— Sveika, Aņutočka … Jūs saaukstēsieties … Vai virtuvē neviena nav, Aņuta?
— Neviena nav, — neapjēgdama, ko runā, un nezin kādēļ arī čukstus atbildēja Aņuta. «Viņš skūpsta, un lūpas saldumu jūt,» kairas tvīksmes pārņemta, viņa nodomāja, bet izdvesa: — Viktor Viktorovič… laidiet … Jeļenai…
— Kas daļas Jeļenai… — pārmezdama dudināja balss, kas smaržoja pēc odekolona un tabakas, — kam jūs tā, Aņutočka …
— Viktor Viktorovič, laidiet vaļā, es kliegšu, dieva vārds, — Aņuta kaisli teica un apvija rokas Mišlajevskim ap kaklu, — mums nelaime — Aleksejs Vasiļjevičs ievainots …
Skavas vienā mirklī atslāba.
— Kā ievainots? Un Nikolajs?
— Nikolajs sveiks un vesels, bet Aleksejs Vasiļjevičs ievainots.
Gaismas strēle no virtuves, durvis.
Ēdamistabā Jeļena, ieraudzījusi Mišlajevski, sāka raudāt un teica:
— Vitjka, tu dzīvs … Paldies dievam … Bet, zini, mums … — Viņa sāka šņukstēt un norādīja uz Turbina durvīm. — Aleksejam četrdesmit… nejauks ievainojums …
— Nolādēts, — Mišlajevskis atbildēja, atbīdījis naģeni uz paša pakauša, — kā tad tas gadījās?
Viņš pievērsās cilvēkam, kurš pie galda bija noliecies pār prāvu pudeli un kaut kādām spīdošām kārbām.
— Atļaujiet jautāt — vai jūs esat ārsts?
— Diemžēl ne, — atbildēja skumīga un neizteiksmīga balss, — neesmu ārsts. Atļaujiet stādīties priekšā: Larions Suržanskis.
*
Viesistaba. Durvis uz priekšnamu aizslēgtas un priekšā aizvilkta portjera, lai troksnis un balsu kņada netraucētu Turbinu. No viņa guļamistabas bija iznākuši un tikko aizbraukuši ārsts ar smailo bārdu un zelta pensneju, otrs, jauns, gludi skūtu seju, un, beidzot, sirms, vecs un gudrs profesors smagā kažokā un ar bajāru cepuri galvā — paša Turbina skolotājs. Jeļena ārstus pavadīja, un viņas seja likās pārakmeņojusies. Viņi bija daudzinājuši — tīfs, tīfs'… un piesaukuši nelaimi.
— Bez ievainojuma — arī izsitumu tīfs…
Un dzīvsudraba stabiņš rādīja četrdesmit un … «Jūlija .. .» Guļamistabiņā sarkanīga versme. Klusums un klusumā neskaidri vārdi par kāpnītēm un zvaniņa skaņas «dzi-inn» …
*
— Sveika būšana, cienītais kungs, — Mišlajevskis dzēlīgi čukstēja un nostājās ieplestām kājām. Šervinskis, tumši piesarcis, greizi noskatījās. Melnais uzvalks viņam piegulēja nevainojami; brīnišķīga veļa un tauriņa kaklasaite; kājās lakādas saišzābaki. «Kramskoja operas studijas mākslinieks.» Kabatā apliecība. — Ko tad jūs bez uzplečiem? … — Mišlajevskis turpināja.
— «Vladimira ielā plīvo krievu karogi… Divas senegaliešu divīzijas ir Odesas ostā un serbu vietraudži arī… Brauciet, virsnieku kungi, uz Ukrainu un formējiet vienības!» … ka tevi nelabais!…
— Ko tu piesienies? … — Šervinskis aizstāvējās.
— Vai tad es esmu vainīgs? … Ko es tur varēju darīt? … Mani pašu tikko nenošāva. Izgāju no štāba pats pēdējais tieši dienas vidū, kad no Pečerskas parādījās ienaidnieka ķēdes.
— Tu esi varonis, — Mišlajevskis atbildēja, — taču es ceru, ka viņa gaišība virspavēlnieks paguva aiziet ātrāk… Tāpat kā viņa gaišība hetmaņa kungs… sasper viņu jods… Uzdrošinos cerēt, ka viņam nekādas briesmas nedraud. Dzimtenei vajadzīgas viņu dzīvības. Starp citu, vai tu man nevari pateikt, kur īsti viņi atrodas?
— Kam tev tas vajadzīgs?
— Redzi, kam. — Mišlajevskis savilka labo roku dūrē un uzsita ar to pa kreisās rokas plaukstu. — Ja man pagadītos pa ceļam šie paši gaišības, es sagrābtu vienu aiz kreisās kājas, otru aiz labās, apgrieztu ar galvām uz leju un dauzītu viņus pret bruģi tikmēr, kamēr man apniktu. Bet jūsu štāba varzu derētu noslīcināt atejas bedrē …
Šervinskis kļuva sarkans kā uguns.
