Taču Tālbergs bēga. Mīņādams kājām papīra strēmeles, viņš izslējās līdzās smagajam, aizsprādzētajam čemodānam, ģērbies savā garajā šinelī, uzlicis melnos, glītos ausu sildītājus, pie cepures hetmaņa kokarde — pelēka ar gaiši zilu —, pie sāniem zobens.
Pilsētas I Pasažieru stacijā uz nomaļām sliedēm jau stāv vilciens — vēl bez lokomotīves, līdzīgs kāpuram bez galvas. Sastāvā deviņi vagoni ar žilbinoši spožu elektrisko apgaismojumu. Ar šo sastāvu vienos naktī ģenerāļa fon Busova štābs dodas prom uz Vāciju. Tālbergs tiek ņemts līdzi: Tālbergam atradušies sakari… Hetmaņa ministrija ir muļķīga un banāla operete (Tālbergam patika izteikties triviāli, bet spēcīgi) un pats hetmanis tāpat. Vēl jo banālāka tādēļ, ka…
— Saproti (čuksti), vācieši hetmani pamet likteņa varā, un ļoti, ļoti iespējams, ka ienāks Petļura … bet tas, vai zini…
O, Jeļena zināja! Jeļena labi zināja. 1917. gada martā Tālbergs bija pirmais — saprotiet, pirmais, — kurš ieradās karaskolā ar platu sarkanu lentu ap piedurkni. Tas notika pašās pirmajās dienās, kad vēl Pilsētā visi virsnieki, dzirdot vēstis no Pēterburgas, piesarka un nozuda kaut kur tumšajos gaiteņos, lai nekas nebūtu jāklausās. Tālbergs kā pašas revolucionārās kara komitejas loceklis arestēja pazīstamo ģenerāli Petrovu. Kad slavenais gads gāja uz beigām un pilsētā jau risinājās daudz brīnumainu un savādu notikumu, un tajā uzradās cilvēki, kam trūka zābaķu, bet bija platas bikses, Luras rēgojās zem pelēkajiem zaldātu šineļiem, un šie cilvēki paziņoja, ka nekādā gadījumā no Pilsētas neiešot uz fronti, jo tur tiem neesot ko darīt, un tie palikšot te, Pilsētā, tad Tālbergs kļuva viegli uzbudināms un sausi pavēstīja, ka tas neesot tas, kas vajadzīgs, bet gan banāla operete. Un izrādījās, ka viņam zināmā mērā taisnība: patiesi iznāca operete, tikai nevis parasta, bet gaužām asiņaina. Vīrus platajās biksēs viens un divi no Pilsētas izdzina pelēki, izkliedēti pulki, atnākuši cauri mežiem no līdzenuma, kas stiepās Maskavas virzienā. Tālbergs apgalvoja, ka platbiksaiņi esot avantūristi, kam saknes Maskavā, un šīs saknes esot boļševistiskas.
Bet reiz martā Pilsētā pelēkām rindām iesoļoja vācieši, un galvās tiem bija rūsganas metāla bļodas, kas tos pasargāja no šrapneļu lodēm, bet huzāriem bija pinkainas cepures, un tie jāja tādos zirgos, ka Tālbergs paskatījies uzreiz saprata, kur meklējamas saknes. Pēc vairākiem spēcīgiem vācu lielgabalu triecieniem Pilsētas tuvumā maskavieši pazuda kaut kur aiz zilajiem mežiem ēst sprāgoņas, bet vāciešiem nopakaļ atkal atvilkās platbiksaiņi. Tas bija liels pārsteigums. Tālbergs apjucis smaidīja, bet ne no kā nebaidījās, jo platbiksaiņi pie vāciešiem izturējās pavisam klusu, nevienu nogalināt neuzdrīkstējās un arī paši staigāja pa ielām gluži piesardzīgi un izskatījās pēc bikliem ciemiņiem. Tālbergs sacīja, ka tiem neesot sakņu, un pāris mēnešu nedienēja nekur. Nikolka Turbins reiz, iegājis Tālberga istabā, pasmaidīja. Tālbergs sēdēja, rakstīja kaut kādus gramatikas vingrinājumus uz lielas papīra lapas, un viņam priekšā atradās plāna, uz lēta papīra iespiesta grāmatele:
«Ignatijs Perpillo — Ukraiņu gramatika».
Astoņpadsmitā gada aprīlī, ap lieldienām, cirkā jautri dūca matētās elektrisko lampu bumbas — un cirks līdz pat kupolam bija bāztin piebāzts ar cilvēkiem. Arēnā kā līksma, kareivīga statuja stāvēja Tālbergs un skaitīja rokas — platbiksaiņiem beigas, Ukraina būs, bet tā būs «hetmaniska» — tika vēlēts «Vis- ukrainas hetmanis».
— Mēs esam norobežoti no Maskavas asiņainās operetes, — Tālbergs apgalvoja un mājās uz veco jauko tapešu fona dižojās dīvainajā hetmaņa virsnieku un ;, formā. Pulkstenis nicīgi sprauslāja: tuk-tak; un no kausa aizplūda valgme. Nikolkam un Aleksejam nebija ar Tālbergu ko runāt. Turklāt to darīt būtu ļoti grūti, jo Tālbergu katra saruna par politiku gauži kaitināja, it īpaši tad, kad Nikolka pavisam netaktiski uzsāka: «Bet kā tad tu, Serjoža, sacīji martā…» Tāl- bergam tūliņ kļuva redzami retie, bet lielie un baltie augšzobi, acīs iedegās dzeltenas dzirkstelītes, un viņš sāka uztraukties. Tādā kārtā sarunas pašas par sevi izgāja no modes.
