Citā reizē Vandas vārdi neatstātu uz Vasilisu nekāda iespaida, taču tagad, kad sirdi plosīt plosīja smeldze, viņam tie šķita neciešami zemiski.
— Brīnos par tevi, — viņš atbildēja, novērsdams skatienu sānis, lai nebūtu jāuztraucas, — tu ļoti labi zini, ka būtībā viņi rīkojušies pareizi. Kādam taču vajadzēja aizstāvēt pilsētu pret šiem (Vasilisa klusināja balsi) neliešiem… Un turklāt tu veltīgi domā, ka viņi viegli tikuši cauri… Man liekas, Turbins …
Vanda ieurbās vīrā ar skatienu un sāka māt ar galvu.
— Es pati, es pati tūliņ to aptvēru … Bez šaubām, viņš ir ievainots …
— Nu, redz,, tātad nav ko priecāties — «viegli, viegli» …
Vanda aplaizīja lūpas.
— Es nemaz nepriecājos, es tikai saku «viegli», bet man gan gribētos zināt, ja nu, nedod dievs, pie mums ierastos un tev kā mājas komitejas priekšsēdētājam pavaicātu, kas dzīvo virs jums. Vai viņi kalpoja hetmanim? Ko tu tad atbildēsi?
Vasilisa sarauca pieri un pašķielēja:
— Varēs teikt, ka viņš ir ārsts… Galu galā — kā tad es varu zināt? Kā gan?
— Gluži pareizi. Kā gan …
Te priekšnamā noskanēja zvans. Vasilisa nobālēja, bet Vanda pagrieza dzīslaino kaklu.
Vasilisa nošņaukājies cēlās augšā no krēsla un sacīja:
— Zini ko? Varbūt tūliņ aizskriet pie Turbiniem, pasaukt viņus?
Vanda nepaguva atbildēt, jo tajā pašā mirklī zvans atskanēja atkal.
— Ak mans dievs, — Vasilisa satraukts noteica, — nē, jāiet.
Vanda raudzījās izbaiļu pilnām acīm un virzījās vi
ņam pakaļ. Viņi atvēra durvis uz kopējo gaiteni. Vasilisa izgāja gaitenī, kas smaržoja pēc sala, durvīs parādījās Vandas šaurā seja ar ieplestām, raižu pilnām acīm. Viņai virs galvas spožajā vāciņā trešoreiz uzmācīgi nošķindēja elektriskais zvans.
Uz mirkli Vasilisam iešāvās prātā doma pieklauvēt pie Turbinu stiklotajām durvīm — kāds tūliņ iznāktu laukā, un nebūtu tik ļoti bail. Taču viņš neuzdrošinājās to darīt. Ja nu pēkšņi noprasa: «Kāpēc tu klauvēji? Ko? Tu no kaut kā baidies?» — un bez tam atplaiksnījās, tiesa gan, ļoti bāla cerība, ka tie varbūt nav viņi, bet tāpat vien kāds nejaušs apmeklētājs …
— Kas… tur ir? — Vasilisa pie durvīm vārgi noprasīja.
Vasilisam pret vēderu tūliņ piesmakušā balsī atsaucās atslēgas caurums, bet Vandai virs galvas vēl un vēlreiz nošķindēja zvaniņš.
— Taisi vaļā, — nočērkstēja caurums, — no štāba. Tu neej prom, citādi šausim cauri durvīm…
:— Ak die … — Vanda noelsās.
Vasilisa ar stīviem pirkstiem atbīdīja bultu, atcēla smago krampi un, pats nesaprazdams, kā, noņēma ķēdi.
— Veicīgāk… — rupji noteica atslēgas caurums.
No āra tumsas Vasilisā paraudzījās pelēku debesu
stūrītis, akāciju rindas gals, sniegpārslas. Ienāca tikai trīs vīri, taču Vasilisam likās, ka to ir daudz vairāk.
— Atļaujiet jautāt… kādā sakarībā?
— Kratīšana, — vilka balsī atbildēja pirmais ienācējs un tūliņ sāka dīvaini mākties Vasilisam virsū. Gaitenis sagriezās, un Vandas seja apgaismotajās durvīs izskatījās stipri nopūderēta.
— Tādā gadījumā, lūdzu, piedodiet, — Vasilisas balss skanēja bāli, neizteiksmīgi, — varbūt jums ir mandāts? Es galu galā esmu miermīlīgs iedzīvotājs… nesaprotu, kādēļ tad pie manis. Man nekā, — Vasilisam taisni neizturami gribējās kaut ko pateikt ukraiņu valodā, un viņš sacīja, — HēMa.
— Ta gan jau redzēs, — pirmais atteica.
