— Ehē! — viņš uzsauca. — Paskat, Petro: virsnieks. — Tobrīd šis cilvēks izskatījās tā, it kā viņš būtu mednieks un pēkšņi pašā ceļa malā izlēktu zaķis.
«Kas tad tas? Kā viņš var zināt?» Turbinam galvā noblākšķēja kā āmura sitiens.
Šautene otrajam rokās pārvērtās mazā melnā caurumiņā, ne lielākā par desmit kapeiku gabalu. Tad Turbins juta, ka viņš pats kļūst par bultu uz Vladimira ielas un ka viņu pazudinās velteņi. Augšā un aiz muguras gaisā kaut kas šņākdams noplīkšķēja — š-šiū …
— Stāt! St… Ķeriet! — Atskanēja sprakšķis. — Ķeriet virsnieku! — pa visu Vladimira ielu nodārdēja un atbalsojās sauciens. Vēl divas reizes jautri nosprakšķēja šāvieni, sašķeldami gaisu.
Vajag tikai sākt cilvēku trenkt šāvienu krusā, un viņš pārvēršas gudrā vilkā; gaužām vājā un patiesi grūtos brīžos nevajadzīgā prāta vietā rodas gudrs zvēra instinkts. Kā vajāts vilks Turbins uz Maloprovaļnajas ielas stūra pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka melnais caurumiņš aiz muguras ietērpjas pilnīgi apaļā un bālganā ugunī, un, paātrinājis gaitu, viņš iebrāzās Maloprovaļnajas ielā, jau otro reizi pēdējo piecu minūšu laikā spēji mainīdams savu likteni.
Instinkts teica: vajātāji ir apņēmīgi un neatlaidīgi, tie nerimsies, kamēr panāks, bet panākuši, bez šaubām, nošaus. Nošaus tādēļ, ka bēgu, kabatā nav neviena dokumenta, toties man ir revolveris un pelēks šinelis; nošaus tādēļ, ka bēgot var palaimēties vienreiz, var palaimēties otrreiz, bet trešoreiz — trāpīs. Tieši trešajā reizē. Tas ir zināms kopš senseniem laikiem. Tātad beigas; vēl pusminūte — un velteņi pazudinās. Tas ir neapstrīdami, bet, ja tā, — bailes taisni cauri visam ķermenim pa kājām saskrēja zemē. Bet pa kājām kā ledus- auksts ūdens augšup kāpa niknums un skrējienā plūda laukā pa muti gluži verdošs. Skriedams Turbins šķielēja kā īsts vilks. Divi pelēkie, tiem pakaļ vēl trešais iz- drāzās gar Vladimira ielas stūri, un visi trīs cits pēc cita nozibsnīja. Palēninājis skrējienu, Turbins, zobus atņirdzis, netēmēdams trīs reizes izšāva uz vajātājiem. Tad atkal pielika soli, neskaidri ieraudzījis sev priekšā pie pašas sienas līdzās notekcaurulei pazibam trauslu, melnu ēnu, juta, ka viņu it kā ar koka knaiblēm kāds parauj aiz kreisās paduses, un aiz šī iemesla viņš sāka skriet dīvaini, greizi, sāniski un nevienādi. Vēlreiz pagriezies atpakaļ, viņš bez steigas izšāva trīs lodes un pēc sestā šāviena pats sevi stingri brīdināja:
«Septīto — sev pašam. Rudmate Jeļena un Nikolka. Beigas. Mocīs. Izgraizīs uzplečus. Septīto sev pašam.»
Sāniski traukdamies uz priekšu, Turbins juta ko dīvainu: revolveris vilka lejup labo roku, bet it kā smagāka kļuva kreisā. Nekas nelīdzēs, būs jāapstājas. Tik un tā elpas vairs nav, nekur aizbēgt vairs neizdosies. Turbins tomēr izrāvās līdz līkumam šajā pasaules fantastiskākajā ielā, nozuda aiz stūra un uz īsu brīdi guva atelpu. Tālāk vairs cerību nav: noslēgts vienlaidus režģu žogs, lūk, milzīgi aizslēgti vārti, nākošie atkal ciet… Viņam ienāca prātā jautrā un muļķīgā paruna: «Nesaldē, bračiņ, nagus, laidies dibenā.»
Un tad, brīdī, kad notika brīnums, Turbins melnajā, apsūnojušajā sienā, kas blīvi nožogoja ciešo koku puduri dārzā, ieraudzīja viņu. Viņa bija pa daļai iekļāvušies sienā un, stiepdama rokas uz priekšu kā melodrāmā, šausmās plati ieplestām acīm mirdzot, sauca:
— Virsniek! Šurp! Šurp! …
Velteņiem mazliet slīdot, Turbins, ar plati pavērtu un karsta gaisa pilnu muti elsodams, gausi pieskrēja klāt glābējām rokām un, sekodams tām, pa šauro vārtiņu spraugu ieklupa aiz melnās koka sienas. Un tūliņ viss pārvērtās. Melni ģērbtās sievietes aizcirsti, vārtiņi iekļāvās sienā, un tiem priekšā aizšāvās bulta. Sievietes acis piepeši atradās tuvu klāt Turbina acīm. Viņš tajās neskaidri saskatīja apņēmību, enerģiju un' melnu mirdzumu.
