Viņš spēji pagriezās pa kreisi, nodrāzās lejā un apstājās pie kupenas, kas aizblīvēja ieeju spraugā starp māju sienām. Kupena bija gluži neskarta. «Nekā nesaprotu,» Nikolka izmisis murmināja un drosmīgi metās kupenā. Viņam šķita, ka noslāps. Nikolka ilgi kārpījās pa sniegu, spļaudījās un sprauslāja, beidzot uzveica sniega šķērsli un, gluži balts iespraucies mežonīgajā spraugā, paskatījās uz augšu un ieraudzīja: tur augšā, kur pa viņa istabas liktenīgo logu spīdēja laukā gaisma, rēgojās melnās kāšu galviņas un to smailās, tumšās ēnas, bet kārbas nebija.
Ar pēdējo cerību, ka varbūt pārtrūkusi cilpa, Nikolka, ik brīdi krizdams ceļos, rakņājās pa sadauzītajiem ķieģeļiem. Kārbas nebija.
Piepeši Nikolkam galvā atausa gaisma. — Ah-ā, — viņš iesaucās un līda tālāk uz žogu, kas spraugu norobežoja no ielas. Nikolka nokļuva līdz žogam un pagrūda dēļus, tie atlēca vaļā, un pavērās plats caurums uz melno ielu. Viss skaidrs … Bandīti atplēsuši dēļus, kas atradās pret spraugu, ienākuši šeit un, s-a-protu gan, pat gribējuši ielīst pie Vasilisas caur pieliekamo, taču tur logam priekšā restes.
Nikolka, aplipis ar sniegu no galvas līdz kājām, klusēdams ienāca virtuvē.
— Ak kungs, ļauj kaut notīrīt… — Aņuta izsaucās.
— Liecies mierā, dieva dēļ, — Nikolka atbildēja un iegāja istabās, trīdams sastingušās rokas gar biksēm. — Larion, krauj man pa ģīmi, — viņš uzrunāja Lario- siku. — Tas sāka mirkšķināt acis, tad izvalbīja tās un noteica:
— Ko niekus, Nikolaj? Kādēļ gan padoties tādam izmisumam? — Viņš bikli pārvilka ar rokām Nikolkam pār muguru un sāka ar piedurkni traust nost sniegu.
— Nemaz nerunājot par to, ka Aļoša man noraus galvu, kad, dievs dos, būs atkal vesels, — Nikolka turpināja, — bet pats galvenais … Naija-Tursa kolts! … Labāk būtu nošāvuši mani pašu, nudien! … Nu dievs mani sodījis, tāpēc ka zobojos par Vasilisu. Vasilisas gan žēl, taču saproti, ka viņi ar to pašu revolveri šo ari apstrādājuši. Kaut gan īstenībā viņu varēja aptīrīt kā brāli arī bez kāda revolvera… Tāds nu viņš reiz ir. Ek… Redzi, kā notiek. Ņem papīru, Larion, līmēsim ciet logu.
*
Nakti no spraugas ar naglām, cirvi un āmuru rokās izlīda Nikolka, Mišlajevskis un Lariosiks. Sprauga bija cieši aiznaglota ar īsiem dēlīšiem. Pats Nikolka trakās dusmās sita garās, resnās naglas tā, lai asie gali otrā pusē līstu laukā. Pēc tam viņi ar svecēm rokās gāja uz verandu, bet tad caur auksto pieliekamo Nikolka, Mišlajevskis un Lariosiks uzlīda bēniņos. Tur, virs dzīvokļa, viņi, briesmīgi rībinādamies, izložņāja malu maliņas, līkņādami starp siltajiem dūmeņiem un izžauto veļu, un aiznagloja ciet jumta lodziņu.
Uzzinājis par ekspedīciju uz bēniņiem, Vasilisa izrādīja par to ļoti dzīvu interesi, pievienojās tai un lodāja starp sijām, atzīdams par pareiziem visus Mišlajevska pasākumus.
— Cik žēl, ka jūs nedevāt mums nekādu ziņu. Vajadzēja Vandu Mihailovnu atsūtīt pie mums pa virtuves kāpnēm, — Nikolka runāja, pilinādams no sveces stearīnu.
— Nu, brāl, tas nav tik vienkārši, — atsaucās Mišlajevskis, — kad viņi jau dzīvoklī, tad, draugs, izredžu vairs tikpat kā nekādu. Domā, viņi nemēģinātu aizstāvēties? Un kā vēl! Pirms tu iekļūtu dzīvoklī, dabūtu lodi vēderā. Un cauri būtu ar tevi. Tā gan, kungi. Bet, lūk, nelaist iekšā — tā ir pavisam cita runa.
— Viņi draudēja šaut caur durvīm, Viktor Viktorovič, — Vasilisa sirsnīgi sacīja.
— To viņi nemūžam nebūtu darījuši, — Mišlajevskis atteica, klaudzinādams ar āmuru, — nekādā gadījumā. Baidītos uzlaist sev kaklā visu ielu.
