— Kur te nu vairs «tavs nams — tavs cietoksnis», ja cilvēks pats savā dzīvoklī aiz septiņām atslēgām vairs nevar būt drošs, ka tāda pati banda kā tā, kas pie manis ieradās šodien, neatņem viņam mantu un, kas zina, arī dzīvību?!
— Jānodrošinās ar signalizāciju un aizvirtņiem, — Karūsa miegainā balsī ne visai trāpīgi atbildēja.
— Ak, Fjodor Nikolajevič! Ko nu te, mīļais, var līdzēt signalizācija vien! Ne ar kādu signalizāciju nav iespējams apturēt sabrukumu un pagrimumu, kas tagad perinās cilvēku dvēselēs. Apžēlojieties, signalizācija var līdzēt atsevišķā gadījumā. Bet ja nu tā samaitājas?
— Izlabosim, — laimīgais Karūsa atbildēja.
— Bet nevar taču visu dzīvi dibināt uz signalizāciju un nez kādiem revolveriem. Tas nav būtiskais. Es runāju vispār, tā sakot, kopumā. Būtiskais ir tas, ka iz zudis pats galvenais — cieņa pret privāto īpašumu. Bet, ja tā, tad viss pagalam. Tādā gadījumā mēs aiziesim bojā. Es pēc dabas esmu pārliecināts demokrāts un pats cēlies no tautas. Mans tēvs bija vienkāršs desmitnieks uz dzelzceļa. Viss, ko jūs šeit redzat, un viss, ko šodien man atņēma tie blēži, ir tikai paša spēkiem sastrādāts un iemantots. Un ticiet, es nekad neesmu aizstāvējis veco režīmu, tieši otrādi, es jums klusībā atzīšos, ka piederu pie kadetu partijas, taču tagad, kad pats savām acīm esmu redzējis, par ko tas viss izvēršas, varu jums apzvērēt, ka manī mostas baiga pārliecība, ka glābt mūs var tikai viens … — Kaut kur no mīkstā plīvura, kas apņēma Karūsu, skanēja čuksti… — Patvaldība. Jā gan… Visbargākā diktatūra, kādu vien spējam iedomāties … Patvaldība …
«Ek, kā nu laiž vaļā,» svētlaimīgais Karūsa nodomāja. «N-nu jā, patvaldība — tā ir āķīga būšana.» — Aha-mm … — viņš noteica kā caur vati.
— Ak, bu-bu-bu-bu, habeas corpus, ak, bu-bu-bu- bu… Ai, bu-bu … — bubināja balss caur vati, — ai, bu-bu-bu, velti viņi iedomājas, ka tāda kārtība var ilgi pastāvēt, ai, bu-bu-bu, un turklāt ilgus gadus. Nē, kungi! Ilgus gadus tā neturpināsies, un būtu jau ari smieklīgi domāt, ka …
— Ivangorodas cietoksnis, — Vasilisu negaidot pārtrauca kritušais komandants ar papahu galvā.
— Ilgus gadus!
— Arī Ardagana un Kara, — Karūsa miglā apstiprināja.
— Ilgus gadus!
Kā no tālienes atskanēja Vasilisas sīkais, godbijīgais smiekliņš.
— Ilgus gadus! —
līksmi nodziedāja balsis Karūsam galvā.
Ilgus ga-adus. Ilgus gadus. Ilgu-u-u-u-us ga-a-a-dus… —
skandināja slavenā Tolmaševska kora deviņi basi. . I-i-ilgu-u-u-u-us ga-a-a-a-adu-us … — piebalsoja dzidrie diskanti.
Ilgus … Ilgus … Ilgus … — paceldamies soprānā, koris uzmeta skaņas līdz pašam kupolam.
— Skat! Skat! Pats Petļura …
— Veries, Ivan …
— Ak tu, stulbeni… Petļura jau ir laukumā ..,
Luktās simtiem galvu drūzmējās cita pie citas, spiedās cita citai priekšā, liecās pāri margām starp senlaicīgām kolonnām, kas apgleznotas ar melnām freskām. Grozīdamies, uzbudinādamies, spiezdami un grūstīdami cits citu, cilvēki spraucās pie margām, cenzdamies paraudzīties lejup, katedrāles dziļumos, bet simtiem galvu kā dzelteni āboli kārstījās pāri margām blīvā, trīskāršā slānī. Tur, dziļi lejā, viļņoja smacīgs tūkstošgalvains pūlis, un virs tā peldēja karsti sviedri un tvaiki, vīraka dūmi, neskaitāmu sveču izgarojumi un smago ķēdēs iekarināto lampādu kvēpi. Riņķiem čirkstot, slīdēja smags zilpelēks aizkars un aizsedza ar griezumiem rotātos, izmargotos cara vārtus, kas bija kaldināti no sensena metāla un tikpat tumši un drūmi kā visa drūmā Sofijas katedrāle. Kroņlukturī sprakšķēja un zvārojās sveču liesmu šķēpi, raidīdami augšup dūmu strūkliņas. Liesmiņām trūka gaisa. Sānu altārī valdīja neiedomājama kņada. Pa altāra sānu durvīm uz izmīdītajām granīta plātnēm bira laukā zeltīti garīdznieku tērpi, plandījās plecu saites. No apaļām kartona kārbām izlīda violetas garīdznieku galvassegas, no sienām tika ņemti nost līganie baznīcas karogi. Kaut kur ļaužu blīvā rūca protodiakona Serebrjakova varenais bass. Garīdznieka tērps bez galvas un rokām uzkumpis lidinājās pār pūli, iegrima tajā, un pēc tam gaisā izslējās vatētā virstērpa viena piedurkne, tad otra. Sagriezdamies grīstē, uzplī- voja rūtaini lakati.
