— Nekāda prieka no nāciena. Kas te īsti notiek?
— Kaut tevi, nekrietneli, nospiestu kā mušu…
— Pulkstenis, mīlīši, sudraba pulkstenis, brālīši mani! Tikai vakar nopirku …
— Jāteic, te tev nu bija liturģija …
— Ļautiņi mīļie, kādā valodā tad dievkalpojumu noturēja, netieku gudra.
— Dievvārdu valodā, krustmāt.
— Tagad stingri noteikšot, lai maskaviešu valodu vairs nedzirdētu.
— Kā tad tā, sakiet, lūdzami, — kā tā? Nu vairs ne dzimtajā pareizticīgo valodā neļaus runāt?
— Izrāva auskarus ar visu miesu. Pusi auss noplēsa … '
— Turiet boļševiku, kazaki! Spiegs! Boļševiku spiegs!
— Te jums nav Krievija, cienītais.
— Dieviņ tētīt, ar astēm … Redzi, Marusja, tresoti.
— Man ne-labi…
— Sievietei nelabi.
— Visiem, mīļā, nelabi. Visai tautai ārkārtīgi slikti. Aci, aci izbakstīsiet, ko spiežaties virsū! Ko trakojat, sasodītās?!
— Prom! Uz Krieviju! Arā no Ukrainas!
— Ivan Ivanovič, te gan būtu derējušas policijas nodaļas, atcerieties, kā bija divpadsmitā gada svētkos. Ai, jā, jā!
— Ak jūs ilgojaties pēc asiņainā Nikolaja? Zinām, zinām, kādas domas jūs perināt galvā.
— Kristus dēļ, lieciet mani mierā. Es jūs neaiztieku.
— Ak kungs, kaut ātrāk tiktu laukā … Svaigu gaisu ieraut.
— Līdz durvīm netikšu. Nobeigšos.
Pūlis, virpuļos griezts un svaidīts, ar joni lauzās laukā pa galveno izeju, cilvēki zaudēja cepures, klaigāja, meta krustus. Pa otru sānu eju, kur acumirklī tika izspiesti divi stikli, izvēlās sudrabā un zeltā mirguļojošais, saņurcītais un apdullušais krusta gājiens un koris. Melnajā jūklī peldēja zeltīti plankumi, rēgojās garīdznieku galvassegas un mitras, baznīcas karogi slīpi līda caur stikliem, izslējās taisni un virzījās tālāk.
Stingri sala. Pilsēta tinās dūmakā. Bez mitas spalgi čirkstēja tūkstošiem kāju mīdītais sniegs katedrāles pagalmā. Atdzisušajā gaisā plīvoja salta dūmaka un cēlās augšup līdz zvanu tornim. Smagais zvans Sofijas katedrāles lielajā zvanu tornī dimdēja, pūlēdamies apslāpēt šo nejēdzīgo, klaigājošo kņadu. Mazākie zvani cits caur citu aizgūtnēm vankšķēja bez kādas kārtības, it kā zvanu tornī būtu uzlīdis pats nelabais, pats velns garīdznieka virstērpā, un, jokus dzīdams, sacēlis jandāliņu. Daudzstāvainajā tornī, kurš reiz ar trauksmes zvaniem bija sagaidījis greizacainos tatārus, melnajās ailēs starp spraišļiem varēja saskatīt, kā raustās un rej mazie zvani, gluži kā nikni suņi pie ķēdes. Sals čirkstēja, kūpēja. Ļaudis pajuka, lika mieru cits citam un kā melna masa piepildīja katedrāles pagalmu.
Svētie vīri, par spīti spīvajam salam, ar atsegtām galvām, gan kailām kā nobrieduši ķirbji, gan biezu rūsganu matu klātām, jau bija sasēdušies pa turku modei cits citam blakus gar bruģēto celiņu uz Sofijas vecā zvanutorņa plato caurstaigājamo eju un dobjās balsīs dziedāja.
Akli liras spēlmaņi žēli vilka gaudulīgu dziesmu par pastaro tiesu, un noskrandušas naģenes gulēja ar dibeniem uz leju, un tajās kā lapas krita nospeķoti rubļi un spīdēja apbružāti desmit kapeiku gabali.
Ai, kad pasaulei gals būs pienācis, Tad jau pastarā diena tuvosies .,.
No čirkstošā sniega augšup kāpa šausmīgas, sirdi plosošas pīkstulīgas deguna skaņas, kas lauzās laukā no dzeltenzobainām bandūrām ar greiziem rokturiem.
— Brālīši, māsiņas, paraugieties uz manu kroplumu. Ziedojiet, Kristus dēļ, kādu nieku savā žēlsirdībā.
— Skrienam uz laukumu, Fedosej Petrovič, citādi nokavēsim.
— Notiks aizlūgums.
— Krusta gājiens.