Jā, operete … Jeļena zināja, ko nozīmē šis vārds Baltijas vācieša apaļīgajās lūpās. Bet tagad operete kļuva draudīga — un ne vairs platbikšiem, ne maskaviešiem, ne kaut kādam Ivanam Ivanovičam, bet draudīga pašam Sergejam Ivanovičam Tālbergam. Katram cilvēkam ir sava zvaigzne, un ne velti viduslaikos galma astrologi sastādīja horoskopus un pareģoja nākotni. Ak, cik viņi bija gudril Un, lūk, Sergejam Ivanovičam Tālbergam bija nekur nederīga, nelaimīga zvaigzne. Tālbergam klātos labi, ja viss ritētu gludi, ja notikumu gaitai būtu skaidrs virziens, bet šai laikā notikumiem Pilsētā nebija skaidra virziena, tie svaidījās dīvainos līčločos, un Sergejs Ivanovičs velti pūlējās uzminēt, kas notiks. Viņam tas nebija izdevies. Vēl tālu, simt piecdesmit vai visas divsimt verstis no Pilsētas, uz sliedēm stāvēja spoži apgaismots salonva- gons. Tajā kā zirnis pākstī gozējās gludi skūts vīrs, diktēdams pavēles saviem rakstvežiem un adjutantiem. Posts Tālbergam, ja šis vīrs ieradīsies Pilsētā, bet tas var notikt. Posts. Visiem zināms laikraksta «Ziņas» numurs, tāpat arī kapteiņa Tālberga vārds — viņš vadīja hetmaņa vēlēšanas. Avīzē ir raksts, kas pieder Sergeja Ivanoviča spalvai, bet rakstā vārdi:
Petļura ir avantūrists, kas ar savu opereti draud izpostīt zemi…
— Tu pati saproti, Jeļena, es nevaru ņemt tevi līdzi nezināmās klejotāja gaitās. Vai nav tiesa?
Jeļena neteica ne vārda, jo bija lepna.
— Domāju, ka man bez kavēkļiem izdosies caur Rumāniju nokļūt Krimā un pēc tam Donā. Fon Busovs apsolīja man palīdzēt. Mani augstu vērtē. Vācu okupācija pārvērtusies operetē. Vācieši jau aiziet. (Čukstus.ļ Pēc maniem apsvērumiem, drīz sabruks arī Petļura. īstais spēks nāk no Donas. Un tu zini, es taču nemaz nedrīkstu nebūt tur, kad formējas armija, kas aizstāv taisnību un kārtību. Nebūt tur — tas nozīmē sagandēt karjeru, tu taču zini, ka Deņikins bija manas divīzijas komandieris. Esmu pārliecināts, ka nepaies pat trīs mēneši, nu, visvēlākais, maijā mēs ienāksim Pilsētā. Nemaz nebaidies. Tevi noteikti neviens neaiztiks, nu, bet visļaunākajā gadījumā — tev taču ir pase ar tavu meitas uzvārdu. Piekodināšu Aleksejam, lai neļauj tev nodarīt pāri.
Je|ena atjēdzās.
— Pagaidi, — viņa teica, — brāļi taču tūliņ jābrīdina, ka vācieši mūs nodod.
Tālbergs tumši piesarka.
— Protams, protams, es katrā ziņā … Vai arī pasaki viņiem pati. Kaut gan tam būtībā nav sevišķas nozīmes.
Jeļenai uzvilnīja dīvaina izjūta, taču nodoties pārdomām nebija laika: Tālbergs jau skūpstīja sievu, un bija mirklis, kad viņa divslāņainajās acīs atspoguļojās vienīgi maigums. Jeļena neizturēja un iešņukstējās,.tomēr klusi klusītiņām — viņa bija stipra sieviete, kā tas piederējās Annas Vladimirovnas meitai. Tad sekoja atvadīšanās no brāļiem viesistabā. Bronzas lampā uzliesmoja sārta gaisma un piepildīja visu telpas stūri. Pia- nīns rādīja piemīlīgus, baltus zobus un «Fausta» partitūras lappusi, kur melnie nošu kāsīši virknējās blīvā tumšā plūsmā un raibi tērptais rudbārdis Valentīns dzied:
Par māsu tevim lūdzos es,
Saudzē tu viņu, jel saudzē!
Tai sargātājs esi!
Pat Tālbergam, kuram nebija raksturīgas sentimentālas izjūtas, no šī mirkļa prātā palika gan melnie akordi, gan mūžīgā Fausta apspūrušās lappuses. Ek, ek… Tālbergam vairs nebūs lemts dzirdēt kavatīnas par visspēcīgo dievu, nebūs lemts klausīties, kā Jeļena spēlē Šervinskim pavadījumu. Un tomēr, kad Turbinu un Tāl- berga vairs pasaulē nebūs, atkal ieskanēsies stīgas un uz skatuves iznāks raibi tērptais Valentīns, ložās vēdīs smaržas, un mājās pavadījumu spēlēs gaismas ieskautas sievietes, jo pār Faustu, tāpat kā pār Sārdamas Namdari, nāvei nav varas.