Выбрать главу

—    Jā, nudien … kur lai es to būtu ņēmis?

Kabinetā iedegās zaļā lampa, un Aleksandrs II, sa­šutis līdz savas čuguna sirds dziļumiem, noraudzījās uz trim svešajiem. Kabineta zaļajā gaismā Vasilisa pirmo­reiz mūžā izjuta, kā, draudīgi reibinādams galvu, nāk virsū ģībonis. Visi trīs vispirms ķērās pie tapetēm. Milzis vieglītēm, kā rotaļādamies veseliem blāķiem meta grāmatas rindu pēc rindas nost no plauktiem, un sešas rokas sāka taustīties gar sienu, izklaudzinādamas to … Bum … bum … dobji dunēja siena. Tuk! piepeši at­saucās slēptuves plātnīte. Vilka acīs iemirdzējās prieks.

—    Ko es teicu? — viņš apslāpēti nočukstēja. Milzis ar smagajām kājām pārplēsa sēdekļa ādu, izslējās turpat vai līdz griestiem, viņa pirkstos kaut kas nokrak­šķēja, pārplīsa, un viņš izrāva no sienas plātnīti. Papīrā ietītais un krusteniski pārsietais sainītis atradās vilka rokās. Vasilisa sagrīļojās un atslējās pret sienu. Vilks sāka šūpot galvu un šūpoja ilgi, noskatīdamies pami­rušajā Vasilisā.

—    Ko tad tu, maita, melo? — viņš rūgti ierunājās. — Nekā nav, nekā nav, ak tu, suņa dvēsele! Teici, ka nav, — bet pats sienā nobēdzinājis naudu? Tevi tak jāšauj nost!

—    Ko jūs runājat! — Vanda iekliedzās.

Ar Vasilisu notika kaut kas dīvains, viņš piepeši sāka drudžaini smieties, un šie smiekli bija drausmīgi, jo Vasilisas zilajās acīs lēkāja šausmas, bet smējās tikai lūpas, deguns un vaigi.

—    Apžēlojieties, kungi, nekāda dekrēta taču nav bi­jis! Tur ir daži bankas papīri un lietiņas … Naudas jau pavisam maz … Paša pelnīta … Tagad taču cara nauda tik un tā anulēta …

Vasilisa runāja un raudzījās vilkā tā, it kā tas izrai­sītu viņā milzīgu sajūsmu.

—    Tevi vajadzētu arestēt, — vilks pamācoši noteica, pakratīja sainīti un iebāza to noskrandušā šineļa bez- dibenīgajā kabatā. — Nu, puiši, ķeras pie at­vilktnēm!

No atvilktnēm, kuras, atvēra pats Vasilisa, lidoja laukā papīru blāķi, zīmogi, spiedodziņi, kartītes, spal­vaskāti, etvijas. Papīra lapas kaisījās pa zaļo paklāju un galda sarkano vadmalu, čaukstēdamas bira uz grī­das. Kroplais apgāza otrādi grozu. Viesistabā sienas tika izklaudzinātas pavirši, kā negribot. Milzis norāva pa­klāju un padauzīja ar kājām grīdu, tā ka uz parketa pa­lika ērmīgas, it kā iededzinātas pēdas. Tuvojoties naktij, elektrība iedegās spilgti, šķiezdama priecīgu gaismu, un gramofona taure spoži laistījās. Vasilisa, kājas vilk­dams, šļūcinādams slāja pakaļ trim svešajiem. Viņu bija pārņēmis truls miers, un domas plūda mazliet skaid­rāk. Guļamistabā acumirklī iestājās haoss: no spoguļ- skapja kaudzēm vēlās ārā segas un palagi, matracis tika apgriezts otrādi. Milzis piepeši apstājās, kautrīgs smaids atplauka viņa sejā, un skatiens kavējās pie grī­das. Zem izvandītās gultas rēgojās Vasilisas jaunie šev- roādas zābaki ar lakotiem purngaliem. Milzis pasmai­dīja, bikli atskatījās uz Vasilisu.

—    Kādi skaisti zābaki, — viņš teica smalkā balsī, — kas zina, būs arī man pa kājai.

Vasilisa vēl nebija izdomājis, ko lai atbild, kad mil­zis noliecās un maigi paņēma rokās zābakus. Vasilisa nodrebēja.

—    Tie ir no ševroādas, kungs, — viņš teica, pats ne­apjēgdams, ko runā.

Vilks pagriezās pret Vasilisu, šķielējošās acīs pazi­bēja rūgts naids.

—    Turi muti, gnīda, — viņš drūmi teica. — Turi muti! — atkārtoja vēlreiz, piepeši iesvildamies nik­numā. — Tu mums pasaki paldies, ka nenošāvām tevi kā zagli un bandītu — par dārglietu bēdzināšanu. Turi muti, — viņš turpināja, acīm draudīgi zvērojot, un mā­cās virsū gluži bālajam Vasilisam. — Sakrājis mantu, uzaudzējis treknu mūli, sārts kā cūka, — bet vai tu ar redzi, kā krietniem ļaudīm jāstaigā apkārt? Redzi? Vi­ņam apsaldētas kājas, apavi beigti, viņš tavā vietā iera­kumos utis baroja, bet tu sēdēji dzīvoklī un spēlēji gra­mofonu. U-uh, kuces dēls, — vilkam acīs pazibēja vē­lēšanās gāzt Vasilisam pa ausi, viņš atvēzēja roku. Vanda iekliedzās: «Ko jūs darāt…» Vilks neuzdrīkstē­jās iesist cienīgajam Vasilisam un tikai iegrūda viņam dūri krūtīs. Bālais Vasilisa sagrīļojās, sajuzdams krūtīs asas sāpes un smeldzi no kaulainās dūres trieciena.

