Viņa, pūlēdamās apjēgt, iepleta acis, tad saprata, uzšāvās kājās, metās pie skapja un izrāva no tā veselu kaudzi audekla.
Turbins, lūpu iekodis, domāja: «O, uz grīdas peļķes nav, liekas, par laimi, nebūs noplūdis daudz asiņu.» Ar sievietes palīdzību Aleksejs, visādi locīdamies, atbrīvojās no šineļa un uzslējās sēdus, cenzdamies nepievērst uzmanību reibonim. Sieviete mēģināja novilkt viņam frenci.
— Šķēres, — Turbins sacīja.
Runāt bija grūti, trūka gaisa. Melnai zīda stērbelei noplīvojot, sieviete aizsteidzās un pa ceļam nometa cepuri un kažoku. Atgriezusies viņa notupās, un šķēres truli un mokoši griezās piedurknē, kas jau bija mikla un gluma no asinīm, tad sieviete pārplēsa piedurkni un novilka Turbinam frenci. Ar kreklu viņa tika galā ātri. Visa kreisā piedurkne bija piesūkusies sarkana, arī visi sāni gluži sarkani. Tad asinis sāka pilēt uz grīdas.
— Plēsiet drošāk …
Krekls pārvērtās skrandās, un Turbins, baltu seju, līdz jostas vietai kails, dzeltens, notriepies ar asinīm, pilns gribas dzīvot, neļāvis samaņai zust vēlreiz, zobus sakodis, ar labo roku sapurināja kreiso plecu un caur zobiem izgrūda:
— Paldies die … kauls vesels … Noplēsiet strēmeli vai saiti.
— Saite ir, — sieviete priecīgi un vārgi atsaucās. Viņa aizskrēja, atgriezās un, plēsdama paciņu vajā, murmināja: — Un nav neviena, it neviena… Es viena pati…
Viņa atkal pietupās. Turbins ieraudzīja ievainojumu. Tas bija mazs caurumiņš augšdelmā, vairāk iekšpusē, kur roka piekļaujas ķermenim. No brūces sīkā straumītē tecēja asinis.
— Mugurpusē ir? — viņš jautāja aprauti, lakoniski, instinktīvi taupīdams dvašu dzīvībai.
— Ir, — viņa sabijusies atbildēja.
— Nosieniet augšpus … te … izglābsiet.
Iedzēla vēl nekad nejusta sāpe, pa priekšnamu sāka virpuļot zaļi apļi, te kļaudamies cits citā, te vīdamies kopā. Turbins iekoda apakšlūpu zobos.
Sieviete aplika saiti, viņš ar zobiem un labo roku palīdzēja, un tā viņi par abiem nosēja roku virspus ievainojuma, savilkdami saiti dedzinošā mezglā. Asinis tūliņ pārstāja tecēt…
*
Sieviete viņu pārvietoja tā: Turbins notupās uz ceļiem un labo roku aplika viņai ap pleciem, tad viņa palīdzēja tam nostāties uz vārgajām, drebošajām kājām un veda, balstīdama ar visu augumu. Aleksejs visapkārt redzēja vēlas krēslas stundas tumšās ēnas ļoti zemā, veclaicīgā istabā. Bet, kad sieviete viņu nosēdināja uz kaut kā mīksta un putekļaina, līdzās viņai pie rokas uzdegās ar tumšsarkanu lakatu pārsegta lampa. Ietvarā pie sienas Turbins saskatīja rakstainu samtu, vīriešu divrindu svārka malu un dzelteni zeltainas epoletes. Stiepdama rokas pretī Turbinam un aiz satraukuma un piepūles smagi elsodama, viņa sacīja:
— Man ir konjaks… Varbūt vajadzētu?… Konjaku? …
Viņš atbildēja:
— Dodiet ātrāk …
Un atgāzās uz labā elkoņa.
Konjaks it kā palīdzēja, vismaz Turbinam sāka lik
ties, ka viņš nemirs, bet sāpes, kas grauž un griežas plecā, pārcietis. Sieviete, uz ceļiem nometusies, notina ar saiti ievainoto roku, noliecās zemāk pie Turbina kājām un novilka velteņus. Tad viņa atnesa spilvenu un garu, senatnīgi saldas smaržas piesātinātu japāņu halātu ar dīvainiem ziedu rakstiem.
— Liecieties guļus, — viņa sacīja.
Turbins paklausīgi apgūlās, sieviete uzmeta viņam halātu, virsū uzsedza segu un nostājās pie šaurā turku dīvāna, ielūkodamās Aleksejam sejā.
Turbins sacīja:
— Jūs… jūs esat brīnišķīga sieviete. — Brīdi klusējis, turpināja: — Es mazliet pagulēšu, kamēr atgriezīsies spēki, tad celšos un iešu mājās… Pacietiet vēl mazliet šo traucējumu.