— Arkādija tēv, nosieniet ciešāk vaigus, nikni salst, atļaujiet, es jums palīdzēšu.
Baznīcas karogi durvīs klanījās kā uzvarētu pulku karogi, garām paslīdēja brūnas svēto sejas un noslēpumaini, zeltā izšūti vārdi, pa grīdu vilkās stērbeles.
— Dodiet ceļu …
— Ak tu kungs, kur tad?
— Maņka! Nospiedīs …
— Par ko īsti? (Bass, čuksti.) Par Ukrainas tautas republiku?
— Ta velns viņu sazin. (Čuksti.)
— Tik gudrs atnācis, tik aizgājis …
— Uzmanās …
Ilgus gadus! — koris sāka dziedāt, pieskandinādams visu baznīcu … Resnais, sarkansejainais Tolmaševskis nodzēsa tievo vaska sveci un iebāza kabatā kamertoni. Koris garos, brūnos tērpos ar zeltītu pozamentu, šūpojoties diskantu baltmatainajām galviņām, kas izskatījās plikpaurainas, līgojot basu zirdziskajām galvām un ādamāboliem, sāka plūst prom no tumšās, drūmās luktas. Nevaldāmā mutuļojošā straumē no visām kāpņu telpām čalodami plūda cilvēki, sablīvēdamies arvien ciešāk un spiezdamies cits citam virsū.
No sānu altāra plūda laukā koristu tērpi, kā zobu sāpēs apsietas galvas ar mulsām acīm un mazas violetas kartona cepurītes. Katedrāles pārzinis Arkādija tēvs, vārgs maza auguma cilvēciņš, virs pelēkrūtainā lakata uzmaucis pusdārgakmeņos mirdzošo mitru, tipinādams sīkiem solīšiem, peldēja līdzi straumei. Acis garīdzniekam bija izmisuma pilnas, bārdiņa trīsēja.
— Būs krusta gājiens. Žiglāk, Mitjka!
— Rāmāk, jūs tur! Kur lienat? Nospiedīsiet popus …
— Nebūs liela nelaime.
— Pareizticīgie! Bērnu spiež nost…
— Nekā nevar saprast…
— Ja nevarat saprast, būtu gājuši mājās, jo tad jums te nav ko meklēt…
— Maks pagalam!
— Piedodiet, viņi taču ir sociālisti. Vai ne? Kam tad viņiem vajadzīgi popi?
— Gan redzēsiet.
— Iedod tik popam zilo papīrīti, viņš pat velnam liturģiju nolasīs.
— Labāk būtu gājuši uz tirgu izdauzīt žīdu bodes, īstā reize …
— Es jūsu valodā nerunāju.
— Sieviete smok nost, sieviete .,,
— A-ā-ā-ā … A-ā-ā-ā …
No kolonnu norobežotajām sānu telpām, no luktāin, no pakāpiena uz pakāpienu plecu pie pleca, neļaujot ne pagriezties, ne pakustēties, pūlis nesa cilvēkus uz durvīm un grūstīja. Vecajās freskās, dejodami un stabules spēlēdami, pa sienu garām slīdēja brūni nezināma gadsimta muzikanti ar resniem stilbiem. Ogļskābes, dūmu un vīraka pusnoslāpētais, apdullušais pūlis švīkstēdams un dunēdams vēlās pa visām ejām. Ik pa brīdim ļaužu biezumā atskanēja aprauti, sāpīgi sieviešu kliedzieni. Kabatas zagļi, tinušies melnās šallēs, strādāja spraigi, sviedriem vaigā, likdami savām ievingrinātajām, virtuozajām rokām slīdēt sablīvētās cilvēku miesas salipušajā masā. Švīkstēja tūkstošiem kāju, pūlis čukstēja, šalca.
— Ak dieviņ tētīt…
— Kungs Jēzus Kristus … Svētā dievmāte …