Bet Riļskas šķērsielā tikmēr norībēja zalve. Pirms zalves pūlī vērpetē sagriezās sieviešu spiedzieni. Kāds skrēja prom, brēkdams:
— Ai, briesmas!
Kāda aiztrūkstoša, piesmakusi balss aizgūtnēm kliedza:
— Es zinu. Turiet viņus! Virsnieki. Virsnieki. Virsnieki … Es viņus redzēju ar uzplečiem!
Radas desmitās vienības vadā, kurš gaidīja savu kārtu iziet laukumā, puiši steigšus nolēca no zirgiem, iespiedās pūlī un kādu sagrāba. Sievietes kliedza. Aiz rokām satvertais kapteinis Pļeško vārgi un žēli sauca:
— Es neesmu virsnieks. Nekas tamlīdzīgs. Nepavisam. Ko jūs darāt? Esmu bankas kalpotājs.
Viņam blakus sagrāba vēl kādu, tas nobālis klusēja un mēģināja izrauties . .7
Pēc tam cilvēki, cits citu grūzdami, sāka gāzties no šķērsielas kā no pārplēsta maisa. Tie skrēja, aiz šausmām zaudējuši jēgu. Atbrīvojās pilnīgi balta vieta, kur rēgojās viens vienīgs plankums — kāda pamesta cepure. Šķērsielā noplaiksnījās uguns un noblīkšķēja šāviens, un trīskārt sevi noliegušais kapteinis Pļeško samaksāja meslus par savu patiku noskatīties parādes. Rokas izpletis, viņš augšpēdus nogāzās pie dārziņa Sofijas baznīcas mājas priekšā, bet otrs, nerunīgais, uzkrita viņam uz kājām un atsitās ar seju pret ietvi. Un tūlīt laukuma stūrī nošķindēja šķīvji, atkal trokšņodami atplūda ļaudis un iedārdējās orķestris. Asi noskanēja uzvaroša balss: «Soļos — marš!» Un, astainajām tresēm spīdot, Radas jātnieku vienība sāka rindu pēc rindas virzīties uz priekšu.
*
Gluži negaidot spraugā starp katedrāles kupoliem pelēkais fons sašķēlās, un blāvajā miglā piepeši parādījās saule. Tā bija tik liela, kādu Ukrainā vēl neviens nekad nebija redzējis, un koši sarkana kā tīra asins. No lodes, kas vāri mirguļoja cauri padebešu aizkaram, vienmērīgi un tālu stiepās sarecējušu asiņu un limfas strēles. Sofijas galveno kupolu saule krāsoja asinssarkanu, bet pār laukumu no šī kupola nogūla dīvaina ēna, kurā Bogdans kļuva violets, bet klīstošo ļaužu pūlis vēl melnāks, vēl biezāks un juceklīgāks. Un bija redzams kā, uz kāpnēm uzrausušies, ap klinti snaikstījās pelēki, ar smagām siksnām apjozti un durkļiem bruņoti vīri, pūlēdamies nodauzīt uzrakstu, kas rēgojās uz melnā granīta. Taču durkļi velti slīdēja pār akmeni un lēca nost no tā. Bet auļojošais Bogdans pikti rāva zirgu nost no klints, cenzdamies aizjoņot prom no tiem, kas bija smagi uzgūluši uz zirga kājām. Tieši pret sarkano saules lodi pavērstā seja izskatījās nikna, un viņš, tāpat kā līdz šim, ar zizli norādīja tālumā.
Un, tad iepretī Bogdanam uz strūklakas slidenās apledojušās malas pāri dūcošajam, viļņojošajam pūlim rokas uzcēla kādu cilvēku. Viņam mugurā bija tumšs mētelis ar ādas apkakli, bet cepuri, par spīti salam, viņš noņēma un turēja rokās. Laukums vēl arvien dūca un mudžēja kā skudru pūznis, taču Sofijas zvanu tornis jau bija apklusis, un mūzika pa sala stindzinātajām ielām aizplūda uz visām pusēm. Ap strūklaku sablīvējās milzu pūlis.
— Petjka, Petjka! Kas tur pacelts gaisā? …
— Laikam Petļura.
— Petļura saka runu …
— Ko jūs muldat… Tas ir vienkārši orators …
— Marusja, orators. Skaties .,. Skaties …
— Lasa deklarāciju …
— Nē, viņš nolasīs Universālu.
