— Kā jums ienāca prātā, ka esmu virsnieks? Kāpēc jūs man uzsaucāt «virsniek»?
Viņai iezibējās acis.
— Kā nu tas neienāks prātā, ja jums pie cepures kokarde. Kam vajadzīga tāda bravūra?
— Kokarde? Ak dievs… es to … es … — Viņš atcerējās zvaniņa šķindoņu… noputējušo spoguli… — Visu noņēmu … bet kokardi aizmirsu! … Es neesmu virsnieks, — viņš teica, — esmu kara ārsts. Mani sauc Aleksejs Vasiļjevičs Turbins … Atļaujiet jautāt — kas esat jūs?
— Mani sauc Jūlija Aleksandrovna Reisa.
— Kāpēc jūs esat viena pati?
Sievietes atbilde skanēja it kā saspringti, un viņa novērsa skatienu sānis:
— Mana vīra pašlaik te nav. Viņš ir aizbraucis. Un viņa mātes arī nav. Esmu viena pati… — Brīdi klusējusi, viņa piebilda: — Te ir auksti… Brrr… Tūliņ iekuršu krāsni.
*
Krāsnī iedegās malka, un tajā pašā laikā Turbina galvā uzliesmoja skaudras sāpes. Ievainojums klusēja, visas sāpes šķita koncentrējušās galvā. Tās sākās kreisajos deniņos, tad izplūda pa galvas virsu un pakausi. Pie kreisās uzacs sažņaudzās kāda dzīsliņa un raidīja uz visām pusēm trulu, nepanesamu sāpju apļus. Reisa tupēja uz ceļiem pie krāsns un ar kruķi bikstīja uguni. Mocīdamies sāpēs, te pievērdams, te atdarīdams acis, Turbins saskatīja atpakaļ atmestu galvu, ko no versmes sargāja balta roka, un gluži nenosakāmas krāsas matus, varbūt tie bija pelnu krāsā un tajos rotaļājās uguns atblāzma, varbūt zeltaini, bet uzacis bija kā ogles un arī acis melnas. Grūti pateikt — vai šis nepareizais profils un viegli izliektais deguns ir skaists vai nav. Nevarēja izprast, kas slēpjas acīs. Šķiet, bailes un nemiers, bet varbūt arī netikums … Jā gan, netikums.
Kad viņa tā sēž un versmes vilnis plūst viņai pāri, viņa liekas brīnišķa, valdzinoša. Glābēja.
*
Daudzas nakts stundas, kad versme krāsnī jau sen bija apdzisusi un tagad pārņēma roku un galvu, kāds skrūvēja galvvidū nokaitētu, karstu naglu un plosīja smadzenes. «Man ir drudzis,» Turbins sausi un bez skaņas atkārtoja un pats sev iegalvoja: «No rīta jāceļas augšā un jātiek uz mājām …» Nagla plosīja smadzenes un galu galā izkliedēja domas gan par Jeļenu, gan par Nikolku, gan mājām un Petļuru. Viss kļuva vienaldzīgs. Peturrā … Peturrā … Saglabājās tikai viena doma — kaut izbeigtos sāpes!
Jau vēlā nakts stundā Reisa mīkstās, ar kažokādu apšūtās kurpēs atnāca šurp un sēdēja pie Turbina, un atkal, aplicis roku viņai ap pleciem, viņš, spēkiem zūdot, soļoja cauri mazajām istabiņām. Pirms tam Jūlija bija saņēmusies un viņam teikusi:
— Piecelieties, ja vien varat! Neliecieties par mani ne zinis. Es jums palīdzēšu. Pēc tam apgulsieties pavisam … Nu, ja nevarat…
Viņš atbildēja:
— Nē, es aiziešu … tikai palīdziet man …
Viņa pieveda Turbinu pie noslēpumainās telpas mazajām durtiņām un tāpat aizveda atpakaļ. Likdamies gultā, drebuļos klabinādams zobus un manīdams, ka galva iežēlojusies un pierimusi, viņš sacīja:
— Zvēru, es jums to neaizmirsīšu… Ejiet pie miera…
— Klusējiet, es jums paglastīšu pieri, — Jūlija atbildēja.