— Nu, lūdzams, tomēr izsakies piesardzīgāk, — viņš iesāka, — esi izvēlīgāks vārdos … Ņem vērā, ka kņazs pameta arī štābiniekus. Divi adjutanti aizbrauca viņam līdzi, bet pārējie palika likteņa varā.
— Vai tu zini, ka muzejā vēl kvern tūkstotis mūsējo, izsalkuši, ar ložmetējiem… Petļurieši taču viņus nospiedīs kā blaktis… Vai tu zini, kā krita pulkvedis Naijs? … Viņš bija vienīgais …
— Liec mani mierā, lūdzu! … — ne pa jokam noskaities, uzkliedza Šervinskis..— Kas tas par toni?… Esmu tāds pats virsnieks kā tu!
— Nu, kungi, rimstieties, — Mišlajevska un Šervinska strīdā iejaucās Karūsa, — tā ir gaužām muļķīga saruna. Ko gan tu viņam uzmācies … Izbeigsim, tam nav nekādas jēgas…
— Klusāk, klusāk, — Nikolka nelaimīgs čukstēja, — viņa istabā var dzirdēt…
Mišlajevskis sakaunējās, paminstinājās.
— Nu, neuztraucies, bariton. Es jau tāpat vien… Saproti taču pats ….
— Diezgan dīvaini…
— Pagaidiet, kungi, klusāk… — Nikolka ausij ās un ar kāju pabikstīja grīdu. Visi ieklausījās. Lejā, Vasilisas dzīvoklī, skanēja balsis. Varēja neskaidri dzirdēt, ka Vasilisa jautri un it kā mazliet histēriski iesmejas. Likās, viņam par atbildi kaut ko priecīgi un skaņi sauca Vanda. Brīdi valdīja klusums. Tad atkal mazliet pabubināja paklusas balsis.
— Nu, tie tik ir zili brīnumi, — Nikolka dziļdomīgi noteica, — Vasilisam viesi… Viesi. Turklāt vēl tādā stundā. Sajukums kā pie Bābeles.
— Jā, ir gan tips tas jūsu Vasilisa, — Mišlajevskis apliecināja.
Bija ap pusnakti, kad Turbins pēc morfija iešļircinājuma aizmiga, bet Jeļena atlaidās atzveltnes krēslā blakus viņa gultai. Viesistabā sanāca kara padome.
Tika nolemts, ka visiem nakti jāpaliek tepat. Pirmkārt, naktī pat ar kārtīgiem dokumentiem nav ko staigāt apkārt. Otrkārt, tā arī Jeļenai labāk — ja šāda vai tāda vajadzība… būs kas palīdz. Bet galvenais — šādos laikos daudz prātīgāk ir mājās nesēdēt, bet atrasties viesos. Un vēl svarīgāks iemesls ir tas, ka nav neka ko darīt. Bet te var saspēlēt vintu.
— Vai jūs spēlējat? — Mišlajevskis apvaicājās La- riosikam.
Lariosiks nosarka, samulsa un šāva vaļā visu uzreiz, arī to, ka vintu viņš spēlējot gan, bet ļoti, ļoti vaji… Lai tikai vinu nerājot, kā Žitomirā rājuši nodokļu inspektori … Viņš pārcietis drāmu, bet šeit, pie Jeļenas Vasiļjevnas, viņa sirds atspirgstot, jo viņa, Jeļena Vasiļjevna, esot neizsakāmi brīnišķīgs cilvēks un te esot silti un mājīgi, sevišķi jauki esot krēmkrāsas aizkari pie visiem logiem, kas ļaujot cilvēkam justies pasargātam no ārējās pasaules … Bet tā, šī ārējā pasaule, atzīstiet paši, ir netīra, asiņaina un bezjēdzīga.
— Vai jūs, ja drīkstu jautāt, nerakstāt dzejas? — Mišlajevskis apvaicājās, vērīgi nopētīdams Lariosiku.
— Rakstu gan, — Lariosiks sarkdams kautrīgi noteica.
— Tā … Piedodiet, ka es jūs pārtraucu … Tātad bezjēdzīga, jūs sakāt… Turpiniet, lūdzu …
— Jā, bezjēdzīga, un mūsu ievainotās dvēseles meklē mieru, lūk, tieši aiz šādiem krēmkrāsas aizkariem …
— Nu, vai zināt, kas attiecas uz mieru, tad nezinu, kā pie jums Zitomirā, bet te, Pilsētā, gan jūs to laikam neatradīsiet… Samērcē suku šņabī, citādi briesmīgi put. Vai sveces ir? Brīnišķīgi! Tādā gadījumā mēs jūs pierakstīsim par uzsācēju … Tieši piecatā ir visjaukākā spēlēšana…