— Un Nikolka arvien vis jaukāk paspēlē, — piebilda Karūsa.
— Ko nu zobojies, Fedja! Kurš tad pagājšreiz nospē- lējās zem galda? Tev pašam sanāca renonss. Ko trin mēli ap citiem?
— Gaišzilie petļuriešu raibumi.. >
— Dzīvot iespējams tikai aiz krēmkrāsas aizkariem. Nezin kāpēc visi par dzejniekiem smejas …
— Dievs sargi… Kāpēc jūs manu jautājumu sapratāt tik ļauni? Man pret dzejniekiem nav nekādu iebildumu. Tiesa gan, dzejas es nelasu …
— Un arī nekādas citas grāmatas ne, vienīgi artilērijas reglamentu un romiešu tiesību pirmās piecpadsmit lappuses… Lasot sešpadsmito, sākās karš, un viņš meta mieru …
— Tie ir meli, neklausieties… Jūsu vārds un tēva vārds — Larions Ivanovičs?
Lariosiks paskaidroja, ka viņu saucot Larions Lario- novičs, bet viņam tik gauži patīkot visa šī sabiedrība, kas nemaz neesot sabiedrība, bet gan draudzīga ģimene, ka viņš ļoti vēlētos, lai viņu sauc vārdā vien par «La- rionu» — bez kāda tēvvārda … Protams, ja nevienam nekas neesot pretī.
— Liekas tīri simpātisks puisis… — atturīgais Karūsa pačukstēja Šervinskim.
— Nu, tad … sanāciet tuvāk … Kādēļ tā … Tie ir meli: ja vēlaties zināt, esmu lasījis «Karu un mieru» .., Tā nu patiesi ir grāmata. Izlasīju līdz pašām beigām — un ar baudu. Bet kāpēc? Tāpēc, ka to vis nav uzrakstījis kaut kāds nejēga, bet artilērijas virsnieks. Jums desmitnieks? Jūs ar mani… Karūsa ar Šervinski… Nikolka, spēlē laukā!
— Tikai, dieva dēļ, nerājiet mani, — Lariosiks mazliet nervozi lūdza.
— Ko niekus, nudien! Vai mēs kādi papuasi, vai? Laikam tur pie jums, Žitomirā, ir tādi nejauki nodokļu inspektori, tie jūs iebaidījuši… Mums cieņā korekts tonis.
— Apžēlojieties, varat būt mierīgs, — Šervinskis sēzdamies piebalsoja.
— Divi pīķi… Jā, kungi… tas grāfs Ļevs Nikola- jevičs Tolstojs, artilērijas poručiks, tas t kai bijis rakstnieks … Žēl, ka pameta dienestu … pas … būtu uz- kalpojies līdz ģenerālim … Taču labi ari tāpat, muiža viņam bija… Aiz gara laika var arī romānu
uzrakstīt… ziemu ne velna nav ko darīt… Muižā tas ir vienkārši. Bez trumpja …
— Trīs kāravi, — Lariosiks bikli teica.
— Pas, — atsaucās Karūsa.
— Ko jūs tur teicāt? Jūs taču spēlējat lieliski. Jūs pelnāt uzslavu, nevis rājienu. Nu, ja jau trīs kāravi, tad mēs sakām — četri pīķi. Es pats tagad ar prieku apmestos muižā …
— Četri kāravi, — ielūkojies kārtīs, Nikolka pateica Lariosikam priekšā.
— Četri? Pas.
— Pas.
Drebošajā stearīna sveču gaismā un papirosu dūmos satrauktais Lariosiks piepirka. Mišlajevskis pasvieda katram partnerim pa kārtij kā čaulītes no šautenes.
— M-mazais pīķos, — viņš nokomandēja un uzmundrināja Lariosiku, — brašs zēns.
Kārtis no Mišlajevska rokām lidoja bez skaņas kā kļavas lapas. Šervinskis svieda kārtīgi, Karūsa — kad jau neveicas —ar asu vēzienu. Lariosiks nopūzdamies nolika lēni kā personas apliecību.
— «Tēvišķa gādība», vecs joks, — Karūsa noteica.
Pēkšņi Mišlajevskis piesarka, uzsvieda kārtis uz
galda un, zvērīgi blenzdams Lariosikā, uzbļāva:
— Kāda velna pēc tu siti manu dāmu? Larion?!
— Vareni! Ha-ha-ha, — Karūsa ļauni nopriecājās, — bez nevienas!
Ap zaļo galdu sacēlās neganta kņada, un sveču liesmu mēlītes sāka raustīties. Klusinādams un mādams ar rokām, Nikolka metās aizvērt durvis un aizvilkt portjeru.