— Pateicības dievkalpojums par Ukrainas tautas armijas revolucionārajiem ieročiem dāvāto uzvaru un panākumiem.
— Apžēlojieties — kas par uzvarām un panākumiem? Ir taču jau uzvarējuši.
— Būs vēl jaunas uzvaras.
— Notiks karagājiens.
— Uz kurieni tad?
— Uz Maskavu.
— Uz kādu Maskavu?
— Uz to pašu veco.
— Par augstu mērķēts.
— Kā jūs teicāt? Atkārtojiet — kā jūs teicāt? Puiši, klausieties, ko viņš saka!
— Es neko neesmu teicis.
— Turiet, turiet viņu, zagli, turiet!!
— Marusja, skrien uz tiem vārtiem, te netiksim cauri! Runā, Petļura esot laukumā. Jāredz taču.
— Muļķe, Petļura ir katedrālē.
— Tu pati esi muļķe. Viņš jājot baltā zirgā.
— Slava Petļuram! Slava Ukrainas tautas republikai!
— Bim … bim … bim … Bim-bim-bim … Dzinn- bam-bam. Bim-bam-bam, — plosījās zvani.
— Nepaej iet garām bāreņiem, pareizticīgie pilsoņi, labie ļautiņi… Neredzīgajam… Nevarīgajam…
Melns cilvēka stāvs bez kājām un ar ādu apšūtu pakaļpusi, līdzīgs samītai vabolei, ložņāja starp ļaužu kājām, ar cimdiem ķerdamies izmīdītajā sniegā. Kroplie un tizlie bija atseguši vātis uz zili nosalušajiem stumbeņiem, drebināja galvas kā tika slimnieki vai paralī- tiķi, pārgrieza baltas acis, izlikdamies akli. Nolādētās liras pūlī čīkstēja kā ratu riteņi, vaidēja un kauca, nomocīdamas dvēseli, satriekdamas sirdi, atgādinādamas nabadzību, viltu, bezcerību, stepju bezgalīgo mežonību.
— Nāc atpakaļ, sērdieni, kam pasaulē klīsti…
Pinkainas, trīcošas večas, uz ķeģiem balstīdamās,
stiepa uz priekšu izkaltušas, kā ar pergamentu pārvilktas rokas un gaudoja:
— Skaistais brašuli! Lai dievs tev dod veselību!
— Kundzenīt, pažēlo veceni, nelaimīgu sērdieni.
— Labie ļautiņi, dievs kungs jums atmaksās…
Katedrāles pagalmā kā melni ūdeņi plūda noplukušas sieveles izmītās kurpēs, sievietes garos virssvārkos un ausainām aubēm galvās, zemnieki ar aitādas papa- hām, sārtvaidzes meitenes, atvaļināti ierēdņi ar putekļainiem kokardu plankumiem, pavecākas sievas ar kupliem, izrieztiem vēderiem, kustīgi puiši, kazaki šineļos un astainās cepurēs ar krāsainām — zilām, sarkanām, zaļām, aveņkrāsas virsām, zeltītām vai sudrabotām tresēm un zeltītiem zārku pušķiem, bet katedrāles durvis vēla laukā aizvien jaunus un jaunus cilvēku viļņus. Svaigajā gaisā krusta gājiens atguva možumu, atdzērās spēkus, pārkārtojās, sasparojās, un atsegtās, un rūtainos lakatos ievīstītās galvas, mitras un garīdznieku galvassegas, diakonu mežonīgās krēpes, mūku cepurītes, smailie krusti zeltītos kātos, pestītāj a-Kristus, dievmātes un Jēzus bērna attēli sāka virzīties prom stingrā ierindā un kārtībā, un plandīja astainie, ar slāvu rakstiem izšūdinātie zelta un aveņkrāsas karogi griezumiem rotātos un apkaltos kātos.
Nav tā pelēka migla, kas čūškas gaitā pa pilsētu ložņā, nav tās brūnganas duļķu upes, kas plūst senatnīgajās ielās, — tur uz parādi vecās Sofijas laukumā soļo neskaitāmie Petļuras pulki.
Ar tauru skaņām satricinādama salto gaisu, šķindinādama spožos šķīvjus, pirmā blīvās rindās aizsoļo zilā divīzija, sašķeļot melno ļaužu straumi.
Zilos županos ģērbti, aizsoļo galīcieši, braši pabīdījuši uz vienas auss jērādas cepures ar zilām virsām. Pāris divkrāsainu karogu, noliekti starp kailiem zobeniem, slīdēja nopakaļ blīvajam pūtēju orķestrim, bet aiz karogiem, vienmērīgi mīdīdami dzirkstošo sniegu, dūšīgi spēra soļus zaldāti labas — kaut ari vācu — vadmalas vamžos. Aiz pirmā bataljona nāca melni stāvi garos, ar siksnām apjoztos halātos un bļodām galvās, un kā dzeloņains padebesis uz parādi līda brūna durkļu biežņa.