— Skrieniet šurp! Skrieniet man pakaļ, — sieviete nočukstēja, pagriezās un skrēja prom pa šauru ķieģeļiem bruģētu celiņu. Turbins ļoti gausi dipināja viņai pakaļ. Pa kreisi pazibēja šķūnīšu sienas, un sieviete nogriezās. Pa labi kaut kāds balts, teiksmains teras- veida dārzs. Tieši priekšā zems žodziņš, sieviete pazuda otros vārtiņos, Turbins, cīnīdamies pēc elpas, steidzās pakaļ. Viņa aizcirta vārtiņus, acu priekšā pazibēja ļoti slaida kāja melnā zeķē, noplandīja svārku mala, un kājas sievieti viegli nesa augšup pa ķieģeļu kāpnītēm. Ar savu saasināto dzirdi Turbins saklausīja, ka aizmugurē, tur, no kurienes viņi steidza prom, palika iela un vajātāji. Klau … Klau … viņi pašlaik izdrāžas ap stūri
un meklē bēgli. «Kaut izglābtu … kaut izglābtu …» Turbins domāja, «bet laikam netikšu līdz galam… sirds.» Piepeši pašā kāpņu augšgalā viņš pakrita uz kreisā ceļgala un kreisās rokas. Apkārt viss viegli sagriezās. Sieviete pieliecās un satvēra Turbinu zem labās rokas…
— Vēl… vēl mazliet! — viņa uzsauca; ar drebošo kreiso roku atvēra trešos zemos vārtiņus, aiz piedurknes ievilka pa tiem meimurojošo Turbinu un steidzās tālāk pa mazu aleju. «Ir gan labirints… gluži kā par spīti,» Aleksejs pusnemaņā domāja, nokļuvis baltā dārzā, taču jau kaut kur augstu un tālu prom no liktenīgās Provaļnajas ielas. Viņš juta, ka sieviete viņu velk, ka viņa kreisais sāns un roka ir ļoti silti, bet viss ķermenis auksts un ledussaltā sirds tik tikko sitas. «Viņa izglābtu, bet nu es vairs nevaru — nav jaudas … kājas vairs neklausa …» Neskaidri pavīdēja apsnigušo ceriņkrūmu baltās, neskartās kupenas, durvis, veclaicīgs, stiklots, sniegā ieputināts lievenis. Noskrapstēja atslēga. Sieviete visu laiku atradās tepat, pie labajiem sāniem, un Turbins ar pēdējiem spēkiem, kā diedziņā piesiets, ievilkās viņai pakaļ stiklotajā lievenī. Tad atslēga noskrapšķēja otrreiz — un viņš nokļuva tumsā, kur viņu apņēma veca mitekļa smarža. Tumsā virs galvas iedegās pavisam nespodra uguntiņa, grīda zem kājām aizslīdēja pa kreisi… Pēkšņi gar acīm uz labo pusi aizpeldēja košzaļas skrandas ar ugunīgām apmalēm, un sirdij tūliņ kļuva vieglāk pilnīgā tumsā …
Blāvajā un nemiera pilnajā gaismā — virkne apdilušu zeltītu cepurīšu. Azotē plūst dzīvs aukstums, tādēļ ir vieglāk elpot, bet kreisajā piedurknē nepanesams, mikls un nedzīvs siltums. «Tur jau, lūk, ir tas iemesls. Esmu ievainots.» Turbins saprata, ka viņš guļ uz grīdas, sāpīgi atspiedis galvu pret kaut ko cietu un neērtu. Zeltītās cepurītes acu priekšā nozīmēja lādi. Aukstums kļuvis tik briesmīgs, ka elpu rauj ciet, — sieviete lej un šļakstina viņam sejā ūdeni.
— Dieva dēļ, — virs galvas ierunājās klusa krūšu balss, — norijiet, norijiet kādu malku! Jūs elpojat? Ko nu lai iesāk?
Glāze atsitās pret zobiem, un Turbins ar guldzienu norija malku stindzinoši auksta ūdens. Nu viņš pavisam tuvu ieraudzīja gaišas matu cirtas un melnum melnas acis. Sieviete, kas bija nometusies tupus Turbinam līdzās, nolika glāzi uz grīdas un, maigi satvērusi viņa pakausi, mēģināja Turbinu piecelt sēdus.
«Sirds taču sitas?» viņš nodomāja. «Laikam sāku atdzīvoties … varbūt nemaz neesmu zaudējis tik daudz asiņu. .. jācīnās.» Sirds pukstēja, taču trīsēdama, bieži, kā mezdama mezglus bezgalīgā pavedienā, un Turbins vārgā balsī teica:
— Nē. Raujiet visu nost un, kā vien varat, tikai tūliņ uzlieciet žņaugu …