— Urā! Urā! Urā! … Inter …
— Vasjka, turi muti! Jucis esi, vai?
— Mierā, Ščur, klusāk!
— Nudien, Mihail Semjonovič, nevaru novaldīties — uz cīņu … darba …
Melnā oņeginiskā vaigu bārda noslēpās biezajā bebrādas apkaklē, un varēja vienīgi redzēt, cik satrauktus skatienus sāņus meta pūlī iespiestā sajūsminātā autobraucēja acis, kas pavisam dīvainā kārtā atgādināja naktī uz četrpadsmito decembri kritušā praporščika nelaiķa Špoļanska acis. Dzeltenā cimdā tērptā roka pastiepās un sažņaudza Ščura roku …
— Labi. Labi, būšu kluss, — Ščurs murmināja, ar acīm ieurbdamies gaišajā cilvēkā.
Bet tas, jau valdīdams pār sevi un tuvākajām rindām pūlī, uzsauca:
— Lai dzīvo strādnieku, zemnieku un kazaku deputātu padomes! Lai dzīvo …
Saule pēkšņi apdzisa — un pār Sofiju un kupoliem nogūlās ēna; asi iezīmējās Bogdana un arī runātāja seja. Varēja redzēt, kā lēkā gaišais cekuls uz viņa pieres…
— Aa-a. Aa-a-a, — pūlī sacēlās kņada …
— … strādnieku, zemnieku un sarkanarmiešu deputātu padomes. Visu zemju proletārieši, savienojieties .
— Kā? Kā? Ko?! Slava!
Aizmugurējās rindas vairākas vīriešu balsis un vēl kāda smalka un skanīga balss sāka dziedāt «Ja es miršu, tad …».
— Ur-rā! — citā vietā skanēja jūsmīgs sauciens. Vēl kaut kur citur pūlis pēkšņi sagriezās vērpetē.
— Grābiet viņu ciet! Grābiet ciet! — iekliedzās aiz- lūzusi, nikna un raudulīga vīrieša balss. — Grābiet ciet!
Tā ir provokācija! Boļševiks! Moskalis! Turiet! Vai nedzirdējāt, ko viņš teica …
Kāds noplaukšķināja gaisā rokas. Runātājs sasvērās uz sāniem, tad pazuda viņa kājas, vēders, pēc tam ari galva, apsegdamās ar cepuri.
— Turiet! — atsaukdamies pirmajam, iebrēcās vēl kāds smalkā tenorā. — Tas nerunā pareizi. Ņemiet viņu ciet, puiši, ņemiet ciet, pilsoņi!
— Pag, pag, pag! Stāvi! Kurš? Kuru noķērāt? Ko? Neviena!
Smalkās balss īpašnieks metās uz strūklakas pusi, plātīdamies ar rokām, it kā ķertu lielu, glumu zivi. Taču neapķērīgais Ščurs miecētas ādas puskažociņā un ar ausaiņu cepuri galvā sāka pīties tam pa kājām, saukdams: «Ķeriet!» — un piepeši iebrēcās:
— Paga, ļautiņi, pulkstenis nosperts!
Kāds uzmina uz kājas sievietei, un tā baismīgā balsi ievaimanājās.
— Kam pieder pulkstenis? Kur? Melo —« nekur tu nespruksi!
Kāds no mugurpuses sagrāba smalkās balss īpašnieku aiz jostas un turēja, tajā brīdī, lielas, saltas plaukstas cirsta, savu pusotru mārciņu smaga pļauka aizsita viņam degunu un muti.
— Up! — smalkās balss īpašnieks norīstījās, kļuva bāls kā nāve un juta, ka cepures vairs galvā nav. To pašu brīdi viņu ķēra otra velnišķi griezīga pļauka, un kaut kur augstu, augstu kāds ieaurojās:
— Te ir tas zaglis, nelietis, maitasgabals. Sitiet viņu!
— Ko jūs darāt?! — smalkā balss iegaudojās. — Par ko jūs mani sitat?! Es neesmu zaglis! Neesmu zaglis! To boļševiku vajag ņemt ciet! A-ai! — viņš gaudoja…
— Ak dievs, ak dievs, Marusja, skriesim ātrāk prom! Kas te īsti notiek?
Pūlis pie pašas strūklakas mutuļoja un plosījās, kādu sita, kāds brēca, ļaudis pajuka, un galvenais — pazuda runātājs. Pazuda brīnumainā kārtā, kā uz burvja mājienu, kā zemē iekritis. Kādu izgrūda laukā no mutuļa, tomēr nekā, tam viltus runātājam bija melna cepure, kamēr šis izsprāga no pūļa ar papahu galvā. Jau pēc trim minūtēm mutulis norima pats no sevis, kā nebi
jis, jo uz strūklakas malas jau cēla augšā jaunu runātāju, un viņā klausīties no visām pusēm spiedās turpat vai divtūkstoš cilvēku liels pūlis, sagulsnēdamies ap vidū stāvošo kodolu.
