— Ei, Larion! — Nikolka uzsauca ēdamistabā. — Ierocis ir?
— Nav, nav, lai dievs pasargā, — kaut kur atsaucās Lariosiks.
Zvans atkārtojās izmisīgi, ilgi un nepacietīgi.
— Nu, lai dievs stāv mums klāt, — Mišlajevskis sacīja un gāja. Karūsa pazuda Turbina guļamistabā.
— Likām pasjansu, — Šervinskis noteica un nopūta sveces.
Uz Turbinu dzīvokli veda trīs durvis. Pirmās no priekšnama uz kāpnēm, otrās — stikla, kas, patiesību sakot, noslēdza Turbinu mājokli. Lejā aiz stikla durvīm bija tumšais un aukstais parādes durvju gaitenis, kura sānos atradās Lisoviču durvis, bet gaiteņa galā durvis, kas veda uz ielu.
Durvis noklaudzēja, un Mišlajevskis lejā uzsauca:
— Kas tur ir?
Augšā kāpnēs sev aiz muguras viņš juta kustamies kādus siluetus. Aiz durvīm atskanēja klusināta, žēla balss:
— Zvanu tavu zvanīšanu… Vai te dzīvo Tālberga- Turbina? … Viņai telegramma … Atveriet. ..
«Tā gan,» pazibēja Mišlajevskim galvā, un viņš sāka slimīgi klepot. Viens no siluetiem augšā kāpnēs pazuda. Mišlajevskis piesardzīgi atbīdīja bultu, pagrieza atslēgu un atvēra durvis, atstādams priekšā ķēdi.
— Dodiet telegrammu, — viņš teica, nostādamies iesāņus līdzās durvīm, lai tās viņu aizsegtu. Spraugā parādījās roka pelēkā piedurknē un pasniedza nelielu aploksnīti. Pārsteigtais Mišlajevskis ieraudzīja, ka tā patiesi ir telegramma.
— Parakstieties, — nikni sacīja balss aiz durvīm.
Mišlajevskis aši paskatījās un ieraudzīja, ka uz ielas ir viens vienīgs cilvēks.
— Aņuta, Aņuta, — Mišlajevskis mundri iesaucās, pilnīgi izveseļojies no bronhīta. — Atnes zīmuli!
Aņutas vietā pie viņa noskrēja Karūsa un pasniedza zīmuli. Uz strēmelītes, kas bija noplēsta no telegrammas kvadrātiņa, Mišlajevskis uzšņāpa — «Turb» un pačukstēja Karūšam:
— Iedod divdesmit pieci…
Durvis noklaudzēja . .. Aizcirtās.
Apstulbušais Mišlajevskis kopā ar Karūsu kāpa augšā. Itin visi sanāca kopā. Jelena atlocīja kvadrātiņu un skaļā balsī mehāniski izlasīja vārdus:
«Lariosiku piemeklējusi briesmīga nelaime punkts Operetes aktieris Lipskis …»
— Ak dievs, — iesaucās tumši piesarkušais Lariosiks. — Te tā ir!
— Sešdesmit trīs vārdi, — Nikolka sajūsmā novaidējās, — skat, aprakstīta no vienas vietas.
— Kungs dievs! — Jeļena izsaucās. — Kas tas īsti ir? Ak, piedodiet, Larion… ka sāku lasīt. Biju telegrammu pavisam piemirsusi…
— Par ko te ir runa? — Mišlajevskis iejautājās.
— Larionu pametusi sieva, — Nikolka iečukstēja viņam ausī, — tāds skandāls …
Dzīvoklī pēkšņi kā kalnu nogruvums atskanēja briesmīga dauzīšanās pie stikla durvīm. Aņuta iespiedzās. Jeļena nobālēja un atslīga pret sienu. Dauzīšanās bija tik neganta, šaušalīga un nejēdzīga, ka pat Mišlajevskim pārvērtās seja. Šervinskis, pats gluži bāls, atbalstīja Jeļenu… No Turbina guļamistabas atskanēja vaids.
— Durvis … — Jeļena iekliedzās.
Sajaukuši savu stratēģisko plānu, pa kāpnēm lejup drāzās Mišlajevskis, aiz viņa Karūsa, Šervinskis un līdz, nāvei pārbiedētais Lariosiks.
— Tas jau ir sliktāk, — Mišlajevskis murmināja.
Aiz stikla durvīm izslējās vientuļš, melns stāvs, dauzīšanās aprima.
— Kas tur ir? — Mišlajevskis nodārdināja kā mantu glabātavā.
