemiers, ko Tālbergs bija atvedis sev līdzi nupat. Visdziļākais slānis, protams, palika apslēpts kā vienmēr. Vismaz Sergeja Ivanoviča stāvs nepauda neko. Josta plata un cieta. Kā balti plankumiņi vienmērīgi spīguļoja abi žetoni — universitātes un akadēmijas. Kalsnais stāvs kā automāts grozījās zem melnā pulksteņa. Tālbergs bija stipri nosalis, tomēr visiem labvēlīgi uzsmaidīja. Un arī šai vēlīgumā bija jaušams nemiers. Nikolka, pašņaukājis savu garo degunu, to sajuta pirmais. Vārdus stiepdams, Tālbergs gausi un jautri stāstīja, kā vilcienam, kurš vedis uz provinci naudu un kura apsardzība bijusi uzdota viņam, pie Borodjankas, četrdesmit verstis no pilsētas, uzbrukusi dievs zina kāda banda. Jeļena šausmās aizvēra acis un kļāvās pie žetoniem, brāļi atkal izsaucās: «Ko tu saki!» — bet Mišlajevskis krāca bez atmaņas, rādīdams trīs zelta zobus.
— Kas gan tie varēja būt? Petļurieši?
— Nu, ja tie būtu bijuši petļurieši, — tēvišķīgi un reizē nemierīgi pasmaidījis, atteica Tālbergs, — tad nezin vai es te … hm … ar jums tērzētu. Nezinu, kas. Varbūt dezorganizējušies serdjuki. Ielauzās vagonos, vicināja šautenes un kliedza: «Kas par konvoju?» Es atbildēju: «Serdjuki,» — šie pamīņājās, pamīņājās, tad dzirdu komandu: «Kāpj nost, puiši!» Un visi pazuda. Man liekas, viņi meklēja virsniekus, droši vien bija domājuši, ka apsardze nebūs ukraiņu, bet gan virsnieku, — Tālbergs izteiksmīgi pablenza uz Nikolkas piedurknes uzšuvi, paskatījās pulkstenī un pēkšņi piebilda: — Jeļena, iesim parunāt pāris vārdu…
Jeļena steigšus izgāja vīram līdzi — Tālbergu pusē, guļamistabā, kur pie sienas līdzās gultai uz balti cimdotas rokas sēdēja vanags, kur maigu gaismu izplatīja zaļā lampa uz Jeļenas rakstāmgalda un uz sarkankoka galdiņa atradās ar bronzas ganu figūrām rotātais pulkstenis, kas ik pa trim stundām spēlēja gavoti.
Mišlajevska uzmodināšana Nikolkam sagādāja milzu pūles. Pa ceļam poručiks grīļojās, divas reizes ar troksni uzgrūdās durvīm un vannā aizmiga. Nikolka uzmanīja, lai viņš nenoslīkst. Bet vecākais Turbins, pats nezinādams, kādēļ, iegāja tumšajā viesistabā, piespieda ausi pie loga un klausījās: atkal tālu, dobji — kā caur vati — un nekaitīgi būkšķēja lielgabali, reti un tālu.
Jeļena ar viegli rūsganajiem matiem pēkšņi bija kļuvusi vecāka .un neglītāka. Acis sarkanas. Rokas nolaidusi, viņa skumji klausījās Tālbergā. Bet viņš kā salta štāba kolonna slējās tai pāri un nepielūdzami teica:
— Jeļena, citādi rīkoties nav iespējams.
Tad Jeļena, samierinājusies ar nenovēršamo, sacīja:
— Nu, es jau saprotu. Tev, bez šaubām, taisnība. Pēc dienām piecām sešām, vai ne? «Varbūt tikmēr stāvoklis vēl uzlabosies?
Šis Tālbergam bija grūts mirklis. Un viņš novāca no sejas pat savu mūžīgo, patentēto smaidu. Tā sāka izskatīties veca, un katrs vaibsts pauda līdz galam izdomātu domu. Jeļena … Jeļena. Ak, šī maldīgā, nedrošā cerība . .. Dienas piecas … sešas …
Un Tālbergs teica:
— Jābrauc nekavējoties. Vilciens atiet vienos naktī…
… Pēc pusstundas istabā, kur no sienas lūkojās vanags, viss bija izpostīts, Uz grīdas čemodāns, un iekšējais ūdeni necaurlaidīgais vāks uzsliets stāvus. Jeļena, novājējusi un savaldīga, ar deviņām mutes kaktiņos, klusēdama lika čemodānā kreklus, apakšbikses, palagus. Tālbergs, nometies ceļos pie skapja apakšējās atvilktnes, nopūlējās ap atslēgu.
Un tad … tad istaba likās pretīga kā ikviena telpa, kur valda kravāšanās haoss, un vēl ļaunāk, ja lampai norauts abažūrs. Nekad. Nekad nenoraujiet lampai aba- žūru! Abažūrs ir svētums. Nekad nebēdziet no briesmām pretī nezināmajam, kā mēdz bēgt žurkas. Snaudiet pie abažūra, lasiet — lai putenis kauc, — gaidiet, kamēr atnāk pie jums.