Atnācēju uzmācības spiests, Vasilisa kustējās kā pa sapņiem un svešos arī redzēja kā pa sapņiem. Pirmais Vasilisam nezin kādēļ atgādināja vilku. Seja šaura, acis maziņas, dziļi iegrimušas, āda pelēcīga, ūsu kušķi
saslējušies gaisā, un neskūtajos vaigos ievilkušās sausas rievas, viņš dīvaini šķielēja, blenza caur pieri, un pat te, šaurā telpā, varēja redzēt, ka viņš iet līganā zvēra gaitā, kā būtne, kas radusi kustēties pa sniegu un zāli. Viņš runāja drausmīgā, nepareizā valodā — jaukdams krievu un ukraiņu vārdus —, valodā, ko zina Pilsētas iedzīvotāji, kuri mēdz uzturēties Podolā, Dņepras krastā, kur vasaru ostā svelpj un griežas vinčas, kur vasaru noskranduši cilvēki no baržām izkrauj arbūzus … Vilkam galvā bija papaha, un tās sānos nokarājās zila, ar spīguļojošu pozamentu apšūta strēmele.
Otrs bija milzenis un piepildīja Vasilisas priekšnamu gandrīz līdz griestiem. Visu viņa seju klāja priecīgs, sievišķīgs sārtums, viņš bija jauns, un uz vaigiem viņam vēl nekas neauga. Galvā uzmaukta smaila ādas cepure ar kožu saēstām ausīm, mugurā pelēks šinelis, bet nedabiski mazajās kājās briesmīgas, novazātas čabatas.
Trešais bija ar iedubušu degunu, kam vienu pusi klāja strutaina, vāts, un ar sašūtu, rētas izķēmotu lūpu. Galvā uzmaukta veca virsnieku cepure ar nagu, sarkanu apmali un tumšāku laukumiņu kokardes vietā, mugurā — veclaicīgs zaldāta mundieris ar divām zaļi nosūbējušu vara pogu rindām, kājās melnas bikses, vīzes un biezas, pelēkas zaldāta zeķes. Viņa seja lampas gaismā likās divkrāsaina — vaska dzeltena un violeta, acis raudzījās ciešanu pilnas un ļaunas.
— Ta jau redzēs, ta jau redzēs, — vilks atkārtoja, — un ir mandāts lai.
To teikdams, viņš iebāza roku bikšu kabatā, izvilka nobružātu papīru un pagrūda to Vasilisam. Viena viņa acs iedzēla Vasilisam sirdī, bet otra, kreisā, šķielējošā, veikli ieurbās priekšnama lādēs.
Uz saburzītās ceturtdaļloksnītes ar zīmogu
Sečas 1. karaspēka vienības štābs bija ar ķīmisko zīmuli prāviem ķeburiem greizi uzrakstīts:
Tiek uzdots izdarīt kratīšanu pie pilsoņa Vasilija Li- soviča Alekseja nogāzē 13. Par pretošanos draud nošaušana.
Štāba priekšnieks Procenko.
Adjutants MikJuns.
Apakšā kreisajā stūrī nesalasāms zils spiedogs.
Tapešu puķes un zaļumu pušķi mazliet palēcās Vasilisam acīs, un, kamēr vilks atkal pievāca papīriņu, viņš sacīja:
— Lūgtum, lūdzu, bet man nekā …
Vilks izņēma no kabatas melnu, ar mašīneļļu ieziestu brauniņu un pavērsa to pret Vasilisu. Vanda klusi iesaucās: «Ai!» Izkropļotajam rokā parādījās mašīneļļā spīdošs, garš un draudīgs kolts. Vasilisa salieca ceļgalus un mazliet pietupās, kļūdams augumā mazāks. Elektrība nezin kāpēc uzliesmoja spoži balta un priecīga.
— Cik dzīvoklī cilvēku? — vilks piesmakušā balsī noprasīja.
— Neviena nav, — atbildēja Vasilisa ar baltām lūpām, — tikai es un sieva.
— Nu, puiši, — skatās, tikai aši, — vilks piesmacis uzsauca, pievērsdamies saviem pavadoņiem, — laika maz.
Milzis tūliņ sapurināja lādi kā sērkociņu kārbiņu, bet izkropļotais, kājas švīkādams, metās pie krāsns. Revolveri nozuda. Izkropļotais ar dūrēm padauzīja pa sienu, ar troksni* atgrūda krāsns aizslietni, no melnajām durtiņām uzvēdīja skops siltums.
— Šaujamais ir? — vilks noprasīja.
— Goda vārds … apžēlojieties, kādi man šaujamie …
— Mums nav, — Vandas ēna vienā elpas vilcienā apstiprināja.
— Labāk teic klaji, citādi, pats tak izlasīji, — nošaušana! — vilks iespaidīgi noteica …