— Lai dzīvo brīvā Ukraina!
Augšup paceltais cilvēks ar iedvesmu paraudzījās pāri tūkstošgalvainajam pūlim tālē, kur arvien skaidrāks spraucās laukā saules disks, pārliedams krustus ar biezu sarkanīgu zeltu, tad pamāja ar roku un paklusi uzsauca:
— Slava tautai!
— Petļura … Petļura.
— Kas par Petļuru! Nestāstiet pasakas!
— Vai nu Petļura kāps uz strūklakas?
— Petļura ir Harkovā.
— Petļura tikko aizbrauca uz banketu pilī…
— Nemelsiet niekus, nekādu banketu nebūs.
— Slava tautai! — atkārtoja cilvēks, un tūliņ gaišo hiatu šķipsna palēcās un nokrita viņam uz pieres.
— Klusāk!
Gaišā cilvēka balss kļuva spēcīgāka un skaidri sadzirdama cauri dunoņai un sniega čirkstoņai, cauri rūkoņai un dārdoņai un attālajai bungu rīboņai.
— Vai redzējāt Petļuru?
— Ak kungs, protams, nupat.
— Ak, laimīgā! Kāds tad viņš ir? Kāds?
— Ūsas melnas un uz augšu kā Vilhelmam, galvā bruņu cepure. Tad, re, tur jau viņš ir, rau, skatieties, skatieties, Marja Fjodorovna, re, re, tur viņš jāj …
— Ko jūs te taisāt provokāciju! Tas ir Pilsētas ugunsdzēsēju komandas priekšnieks.
— Petļura, kundzīt, ir Beļģijā.
— Ko tad viņš Beļģijā meklē?
— Nostiprina savienību ar sabiedrotajiem…
— Tad ne jau. Viņš nupat eskorta pavadībā aizbrauca uz Domi.
— Kāpēc?…
— Zvērests …
— Vai tad viņš dos zvērestu?
— Kālab tad viņš? Viņam dos zvērestu.
— Nu, es drīzāk nomiršu (čukst), bet nezvērēšu …
— Jums jau nemaz nevajadzēs zvērēt… Sievietes atstās mierā.
— Zīdus gan ne, tas nu ir tiesa …
— Un virsniekus arī ne. Tiem visiem zarnas izlaidīs.
— Un muižniekiem tāpat. Nost!
— Klusāk!
Gaišais cilvēks ar dziļām skumjām un reizē ar apņēmību acīs norādīja uz sauli.
— Jūs, pilsoņi, brāļi un biedri, dzirdējāt, — viņš sāka runāt, — kā dziedāja kazaki: «Un kā brāļi pulkā vecākie ar mums!» Ar mums. Ar mums viņi ir! — cilvēks piesita ar cepuri sev pie krūtīm, pār kurām kā milzīgs vilnis sārtoja lenta. — Ar mums! Jo viņi nāk no tautas, tautā dzimuši, tautā arī nomirs. Kopā ar mums viņi sala sniegā Pilsētas aplenkuma laikā un nu to ir varonīgi ieņēmuši, un sarkanais karogs jau pland pār šiem torņiem….
— Urā!
— Vai tad sarkanais? Ko viņš tur runā? Dzeltenzilais taču.
— Sarkans tak ir boļševikiem.
— Klusāk! Slava!
— Viņš slikti runā ukrainiski…
— Biedri! Jums tagad ir jauns uzdevums — izveidot un nostiprināt jauno neatkarīgo Republiku visu darbaļaužu — strādnieku un zemkopju laimei, jo vienīgi viņiem, kas lējuši savas asinis un sviedrus par mūsu dzimto zemi, ir tiesības uz to!
— Taisnība! Slava!
— Tu dzirdēji, par «biedriem» uzrunāja. Brī-īnums.
— Klu-sāk!
— Tādēļ, dārgie pilsoņi, līksmajā tautas uzvaras stundā nodosim šeit zvērestu, — acis runātājam iemirdzējās, viņš arvien trauksmaināk stiepa rokas pret mākoņainajām debesīm, un viņa valodā arvien retāk ieskanējās ukraiņu vārdi, — un apņemsimies, ka neno- liksim ieročus, kamēr brīvības simbols — sarkanais karogs — neplīvos pār darbaļaudīm visā pasaulē.