*
Pie puķu dārziņa baltajā šķērsielā, no kuras ziņkārīgais pūlis jau bija aizplūdis aizmaršējošam karaspēkam pakaļ, lielais smējējs Ščurs vairs neizturēja un ar joni nosēdās tieši uz ietves.
— Ai, es vairs nevaru, — viņš smējās, sakampis ar rokām vēderu. Ščurs locījās nevaldāmos smieklos, un mutē viņam zibēja balti zobi, — aiz smiekliem plīsīšu, nudien. Kā viņi to kaustīja, kungs Jēzus!
— Nav vis daudz ko sēdēt, Ščur, — sacīja viņa ceļa biedrs, nepazīstamais ar bebrādas apkakli, kurš līdzinājās slavenajam nelaiķa praporščikam un «Magnēta Trioleta» priekšsēdētājam Spoļanskim kā viena ūdens lāse otrai.
— Tūlīt, tūlīt, — Ščurs sarosījās, sliedamies kājās.
— Mihail Semjonovič, dodiet papirosu, — teica otrs Ščura ceļa biedrs, slaids vīrietis melnā mētelī. Viņš atstūma papahu pakausī, un pār uzaci noslīdēja gaišā matu cirta. Viņš smagi pūta un elsa, it kā viņam salā būtu karsti.
— Nu? Ir gan sagribējies? — nepazīstamais laipni apvaicājās, atsita vaļā mēteļa malu un, izvilcis nelielu zelta etviju, piedāvāja gaišmatim vācu papirosu bez iemutes; tas aizsmēķēja, aizlikdams rokas kā vairogu priekšā sērkociņa liesmiņai, un, tikai dūmus izpūtis, noteica:
— Uh! Uh!
Tad visi trīs saka ātri iet, nogriezās ap stūri un pazuda.
No laukuma šķērsieliņā straujā gaitā ienāca divi studenti. Viens neliela auguma, plecīgs un kārtīgs, spīdīgās gumijas galošās. Otrs slaids, platiem pleciem, garām, taisnām kājām un turpat vai asi garu soli.
Apkakles abiem uzslietas līdz pašām naģeņu malām, bet slaidajam pat skūtā virslūpa apslēpta šallē; kāds tur brīnums — salst taču. Abi kā pēc komandas pagrieza galvas, uzmeta skatienu kapteiņa Pļeško līķim un tam otram, kurš ar seju lejup bija sakņupis uz iz- rieztajiem ceļgaliem, un, nebilduši ne vārda, pagāja garām.
Vēlāk, kad studenti no Riļskas šķērsielas iegriezās Zitomiras ielā, slaidais pievērsās mazajam un piesmakušā tenorā noteica:
— Redzēji velnu? Vai redzēji, es tev prasu.
Mazais neko neatbildēja, tikai sarāvās un nostenējās, it kā viņam piepeši būtu iesāpējies zobs.
— Neaizmirsīšu, kamēr vien būšu dzīvs, — slaidais turpināja, sperdams platus soļus, — mūžam atcerēšos.
Mazais klusēdams soļoja viņam iepakaļ.
— Paldies par mācību. Nu, ja man kādreiz patrāpīsies tas maita … hetmanis … — No šalles skanēja sē- cieni, — es viņu, — slaidais izgrūda briesmīgu neķītru lamuvārdu un nepabeidza sakāmo. Abi iznāca uz Lielās Zitomiras ielas, kur viņiem ceļu aizšķērsoja kāda procesija, kas virzījās uz Vecpilsētas iecirkni, kam bija arī sargtornis. Īstenībā no laukuma ceļš būtu taisns un īss, taču Vladimira ielu vēl aizšķērsoja kavalērija, kas nebija paguvusi aiziet no parādes, un procesijai vajadzēja mest līkumu tāpat kā visiem.
To ievadīja bars puišeļu. Viņi skrēja, lēca atmuguriski un griezīgi svilpa. Tad pa nobradāto bruģi soļoja cilvēks vaļā atrautā, saplēstā mētelī un bez cepures, viņa skatiens šausmās un izmisumā klīda apkārt. Seja viņam bija asiņaina, bet no acīm bira asaras. Cilvēks vaļā atrautajā mētelī pavēra plato muti un kliedza smalkā, taču gluži aizsmakušā balsī, jaukdams krievu un ukraiņu vārdus:
— Jums nav tiesību! Es esmu pazīstams ukraiņu dzejnieks. Mani sauc Gorbolazs. Esmu sastādījis ukraiņu dzejas antoloģiju. Es žēlošos Radas priekšsēdētājam un ministram. Tas ir kas nedzirdēts!
— Sitiet viņu, maitasgabalu, kabatzagli, — kliedza no ietves.