— Dieva dēļ… Dieva dēļ… Atveriet, Lisovičs — es … Lisovičs! — siluets iesaucās. — Es esmu Lisovičs … Lisovičs …
Vasilisa izskatījās šausmīgs … Mati, kam vidū spīdēja iesārts plikums, bija saslējušies uz vienu pusi. Kaklasaite sagriezusies greizi, un žaketes stūri virinājās kā uzlauzta skapja durvis. Acis Vasilisam bija neprātīgas un duļķainas, it kā viņš būtu iedzēris indi. Inženieris parādījās uz apakšējā kāpiena, piepeši sagrīļojās un sabruka Mišlajevska rokās. Tas viņu satvēra un tikko spēja noturēt, pietupās uz kāpnēm un apjucis piesmakušā balsī uzsauca:
— Karūsa! Ūdeni…
Bija vakars. Pulkstenis tuvojās vienpadsmitiem. Sakarā ar pēdējo dienu notikumiem jau tāpat paklusā iela kļuva tukša krietni agrāk nekā parasti.
Sniga rets sniedziņš, aiz loga vienmērīgi lidinājās pārsliņas, bet ietves malā akāciju zari, kas vasaru aizēnoja Turbinu logus, arvien vairāk noslīga uz leju zem savām sniega seģenēm.
Nepatikšanas un nomākta oma sākās jau ar pusdienām un turpinājās visu nejauko, krēslaino vakaru. Elektrība nezin kādēļ iedegās tikai ar pusgaismu, bet Vanda pusdienās bija pasniegusi smadzenes. Tas vispār ir šausmīgs ēdiens, bet, Vandas gatavotas, — vienkārši nebaudāmas. Pirms smadzenēm viņi ēda viru, kurai Vanda pielēja augu eļļu, un saīgušais Vasilisa piecēlās no galda ar mokošu domu, ka viņš nemaz nav pusdienas ēdis. Bet vakarā bija milzums darbu — un visi nepatīkami un grūti. Ēdamistabā ar kājām uz augšu
stāvēja ēdamgalds un uz grīdas gulēja žūksnis Ļebedja- Jurčika naudas.
— Tu esi muļķe, — Vasilisa teica sievai.
Vanda pārvērtās sejā un atbildēja:
— Es jau sen zināju, ka tu esi nekauņa. Tava izturēšanās pēdējā laikā kļuvusi vienkārši neciešama.
Vasilisam uzmācās grūti pārvarama vēlēšanās vilkt sievai no visa spēka pa seju tā, lai viņa atsprāgtu nost un atsistos pret bufetes stūri. Bet pēc tam vēl un vēlreiz un sist viņu tik ilgi, līdz šis nolādētais^ kaulainais radījums paliktu klusu, atzītu sevi par uzvarētu. Viņš — Vasilisa taču ir nomocījies, viņš galu galā strādā kā vērsis un prasa, prasa, lai mājās viņu paklausītu. Vasilisa sakoda zobus un savaldījās, Vandai nebūt nevarēja tik droši brukt virsū, kā varētu iedomāties.
— Dari tā, kā es saku, — Vasilisa teica caur zobiem, — apjēdz taču, ka bufeti var atbīdīt no sienas, — un ko "tad? Bet šitas nevienam neienāks prātā. Pilsētā visi tā dara.
Vanda piekāpās, un abi^ ķērās pie darba — piestiprināja naudas zīmes ar spraudītēm pie galda apakšpuses.
Drīz vien tā visa bija kļuvusi raiba un izskatījās pēc zīda paklāja ar sarežģītiem rakstiem.
Vasilisa ar asinīm pielijušu seju pūzdams piecēlās kājās un pārlaida skatienu naudas klājienam.
— Neērti, — Vanda sacīja, — tiklīdz ievajadzēsies viena papīriņa, galds jāgāž otrādi.
— Gan apgāzīsi, rokas nenokritīs, — Vasilisa sēcošā balsī atbildēja, — labāk apgāzt galdu nekā zaudēt visu. Dzirdēji, kas pilsētā notiek? Sliktāk nekā pie boļševikiem. Runā, ka notiekot vispārējas kratīšanas, visu laiku meklējot virsniekus.
Vienpadsmitos vakarā Vanda no virtuves atnesa patvāri un visā dzīvoklī nodzēsa gaismu. No bufetes viņa izņēma maisiņu ar sakaltušu maizi un zaļā siera gabaliņu. Spuldzīte, kas atradās virs galda vienā no trīs- spuldžu lustras ligzdām, izstaroja nespodru, sarkanīgu gaismu, jo kvēldiegs nebija pietiekami nokaitēts.
Vasilisa košļāja kumosu frančmaizes, un zaļais siers viņu kaitināja, līdz asarām kā urdošas zobu sāpes. Pretīgais pulveris pie katra kodiena nevis nonāca mutē,bet kaisījās uz žaketes un kaklasaites. Neizprazdams, kas viņu nomoka, Vasilisa caur pieri raudzījās uz gremojošo Vandu.
— Es brīnos, cik viegli viņi tikuši cauri, — Vanda ierunājās, pievērsdama skatienu griestiem, — biju pārliecināta, ka no viņiem kādu nošaus. Nē, visi atgriezušies, un tagad atkal dzīvoklis virsnieku pilns …