Kā vienlaidus straume plūda pelēkie, apbružātie Se- čas strēlnieku pulki. Cita aiz citas maršēja haidamaku kājnieku vienības, un bataljonu atstarpēs, augstu līgodamies seglos, jāja brašie pulku, vienību un rotu komandieri. Zeltītas taures raibajā straumē pļerkstoši auroja bravūrīgus uzvaras maršus.
Aiz kājnieku ierindas vieglā riksī, seglos cilādamies; aiztraucās jātnieku pulki. Sajūsminātajam ļaužu pūlim acis apžilbināja saņurcītās, uz vienas auss piešķiebtās papahas ar zilām, zaļām, sarkanām virsām un zeltītiem pušķīšiem.
Pīķi, kuru cilpas bija uzmauktas uz labās rokas, cilājās kā adatas. Starp jātnieku rindām snaikstījās līksmi žvadzoši zižļi, un komandieru un taurētāju zirgi, tauru skaņu satraukti, rāvās uz priekšu. Bolbotuns, jautrs un apaļš kā bumba, rikšos jāja vienības priekšgalā, pavērsis pretī salam zemo, taukaini spīdošo pieri un tuklos, smaidīgos vaigus. Rudā ķēve, šķielēdama ar asiņu pielijušu aci, laužņus kodīdama un putas šļakstīdama, slējās pakaļkājās, nemitīgi mētādama sešpudīgo Bolbo- tunu; zobena maksts lēkāja, līkais zobens žvadzēja, un pulkvedis viegli spieda piešus zirga stāvajos, nervozajos sānos.
Un kā brāļi pulkā Vecākie ar mums! —
rikšos jādami un seglos cilādamies, braši dziedāja staltie haidamaki, dažādu krāsu matu cekuliem plīvojot.
Ložu caururbtajam dzeltenzilajam karogam plandot un harmonikām rūcot, garām aizrikšoja milzīgā zirgā sēdošā melnīgsnējā, smailūsainā pulkveža Kozira-Leško pulks. Pulkvedis bija drūms, skatījās greizi un pletnēja ērzeļa krustus. Viņam bija par ko skaisties — Naija- Tursa zalves dūmakainajā rītā pie Brestļitovskas dzelzceļa pārmijas bija iznīcinājušas Kozira labākos vadus, un pulks jāja rikšos, un laukumā parādījās sarukusi un izretināta ierinda.
Koziram sekoja brašā Melnās jūras jātnieku vienība, kas lepojās ar hetmaņa Mazepas vārdu un nebija cietusi nekādus zaudējumus. Pie Poitavas slavenais hetmanis gandrīz bija pazudinājis imperatoru Pēteri, un tagad viņa vārds ar zeltītiem burtiem zaigoja uz zila zīda.
Cilvēku jūra skalojās gar namu pelēkajām un dzeltenajām sienām, ļaudis spiedās uz priekšu, rausās uz stabiņiem ietves malā, puišeļi rāpās laternu stabos un sēdēja tur uz šķērskokiem, stāvēja uz jumtiem, svilpa, sauca: urā … urā …
— Slava! Slava! — kliedza cilvēki uz ietvēm.
Aiz balkonu un logu stikliem rēgojās neskaitāmas plakanas sejas.
Važoņi balansēdami trausās uz kamanu bukām, vicinādami pātagas.
— Melsa par bandām … Te tev nu bija bandas! Urā!
— Slava! Slava Petļuram! Slava mūsu tētiņam!
— Ur-rā …
— Maņa, skaties, skaties … Pats Petļura, rau, jāj pelēkā zirgā. Kāds skaistulis …
— Ko nu, kundzīt, tas ir pulkvedis.
— Ak tā? Bet kur tad Petļura?
— Petļura pilī pieņem franču sūtņus no Odesas.
— Ko niekus, godātais? Kas par sūtņiem?
— Pjotr Vasiļjevič, stāsta (čukstus), Petļura esot Parīzē, nu, vai redzat?
— Te nu bija bandas … Miljons vīru.
— Kur tad Petļura? Mīlīši, kur ir Petļura? Ļaujiet kaut aci uzmest!
— Petļura, cienītā, pašlaik laukumā pieņem parādi.
— Kas par blēņām! Petļura ir Berlīnē vizītē pie prezidenta sakarā ar savienības noslēgšanu.
— Pie kāda prezidenta?! Ko jūs, cienītais, izplatāt provokatoriskas ziņas?
— Pie Berlīnes prezidenta … Sakarā ar republiku…
— Redzējāt? Redzējāt? Cik cienīgs … Viņš brauca karietē pa Riļskas šķērsielu. Ar sešiem zirgiem …
— Sakiet, lūdzu, — vai tad viņi tic arhierejiem?