— Es domāju, ka Fjodoram Nikolajevičam ir kungs, — gluži pamirdams, nočukstēja Lariosiks.
— Kā var tā domāt… — Mišlajevskis pūlējās nekliegt, tādēļ no viņa rīkles plūda sēcieni, kas viņu darīja vēl briesmīgāku, — ja tu viņu pats ar savām rokām piepirki un atdevi man? Ko? Velns zina kas tas ir, — Mišlajevskis pagriezās pret visiem, — tas taču … Viņš meklējot mieru. Vai ne? Bet palikt bez nevienas kārts — vai tas kāds miers? Spēlē jāprot aprēķināt! Vajag taču kustināt smadzenes, tā vis nav dzejošana!
— Pagaidi. Varbūt Karūsa …
— Kas te var būt? Nekas te nevar būt, tikai blēņas. Piedodiet, mīļais, varbūt Zitomirā tā spēlē, bet velns zina kas tā par spēlēšanu!… Jūs neņemiet ļaunā … bet Puškins vai Lomonosovs, kaut arī rakstīja dzejas, tomēr tādus jokus nemūžam nebūtu atļāvušies… vai arī, teiksim, Nadsons.
— Paliec klusu! Ko tu viņu strostē? Tā katram var gadīties.
— Es jau to paredzēju, — Lariosiks murmināja …
— Man neveicas …
-- Pagaidi! Klau …
Vienā mirklī iestājās pilnīgs klusums. Tālu prom virtuvē aiz daudzām durvīm šķindēja zvaniņš. Visi brīdi klusēja. Atskanēja papēžu klaudzoņa, vērās durvis, parādījās Aņuta. Priekšnamā pazibēja Jeļenas galva. Mišlajevskis pabungoja pa galdautu un noteica:
— It kā mazliet par agru? Vai ne?
— Jā, agri, — atsaucās Nikolka, gudrākais lietpratējs kratīšanas jautājumos.
— Vai iet atvērt? — Aņuta bažīgi iejautājās.
— Nē, Anna Timofejevna, — Mišlajevskis atbildēja, — pagaidiet, — viņš stenēdams piecēlās no atzveltnes krēsla, — vispār tagad es iešu ielaist, bet jūs nepūlieties…
— Iesim abi, — sacīja Karūsa.
— Nu, — Mišlajevskis sāka runāt un tūdaļ paskatījās tā, it kā stāvētu zaldātu vada priekšā, — tad tā, kungi. Tur tātad ir kārtībā … Ārstam — izsitumu tīfs un tā tālāk. Tu, Ļena, — māsa … Karūsa, tu vari būt mediķis — students … Laidies uz guļamistabu … Paņem tur kādu šļirci… Mūsu ir daudz. Nu, nekas…
Zvanīšana nepacietīgi atkārtojās, Aņuta sarāvās, un visi kļuva vēl nopietnāki.
— Nav ko steigties, — Mišlajevskis teica un izvilka no kabatas bikšu mugurpusē mazu, melnu, rotaļlietai līdzīgu revolveri.
— Tas nu ir lieki, — Šervinskis pietvīkdams sacīja,
— es par tevi brīnos. Tu nu gan varētu būt piesardzīgāks. Kā tad tu gāji pa ielu?
— Neuztraucies, — Mišlajevskis atbildēja nopietni un pieklājīgi, — gan nokārtosim. Ņem, Nikolka, un pa- zūdi prom pie virtuves durvīm vai vēdlodziņa. Ja būs petluriešu erceņģeļi, es noklepošos, tad aizlidini, tikai tā, lai vēlāk var atrast. Dārga manta, izbraukājusi kopā ar mani līdz Varšavas pievārtei… Tev viss kārtībā?
— Vari neraizēties, — stingri un lepni atteica lietpratējs Nikolka, paņemdams revolveri.
— Tātad, — Mišlajevskis iebadīja ar pirkstu krūtīs Šervinskim un teica: — Dziedonis, atnācis ciemos, — tad Karūsam, — mediķis, — tālāk Nikolkam, — brālis, — un Lariosikam, — īrnieks, students. Vai personas apliecība ir?
— Man ir cara laika pase, — Lariosiks sacīja nobālēdams, — un Harkovas studenta apliecība.
— Cara laiku pasi novākt, bet studenta apliecību uzrādīt.
Lariosiks sapinās portjerās, bet tad aizsteidzās.
— Pārējie — sīkums, sievietes… — Mišlajevskis turpināja, — nu, kungi, vai dokumenti ir visiem? Kabatās nav nekā lieka? … Ei, Larion! … Paprasi tur — vai viņam nav ierocis?