Viņa sirdi pārņēma bailes un izmisums: «Kas ir ar Jeļenu? Ak dievs, ak dievs … Nikolka. Kālab gan vajadzēja iet bojā Nikolkam? Droši vien nogalināts…»
Sieviete klusēdama norādīja uz zemo logu, ko aizsedza ar bumbulīšiem apšūta stora. Tad Turbins skaidri saklausīja tālos un asos šāvienu sprakšķus.
— Jūs uz vietas nošaus, varat nešaubīties, — viņa teica.
— Tad … es baidos jūs … iegāzt… Ja nu atnāk… revolveris … asinis … tur, šinelī, — viņš nolaizīja sausās lūpas. Galva viņam viegli reiba no asiņu zaudējuma un no. konjaka. Sievietes sejā parādījās izbailes. Viņa pārdomāja.
— Nē, — viņa kategoriski noteica, — nē, ja būtu sadzinuši pēdas, tad jau būtu šeit. Te ir tāds labirints, ka neviens neatradīs. Mēs izskrējām cauri trim dārziem. Tomēr viss tūliņ jānokopj …
Turbins dzirdēja šļakstam ūdeni, švīkstam drēbes, klaudzam skapjus …
Sieviete atgriezās, aiz spala nesdama divos pirkstos brauniņu, it kā tas būtu karsts, un apvaicājās:
— Vai pielādēts?
Izvilcis veselo roku no segas apakšas, Turbins aptaustīja drošinātāju un atbildēja:
— Nesiet droši, tikai aiz spala.
Viņa atgriezās vēlreiz un samulsusi teica:
— Ja nu gadījumā kāds tomēr atnāktu… Jums vajadzēs novilkt arī jātnieka bikses .. . Jūs gulēsiet, es pateikšu, ka jūs esat mans sasirgušais vīrs …
Viebdamies, šķobīdams seju, viņš sāka pogāt vaļā bikses. Sieviete apņēmīgi pienāca klāt, notupās uz ceļiem un aiz saitēm izvilka bikses no segas apakšas un aiznesa prom. Viņa ilgi nenāca. Tikmēr Turbins ieraudzīja arku. īstenībā bija divas istabas. Griesti tik zemi, ka slaida auguma cilvēks, pastiepies pirkstgalos, sasniegtu tos ar roku. Tur dziļāk, aiz arkas, valdīja tumsa, tomēr tajā spīdēja veca pianīna lakotie sāni, laistījās vēl kaut kas, un, šķiet, tur atradās arī gumijkoks. Bet te atkal tas epoletes stūris portreta ietvarā.
Ak dievs, kāda senatne! … Viņš nespēja atraut skatienu no epoletēm. Svečturī rāmi dega tauku svece. Reiz bija miers, un nu tas ir nokauts. Gadi atpakaļ nenāks. Turbinam aiz muguras zemi, mazi lodziņi ūn iesāņus arī logs. Kas tā par dīvainu mājiņu? Viņa ir viena pati. Kas viņa ir? Izglāba … Miera nav… Tur šauj …
*
Viņa ienāca ar malkas klēpi uz rokas un ar troksni nosvieda to kaktā pie krāsns.
— Ko- jūs darāt? Kāpēc? — Turbins dusmīgi noprasīja.
— Man tik un ta vajadzēja iekurt, — sieviete atbildēja, un viņas acīs tikko jaušami pazibēja smaids,
— es pati kurinu …
— Panāciet šurp, — Turbins viņu klusi palūdza.
— Redzat, es pat neesmu jums pateicies par visu, ko jūs… darījāt… Un kā gan lai patencinu … — Viņš pastiepa roku, saņēma sievietes pirkstus, viņa paklausīgi pievirzījās tuvāk, un viņš divreiz noskūpstīja viņas vājo delnu. Sievietes seja atmaiga, tajā it kā izzuda satraukuma ēna, un viņas acis šajā mirklī izskatījās neparasti skaistas.
— Ja nebūtu jūsu, — Turbins turpināja, — viņi droši vien būtu mani nošāvuši.
— Protams, — viņa atbildēja, — protams … Bet nu jūs nošāvāt vienu no viņiem ..,
Turbins paslēja augšup galvu.
— Es nošāvu? — viņš pārjautāja, atkal juzdams vārgumu un reiboni.
— Mhm. — Viņa labvēlīgi pamāja ar galvu un paraudzījās Turbīnā ar šausmu un ziņkāres pilnu skatienu. — Ak, cik tas ir briesmīgi… viņi gandrīz trāpīja arī man. — Sieviete nodrebinājās.
— Jūs sakāt, nošāvu?
— Nu jā … Viņi parādījās, bet jūs sākāt šaut, un pirmais nogāzās … Nu, varbūt jūs viņu ievainojāt… Jūs gan esat drosmīgs … Man šķita, ka zaudēšu samaņu . .. Jūs tikai paskrienat, izšaujat uz viņiem … un skrienat atkal… Jūs droši vien esat kapteinis?