Vēlāk naktī Karūsa Lisoviču dzīvoklī tika lutināts kā Luijs XIV. Pirms tam bija norisinājusies šāda saruna.
— Neviens vairs šodien nenāks, ko niekus! — Mišlajevskis sacīja.
— Nē, nē, nē, — stāvēdami kāpnēs, viens par otru attrauca Vanda un Vasilisa, — mēs lūgšus lūdzam jūs vai Fjodoru Nikolajeviču, esiet tik labi! .,. Vai jums tas grūti? Vanda Mihailovna pacienās ar tēju. Ērti apguldīsim. Ļoti lūdzam nākamnakt arī. Apžēlojieties, dzīvoklī neviena vīrieša!
— Es neparko nevarēšu aizmigt, — Vanda apstiprināja, tīdamās dūnvilnas lakatā.
— Man ir konjaciņš — sasildīsimies, — Vasilisa piepeši itin nebēdnīgi noteica.
— Paliec, Karūsa, — Mišlajevskis sacīja.
Tālab arī Karūsa tika lutināts. Smadzenes un vira ar augu eļļu, kā jau to varēja sagaidīt, bija tikai simptoms derdzīgajai skopuma slimībai, ar kuru Vasilisa bija inficējis savu sievu. Patiesībā dzīvokļa dziļumos slēpās dārgumi, un par tiem zināja vienīgi Vanda. Ēdamistabā uz galda parādījās burka ar marinētām sēnēm, teļa cepetis, ķiršu ievārījums un īsts lielisks Šus- tova konjaks ar zvanu uz etiķetes. Karūsa pieprasīja glāzīti arī Vandai Mihailovnai un ielēja viņai.
— Pilnu ne, pilnu ne, — Vanda sauca.
Vasilisa, pārgalvīgi atmetis ar roku, paklausīdams Karūsam, izdzēra vienu glāzīti.
— Tikai neaizmirsti, Vasja, ka tev tas ir kaitīgi, — Vanda maigi sacīja.
Kad Karūsa bija autoritatīvi paskaidrojis, ka konjaks nevar kaitēt absolūti nevienam un ka to kopā ar pienu pat lieto pret mazasinību, Vasilisa izdzēra otru glāzīti, un viņa vaigi kļuva sārti, bet uz pieres izspiedās sviedri. Karūsa izdzēra piecas glāzītes, un viņu pārņēma ļoti jauks noskaņojums. «Ja šo sievišķi uzbarotu, tas nemaz nebūtu tik neglīts,» Karūsa prātoja, noraudzīda- mies Vandā.
Tad viņš uzlielīja Lisoviču dzīvokļa plānojumu un apsvēra jautājumu par signalizāciju uz Turbinu dzīvokli: viens zvans no virtuves, otrs no priekšnama. Tiklīdz kaut kas atgadās — augšā atskan zvans. Un, lūdzu, durvis ies atvērt Mišlajevskis, tas būs pavisam kas cits.
Karūsa ļoti slavēja dzīvokli: tas bija gan ērts, gan labi mēbelēts, tikai — auksts.
Naktī Vasilisa pats atnesa malku un iekūra viesistabā krāsni. Karūsa izģērbies gulēja uz tahtas starp diviem lieliskiem palagiem un jutās ļoti mājīgi un labi.
Vasilisa kreklā, virs kura stiepās bikšturi, iznāca pie viņa un apsēdās atzveltnes krēslā, teikdams:
— Nenāk miegs, vai zināt. Vai neatļausiet ar jums mazliet patērzēt?
Krāsns beidza degt, Vasilisa, apaļš un nomierinājies, sēdēja krēslā, nopūtās un tērgāja:
— Tā ja, Fjodor Nikolajevič. Viss, kas iemantots neatlaidīgā darbā, vienā vakarā pazuda sazin kādu neliešu kabatās … vārmācīgā kārtā … Nedomājiet, ka es noliedzu revolūciju, nebūt ne, es lieliski izprotu vēsturiskos cēloņus, kas to visu izraisīja.
Tumšsārta atblāzma plaiksnījās Vasilisas sejā un bikšturu sprādzēs. Karūsa, kuru konjaks bija padarījis tīkami gurdenu, sāka snaust, pūlēdamies saglabāt sejā laipnas uzmanības izteiksmi…
— Taču sakiet — vai tā nav? Pie mums Krievijā, kas neapšaubāmi ir stipri atpalikusi zeme, revolūcija jau pārvērtusies Pugačova dumpī… Jo kas tad īsti notiek … Pāris gadu laikā mēs esam zaudējuši katru likuma atbalstu, mūsu cilvēka un pilsoņa tiesību minimālo aizstāvību. Angļi saka …
— Mhm, angļi… tie, protams, — Karūsa nomurmināja, juzdams, ka starp viņu un Vasilisu sāk rasties mīksta siena.