«Te nu bija revolūcija,» viņa sārtajā un glīti apcir­ptajā galvā pazibēja doma, «jauka revolūcija. Viņus vi­sus vajadzētu pakārt, bet nu ir par vēlu …»

—    Vasiļko, aun kājās, — vilks sirsnīgi uzrunāja milzi. Tas apsēdās uz atsperu matrača un nometa savas čabatas. Uz biezajām, pelēkajām zeķēm zābakus ne­varēja uzvilkt. — Iedod kazakam zeķes, — vilks stingri pavēlēja Vandai. Tā veikli notupās pie dzeltenā skapja apakšējās atvilktnes un izņēma prasīto. Milzis novilka pelēkās zeķes, atsegdams pēdas ar sarkanīgiem pirk­stiem un melnām vātīm, un uzstīvēja Vandas iedotās. Ar pūlēm uzdabū ja kājās zābakus, kreisā zābaka saite stirkšķēdama pārtrūka. Sajūsmā smaidīdams kā bērns, milzis sasēja satrūkušo saiti un piecēlās kājās. Un tū­liņ kaut kas it kā atslāba saspīlētajās attiecībās starp šiem pieciem cilvēkiem, kas cits citam nopakaļ staigāja pa dzīvokli. Saspīlējums izzuda. Tas ar izķēmoto seju, pametis skatienu uz zābakiem milža kājās, piepeši veikli nocēla Vasilisas bikses, kas karājās uz naglas blakus mazgājamam galdiņam. Vilks tikai vēlreiz aiz­domīgi atskatījās uz Vasilisu — vai neteiks kaut ko —, taču Vasilisa un Vanda klusēja, un abu sejas bija gluži vienādi baltas un ar milzīgām acīm. Guļamistaba sāka atgādināt gatavu apģērbu veikala stūrīti. Izķēmotais stāvēja tikai svītrotās, skrandainās apakšbiksēs un ap­lūkoja Vasilisas bikses pret gaismu.

—    Dārga manta, ševiots … — viņš caur degunu no­teica, atsēdās zilajā atzveltnes krēslā un sāka vilkt bik­ses kājās. Vilks apmainīja netīro karavīra blūzi pret Vasilisas pelēko žaketi, turklāt kabatās atrastos papī­rus atdeva Vasilisam, teikdams: «Te kaut kādi papīriņi, šejiet, kungs, kazi, noderīgi.» No galda viņš paņēma globusa formā darinātu stikla pulksteni ar trekniem, melniem romiešu cipariem.

Vilks uzstīvēja mugurā šineli, un zem tā varēja sa­klausīt, kā tikšķēdams gāja pulkstenis.

—    Pulkstenis ir vajadzīga manta. Bešā tikpat kā bez rokām, — vilks teica izķēmotajam, kļūdams arvien pie­laidīgāks pret Vasilisu, — naktī var paskatīties, cik rāda, — traki derīga manta.

Tad visi sāka iet un cauri viesistabai devās uz ka­binetu. Vasilisa un Vanda abi blakus klusēdami soļoja nopakaļ. Kabinetā vilks šķielēdams kaut ko pārdomāja, tad sacīja Vasilisam:

—    Jūs, kungs, dodiet mums kvīti… (Kāda doma vi­ņam darīja raizes, pierē bija iegūlušas dziļas krun­kas.)

—    Ko? — Vasilisa nočukstēja.

—    Kvīti, ka esat mums izsniedzis mantas, — vilks pa­skaidroja, raudzīdamies uz zemi.

Vasilisam seja pārvērtās, vaigi sasarka.

—    Bet kā tad … Es tak (Viņš gribēja iesaukties: «Kā, man jādod vēl arī kvīts?!» — taču viņš neizteica vis šos, bet citus vārdus.) … jūs … jums, tā sakot, pienākas parakstīties…

—    Ek, nošaut tevi kā suni! U-ū, asinssūcējs… Zinu gan, ko tu domā. Zinu. Ja būtu tava vara, tu mūs sa­šķaidītu kā prusakus. Ū-ū, redzu, pa labam ar tevi ne­varēs sarunāt. Puiši, lieciet viņu pie sienas! Ek, kā vilkšu…

Saniknots viņš nervozi piespieda Vasilisu pie sienas, sagrābis ar roku pie rīkles, tā ka inženieris uzreiz kļuva sarkans.

—    Ai! — Vanda šausmās iekliedzās un sagrāba vilku aiz rokas. — Ko jūs darāt! Apžēlojieties … Vasja, rak­sti jel, raksti…