— Es nesaku — tic vai netic… Es teicu — brauca un vairāk neko. Domājiet, kā gribat…
— Bet popi taču pašlaik notur dievkalpojumu …
— Ar popiem drošāk …
— Petļura. Petļura. Petļura. Petļura. Petļura …
Rībēja briesmīgie, smagnējie riteņi, grabēja kastes,' aiz desmitiem jātnieku vienību bezgalīgā virknē stiepās artilērija. Tika vestas strupās, resnās mortīras, ripoja slaidās haubices; uz kastēm sēdēja jautras, labi paēdušas, uzvaras lepnuma pārņemtas apkalpes, braucēji cēli un mierīgi vadīja pajūgus. Saspringuši, izstiepušies soļoja labi baroti spēcīgi milzu zirgi ar platiem krustiem un pie darba pieradušie, grūsnām blusām līdzīgie zemnieku zirģeļi. Klusi rībēdama, ripoja kalnu kavalērijas vieglā artilērija, lielgabaliņi lēkāja, staltu jātnieku aplenkti.
— Ak … ak … te tev nu bija piecpadsmit tūkstoši… Kā tad mums stāstīja tādus melus! Piecpadsmit… bandīts … dezorganizācija … Ak kungs, ne gala, ne malas. Vēl viena baterija … vēl viena, vēl…
Pūlis stumdīja un grūstīja Nikolku, un viņš, iebāzis savu putna degunu studenta šineļa apkaklē, beidzot ietrausās kādā sienas nišā un palika tur. Nišā jau stāvēja kāda jautra sievele ar velteņiem kājās un priecīgi teica Nikolķam:
— Turieties pie manis, kundziņ, bet es pie mūra, citādi novelsimies.
— Paldies, — Nikolka drūmi nosēca apsarmojušajā apkaklē, — es pieķeršos te pie āķa.
— Kur tad pats Petļura? — pļāpīgā sievele tērgāja. — Ai, kā gribas redzēt Petļuru! Stāsta, esot brīnum skaists.
— Jā, — Nikolka nenoteikti norūca aitādas apkaklē, — brīnum skaists. — «Vēl viena baterija… Re, velns … Jā, jā, tagad es saprotu …»
— Stāsta, viņš esot automobilī braucis šite garām … Vai jūs neredzējāt?
— Viņš ir Viņņicā, — Nikolka atbildēja dobjā un sausā balsī, kustinādams zābakos nosalušos pirkstus. «Kāda velna pēc neuzvilku velteņus? Tas tik ir sals!»
— Skat, skat, Petļura!
— Kāds Petļura, tas ir vartas priekšnieks.
— Petļuras rezidence ir Belaja Cerkovā. Tā tagad būšot galvaspilsēta.
— Vai tad Pilsētā viņš neieradīsies — atļaujiet jums pavaicāt?
— Kad vajadzēs, tad ieradīsies.
— Tā, tā, tā …
Žvadzoņa, žvadzoņa, žvadzoņa. No Sofijas laukuma skanēja šurp turku bungu dobjā rīboņa, bet pa ielu, no ambrazūras draudīgi slaistīdamas ložmetējus, smagos torņus līgodamas, jau līda četras briesmīgas bruņu mašīnas. Taču sārtvaidzīgais entuziasts Straškevičs tur vairs nesēdēja. Sastingušais Straškevičs vēl arvien gulēja nenovākts Pečerskā, Marijas parkā, tūlīt aiz vārtiem, un vairs nepavisam nebija sārts, bet pelēki dzeltens. Pierē Straškevičam bija caurumiņš, otrs, apkaltis, aiz auss. Entuziasta basās kājas rēgojās laukā no sniega, un ar stiklainajām acīm viņš cauri kailajiem kļavu zariem vērās tieši debesīs. Apkārt bija ļoti kluss, parkā nevienas dzīvas dvēseles, un arī uz ielas reti kāds parādījās, mūzika no vecās Sofijas laukuma šurp neatplūda, tādēļ entuziasta seja izskatījās pavisam mierīga.
Bruņu mašīnas rūkdamas, caur pūli lauzdamās, aizslīdēja līdzi straumei uz turieni, kur sēdēja Bogdans Hmeļņickis un, pret debesīm melnēdams, ar zizli norādīja uz ziemeļaustrumiem. Zvana skaņas kā biezs, eļļains vilnis vēl arvien vēlās pār sniegotajiem pakalniem un pilsētas jumtiem, un bungas ļaužu masās rībēja un rībēja, un līksmā uzbudinājuma satracinātie puišeļi rāpoja ap melnā Bogdana zirga kājām. Bet pa ielām, ķēdes žvarkstinādamas, jau ripoja smagās mašīnas, un kravas kastēs brauca meičas ar salmu vainagiem galvās, ģērbušās ukraiņu plikādas kažociņos, no kuriem rēgojās laukā raibi lakati, brauca kažociņos un platās zilās biksēs ģērbušies puiši, saskanīgi un klusi dziedādami …