Vilks palaida vaļā inženiera kaklu, un apkaklīte spraukšķēdama atlēca nost kā atsperes sviesta. Vasilisa pats nemaz nemanīja, kā bija apsēdies atzveltnes krēslā. Rokas viņam drebēja. Viņš izplēsa no bloknota lapiņu, iemērca spalvu. Iestājās klusums, un tajā varēja sadzirdēt, kā vilkam kabatā tikšķ stikla globuss.
— Kā tad lai raksta? — Vasilisa prasīja vārgā, piesmakušā balsī.
Vilks pārdomāja, pamirkšķināja acis.
— Rakstiet… pēc Sečas karaspēka vienības štāba rīkojuma… mantas… mantas… daudzumā… visā pilnībā nodevu …
— Kādā daudz… — Vasilisa nopīkstēja, taču tūliņ aprāvās.
— … Nodevu kratīšanas laikā. Un nekādas pretenzijas neceļu. Un parakstieties …
Te nu Vasilisa saņēma pēdējās drosmes paliekas un, acis novērsis, iejautājās:
— Bet kam?
Vilks aizdomīgi noskatījās uz Vasilisu, taču niknumu apvaldīja un tikai nopūtās.
— Rakstiet: visu saņem… saņēma Bezdievis (viņš brīdi padomāja, paraudzījās kroplajā)… Strupdegunis un atamans Viesulis.
Vasilisa, ar miglainu skatienu raudzīdamies papīrā, rakstīja priekšā teikto. Pabeidzis viņš paraksta vietā uzvilka drebošu «Vasilis» un pasniedza papīru vilkam. Tas paņēma lapiņu un sāka to pētīt.
Tobrīd tālu augšā kāpnēs norībēja stiklotās durvis, bija dzirdami soļi un atskanēja Mišlajevska balss.
Vilka seja spēji izmainījās, satumsa. Viņa pavadoņi sarosījās. Vilks kļuva sarkans un klusi uzsauca: «Cst.» Viņš izvilka no kabatas brauniņu un pavērsa to pret
Vasilisu, un inženiera sejā pavīdēja mocekļa smaids. Aiz durvīm gaitenī bija dzirdami soļi un izsaucieni. Tad varēja saklausīt, kā noklaudz bulta un krampis, nožvadz ķēde — kāds aizslēdza durvis. Aizsteidzās soļi, atskanēja vīrieša smiekli. Beidzot noblākšķēja stikla durvis, soļu troksnis pagaisa kaut kur augšā un viss apklusa. Kroplais izgāja priekšnamā, pieliecās pie durvīm un ieklausījās. Atgriezies viņš zīmīgi saskatījās ar vilku, un visi trīs, cits citu grūstīdami, sāka virzīties uz priekšnamu. Tur milzis pakustināja pirkstus šaurajos zābakos un noteica:
— Būs salti.
Viņš uzvilka Vasilisas galošas.
Vilks pagriezās pret Vasilisu un, acīm šaudoties, laipnā balsī ierunājās:
— Tad nu tā, kungs… Jūs nevienam nestāstiet, ka mēs pie jums bijām. Ja lūkosiet mūs nosūdzēt, mūsu puiši jūs nomiegs. No dzīvokļa ārā līdz rītam neejiet, par to bargi soda …
— Lūgtum piedošanu, — iedubušais deguns noņurdēja pūžņainā balsī.
Sārtsejainais milzis neteica nekā, tikai bikli paskatījās Vasilisā un iesānis, priecīgi — uz spīdīgajām galošām. Pa gaiteni no Vasilisas dzīvokļa līdz parādes durvīm visi trīs nez kādēļ gāja uz pirkstgaliem, ātri, grūstīdamies. Noklaudzēja bulta un krampis, pavīdēja tumšās debesis, un Vasilisa ar aukstām rokām atkal aizdarīja durvis, galva viņam griezās un mirkli likās, ka viss notiek sapnī. Sirds it kā pamira, tad sāka dauzīties kā negudra. Priekšnamā skaļi raudāja Vanda. Viņa atkrita uz lādes, atsitās ar galvu pret sienu, pāi vaigiem viņai bira lielas asaras.
— Ak dievs! Kas tas īsti bija? … Ak dievs! Ak dievs! Vasja… Gaišā dienas laikā. Kas gan pasaulē notiek? …
Vasilisa drebēja viņas priekšā kā lapa, inženiera seja bija sašķobīta.
— Vasja, — Vanda izsaucās, — zini… Tas nebija nekāds štābs, ne pulks. Vasja! Tie bija bandīti!
— Es pats, pats sapratu, — Vasilisa murmināja, izmisumā plātīdams rokas.
— Kungs dievs! — Vanda sauca. — Jāskrien ātrāk, tūlīt, tūlīt uz vietas, tūlīt uz vietas jāziņo, jāķer viņi rokā. Jāķer! Svētā dievmāte! Visas mantas! Visas! Visas! Un kaut jel kāds, kaut jel kāds . .. Ko? … — Viņa sāka trīcēt, novēlās no lādes uz grīdas un aizsedza seju ar rokām. Mati viņai izjuka, blūzei uz muguras atsprāga pogas.
— Uz kurieni tad, uz kurieni? … — Vasilisa jautāja.
— Mans dievs, uz štābu, uz vārtu! Jāiesniedz ziņojums. Ātrāk! Kā gan tas varēja notikt?!
Vasilisa mīņājās uz vietas, pēkšņi skriešus metās uz durvīm. Viņš atdūrās pret stikla šķērsli un sāka to dauzīt.
*
Visi, izņemot Šervinski un Jeļenu, bija sapulcējušies Vasilisas dzīvoklī. Lariosiks bāls stāvēja durvīs. Mišlajevskis, kājas iepletis, paraudzījās nepazīstamo apmeklētāju pamestajās čabatās un kankaros, tad pagriezās pret Vasilisu.
— Beigts un pagalam. Tie bijuši bandīti. Pateicieties dievam, ka palikāt dzīvi. Patiesību sakot, esmu pārsteigts, ka tik viegli esat tikuši cauri.
— Dievs tēvs… ko viņi ar mums izdarījuši! — Vanda sacīja.
— Viņi man draudēja ar nāvi.
— Sakiet paldies, ka viņi savus draudus nav izpildījuši. Pirmo reizi redzu ko tamlīdzīgu.
— Tīri nostrādāts, — Karūsa klusi apstiprināja.
— Ko nu lai iesāk? … — vārgi iejautājās Vasilisa.
— Skriet žēloties? … Uz kurieni? … Dieva dēļ, Viktor Viktorovič, dodiet padomu!
Mišlajevskis nokrekstējās un padomāja.
— Es jums neiesaku iet kaut kur žēloties, — viņš teica, — pirmkārt, viņus nenoķers — tas ir viens. — Viņš pielieca garo pirkstu, — otrkārt…
— Vasja, vai atceries, viņi teica, ka nošaušot, ja tu kaut kur ziņosi.
— Tās nu ir blēņas, — Mišlajevskis sarauca pieri,
— neviens jūs nost nešaus, bet es saku — viņus nenoķers, un neviens vispār nemēģinās to darīt, un, otrkārt, — viņš nolieca otru pirkstu, — jums taču būs jāziņo, ka nolaupīta, kā jūs sakāt, cara laika nauda … Nu, un jūs paziņosiet tur, tajā viņu štābā, vai kur citur, bet šie jums, kas zina, var sarīkot otru kratīšanu.
— Iespējams, pilnīgi iespējams, — apstiprināja lielais speciālists Nikolka.
Satriektais, pēc ģīboņa ar ūdeni aplietais Vasilisa nokāra galvu, Vanda klusi iešņukstējās, atslējusies pret stenderi, un visiem kjuva viņu žēl. Lariosiks pie durvīm smagi nopūtās un izvalbīja miglainās acis.
— Redz, kā tas ir, katram savas bēdas, — viņš nočukstēja.
— Kā tad viņi bija apbruņojušies? — Nikolka apvaicājās.
— Ak kungs! Diviem bija revolveri, bet trešajam … Vasja, vai trešajam nekā nebija?
— Diviem bija revolveri, — Vasilisa vārgi apliecināja.
— Vai neievērojat, kadi? — Nikolka lietišķi centas izdibināt.
— Tad es jau nezinu, — Vasilisa nopūties atbildēja, — es tās sistēmas nepazīstu. Viens bija liels, melns, otrs mazs, melns, ar ķēdīti.
— Ķēdīte, — Vanda nopūtās.
Nikolka sarauca pieri un iesānis kā putns paskatījās Vasilisā. Viņš pamīņājās uz vietas, tad nemierīgi sakustējās un veicīgi devās uz durvīm. Nikolkam pakaļ slāja Lariosiks. Viņš vēl nebija ticis līdz ēdamistabai, kad no Nikolkas istabas atskanēja stikla šķindoņa un kliedziens. Lariosiks traucās turp. Nikolkas istabā spoži spīdēja gaisma, pa atvērto vēdlodziņu plūda iekšā aukstums un rūtī rēgojās pamatīgs caurums, ko Nikolka bija izdauzījis ar ceļgaliem, izmisumā nogāzdamies no palodzes. Nikolkas skatiens maldījās apkārt.
— Vai tiešām? — Lariosiks iebrēcās, pasliedams rokas gaisā. — Tā ir tīrā burvestība!
Nikolka izmetās no istabas, izjoņoja cauri bibliotēkai, cauri virtuvei, garām apstulbušajai Aņutai, kas uzsauca: «Nikol, Nikol, kur tu bez cepures? Apžēliņ, vai vēl kas lēcies? …» Un viņš caur priekštelpu izdrāzās pagalmā. Aņuta, krustus mezdama, aizkrampēja priekšnama durvis, ieskrēja virtuvē un pieplaka pie loga, taču Nikolka acumirklī nozuda skatienam.