Tad visa trulā un ļauna sāpe izplūda no galvas, satecēja no deniņiem sievietes liegajās rokās, bet pa tām un pa viņas augumu — grīdā, ko klāja biezs, putekļains paklājs, un tur izgaisa. Sāpju vietā pa visu augumu izlija vienmērīgs, šķebīgs karstums. Roka kļuva stinga un smaga, it kā būtu no čuguna, tāpēc Turbins to nekustināja, bet tikai aizvēra acis un ļāvās karstuma varai. Cik ilgi Turbins tā bija nogulējis, viņš nevarētu pateikt: varbūt piecas minūtes, bet varbūt arī daudzas stundas. Taču viņam likās, ka tā, ugunīs degdams, cilvēks var gulēt veselu mūžību. Kad Turbins lēnām atvēra acis, lai neizbiedētu blakus sēdošo sievieti, viņš ieraudzīja agrāko ainu: zem sarkanā abažūra vienmērīgi un vāri dega spuldzīte, izplatīdama rāmu gaismu, un viņam līdzās profilā sēdošā sieviete bija nomodā. Bēdīgi atstiepusi lūpu, kā to dara bērni, viņa raudzījās logā. Karstuma pārņemts, Turbins sakustējās, pastiepās uz viņas pusi…
— Pieliecieties man tuvāk, — viņš teica. Balss bija kļuvusi sausa, vārga un augsta. Sieviete pagriezās pret Turbinu, viņas izbiedētās acis saspringa un iegrima ēnās. Turbins aplika labo roku ap Jūlijas kaklu, pievilka viņu sev klāt un noskūpstīja uz lūpām. Šķita, ka viņš būtu pieskāries kaut kam saldam un aukstam. Sieviete nelikās pārsteigta par Turbina rīcību. Tikai ciešāk ielūkojās viņa sejā. Tad ierunājās:
— Ak, kāds jums drudzis! Ko nu mēs iesāksim? Jāizsauc ārsts. Bet kā lai to izdara?
— Nevajag, — Turbins klusi atbildēja, — ārstu nevajag. Rīt celšos un iešu mājās.
— Es tik ļoti baidos, — viņa čukstēja, — ka jums kļūs slikti. Kā es tad varēšu palīdzēt? Vairs neasiņo? — Viņa nemanāmi pieskārās nosaitētajai rokai.
— Nē, nebaidieties, man nekas nenotiks. Liecieties gulēt.
— Nē, nelikšos, — Jūlija'atbildēja un noglāstīja Turbina roku. — Drudzis, — viņa atkārtoja.
Turbins nenoturējās, atkal apskāva sievieti un vilka sev klāt. Viņa nepretojās. Turbins sievieti sev tuvināja, līdz viņa bija pilnīgi noliekusies un piekļāvusies viņam. Un Turbins cauri savam slimīgajam karstumam sajuta sievietes ķermeņa dzīvinošo un skaidro siltumu.
— Guliet un nekustieties, — viņa nočukstēja, — bet es jums glāstīšu galvu.
Jūlija apgūlās Turbinam līdzās, un viņš juta sievietes ceļgalu pieskārienu. Viņas roka sāka slīdēt no deniņiem uz matiem. Turbinam kļuva tik labi, ka viņš domāja vienīgi par to, kā palikt nomodā.
Un tad viņš aizmiga. Gulēja ilgi, mierīgi un saldi. Pamodies Turbins it kā aptvēra, ka laivā peld pa karstu upi, visas sāpes izgaisušas, un nakts aiz lodziņa pamazām bālē un bālē. Ne vien mājiņā, bet visā pasaulē un Pilsētā valdīja pilnīgs klusums. Pa aizkaru spraugām ieplūda stiklaina, bālgani zila gaisma. Turbinam līdzās
gulēja sieviete, sasilusi un skumja. Arī viņš aizmiga.
*
No rīta ap pulksten deviņiem nejaušs važonis gluži tukšajā Maloprovaļnajas ielā uzņēma divus braucējus — ārkārtīgi bālu vīrieti melnās privātdrēbēs un sievieti. Saudzīgi atbalstīdama vīrieti, kurš turējās viņai pie piedurknes, sieviete aizveda viņu uz Alekseja nogāzi. Nogāzē nebija nekādas kustības. Vienīgi pie trīspadsmitā nama parādes durvīm stāvēja važonis, kurš tikko bija atvedis dīvainu viesi ar čemodānu, aizsaini un sprostu.
Visi atradās. Neviens nebija gājis bojā, un viņi atradās jau nākošajā vakarā.
«Tas ir viņš,» atbalsojās Aņutai krūtīs, un sirds palēcās kā Lariosika putniņš. Pie sniega aizputinātā Turbinu virtuves lodziņa kāds no pagalma piesardzīgi pieklauvēja. Aņuta pieplaka pie rūts un pazina seju. Tas ir viņš, tikai ūsu vairs nav… Viņš … Aņuta ar abām rokām pieglauda melnos matus, atvēra durvis uz priekšnamu, bet no tā uz sniegoto pagalmu, un Mišlajevskis pēkšņi atradās viņai neparasti tuvu. Studenta mētelī ar jērādas apkakli un naga cepuri galvā … ūsas noskūtas… Taču acis pat priekšnama pustumsā var lieliski pazīt. Labā zaļu dzirkstīšu pilna kā Urālu dārgakmens, bet kreisā tumša… Augumā kļuvis tāds kā mazāks.
Aņuta ar drebošu roku aizkrampēja durvis, pie tam pazuda pagalms, bet gaismas strēles no virtuves izzuda tādēļ, ka Mišlajevska mētelis apvijās ap Aņutu un bezgala pazīstama balss čukstēja: