— Es, —: pilnā rīklē izmisīgi kliegdams un grozīdamies uz visām pusēm, sauca asiņainais, — mēģināju aizturēt boļševiku provokatoru…
— Ko, ko, ko, — skanēja no ietvēm.
— Ko tur ved?
— Atentāts pret Petļuru.
— Ejiet nu?!
— Viņš, kuces bērns, šāvis uz mūsu tētiņu.
— Bet viņš tak ir ukrainis.
— Draņķis, ne ukrainis, — kāds bass noducināja, — spēris makus.
— F-juit, — puišeļi nievājoši nosvilpa.
— Kas te notiek? Ar kādām tiesībām?
— Noķerts boļševiku provokators. Tāds maita jāsit uz vietas nost.
Asiņainajam aiz muguras vēlās satrauktais pūlis, pazibēja papaha ar zelttresainu asti un divi šauteņu stobri. Kāds, cieši apjozies ar košu jostu, gāzelīgā gaitā soļoja blakus asiņainajam un paretam, kad tas kliedza sevišķi skaļi, ar dūri automātiski uzblieza viņam pa kaklu; tad nelaimīgais arestants, kurš bija gribējis notvert nenotveramo, aprima un sāka nevaldāmi, tomēr klusi raudāt.
Abi studenti palaida procesiju garām. Kad tā jau bija gabalā, slaidais paķēra mazo zem rokas un ļauna prieka pilnā balsī čukstēja:
— Tas viņam derēja, tas viņam derēja. Uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi. Nu, to es tev sacīšu, Karūsa, tie boļševiki ir veikli zeļļi. Goda vārds — veikli. Tas tik bija labi nostrādāts! Redzēji, cik smalki viņi aizgādāja projām savu runātāju? Un drosmes viņiem netrūkst. Tieši drosmes dēļ man boļševiki patīk, sasper jods.
Mazais klusi noteica:
— Ja tagad nedabūjam iedzert, tad jāiet vai kārties.
— Tā ir vērtīga doma. Nudien, vērtīga, — slaidais sparīgi apstiprināja. — Cik tev turas?
— Divi simti.
— Man ir simt piecdesmit. Ieiesim pie Tamāras, paņemsim pusotra …
— Ciet.
— Gan atvērs.
Abi pagriezās uz Vladimira ielas pusi, aizgāja līdz divstāvu mājelei ar izkārtni:
«Pārtikas preču tirgotava», bet blakus «Pagrabs — Tamāras pils».
Nokāpuši pa kāpnītēm lejā, abi sāka piesardzīgi klauvēt pie stikla dubultdurvīm.
Nikolka piepildīja savu loloto nodomu, kas viņam nedeva miera visas šīs trīs dienas, kad ģimenē kā akmeņi birtin bira notikumi, nodomu, kas bija saistīts ar pēdējiem, mīklainajiem sniegā saļimušā Naija-Tursa vārdiem. Taču tādēļ viņam visu dienu pirms parādes vajadzēja skraidīt pa pilsētu un apmeklēt vismaz deviņas adreses. Un, tā skraidot, Nikolka jau daudzkārt bija zaudējis dūšu, gribējis visu pamest, taču atkal saņēmies un tomēr sasniedzis mērķi.
Pašā nomalē, Lietuvas ielā, mazā mājelē viņš sameklēja kādu puisi no družīnas otrās nodaļas un no viņa uzzināja Naija adresi, vārdu un tēva vārdu.
Stundas divas Nikolka cīnījās ar viļņojošo cilvēku jūru, pūlēdamies šķērsot Sofijas laukumu. Taču laukumu šķērsot viņam neizdevās, tas nebija iespējams. Tad pārsalušais Nikolka zaudēja kādu pusstundu, pūlēdamies izkļūt no ciešajām spīlēm un atgriezties izejas punktā — pie Mihaila klostera. No turienes viņš, mezdams lielu līkumu, mēģināja pa Kosteļņajas ielu nokļūt lejā uz Kreščatiku un tad aplinkus pa apakšējām ielām uz Maloprovaļnaju. Izrādījās, ka arī tas nav iespējamsl Augšup pa Kosteļnaju, tāpat kā visur, blīvā līčloču ierindā uz parādi soļoja karaspēks. Tad Nikolka meta vēl lielāku un tālāku līkumu un gluži viens nonāca Vladimira kalnā. Viņš skrēja pa terasēm un alejām, virzīdamies uz priekšu starp baltām sniega sienām. Nikolka nokļuva arī klajumiņos, kur sniega bija mazāk. No terasēm varēja redzēt sniega jūrā iegrimušo Cara dārzu, kalnos, kas atradās iepretim, bet tālāk pa kreisi, aiz ziemīgo krastu ieskautās baltās un cienīgās Dņepras, — bezgalīgos dziļā ziemas mierā ieslīgušos Čerņigovas klajumus.
Valdīja miers un pilnīgs klusums, taču Nikolkam nebija laika to izbaudīt. Cīnīdamies cauri sniegam, viņš uzveica terasi pēc terases un tikai retumis nobrīnījās par to, ka šur tur sniegs bija nomīdīts un varēja samanīt pēdas, tātad kāds klaiņoja pa Kalnu arī ziemā.
Beidzot Nikolka, nogājis lejup pa aleju, atviegloti nopūtās, ieraudzīdams, ka uz Kreščatika karaspēka
nav, un steidzās uz ilgoto, meklēto vietu. «Maloprovaļ- naja 21.» Tāda bija Nikolkas izdibinātā adrese, un ta, nekur nepierakstīta, bija cieši iespiedusies viņam prātā.
*
Nikolka uztraucās un baiļojās… «Pēc kā lai jautā un kādā veidā to labāk izdarīt? Es nekā nezinu…» Viņš piezvanīja pie durvīm sētas mājā, kas atradās dārza pirmajā terasē. Ilgi neviens neatsaucās, taču beidzot atskanēja šļūcoši soļi, un durvis ar priekšā aizliktu ķēdi mazliet pavērās. Spraugā paraudzījās sievietes seja ar pensneju un no priekšnama tumsas skarbi noprasīja:
— Kas jums vajadzīgs?
— Atļaujiet jautāt… Vai te dzīvo Naija-Tursa ģimene?
Sievietes seja kļuva pavisam nelaipna un drūma, nozibēja pensneja stikli.
— Nekādu Tursu te nav, — sieviete teica zemā balsī.
Nikolka piesarka, samulsa un kļuva bēdīgs …
— Šis taču ir piektais dzīvoklis …
— Ir gan, — sieviete atbildēja nelabprāt un aizdomīgi, — sakiet, kas jums vajadzīgs.
— Man teica, ka Tursi dzīvojot te …
Seja paliecās spraugai tuvāk un pārlaida dārziņam pētošu skatienu, pūlēdamās izdibināt, vai Nikolkam aiz muguras nestāv vēl kāds … Tagad Nikolka varēja saskatīt dāmas pilnīgo dubultzodu.
— Ko jums īsti vajag? … Pasakiet man.
Nikolka nopūtās un, paskatījies apkārt, teica:
— Es nāku sakarā ar Fēliksu Feliksoviču… man ir ziņas.
Seja pilnīgi pārvērtās. Sieviete samirkšķināja acis un noprasīja:
— Kas jūs esat? /
— Students.
— Pagaidiet šeit, — durvis aizcirtās, un soļi apklusa.
Pēc brītiņa aiz durvīm noklaudzēja papēži, durvis
atvērās pilnīgi un ielaida Nikolku. Priekšnamā gaisma iekļuva no viesistabas, un Nikolka varēja saredzēt mīksta plīša atzveltnes krēsla malu, bet tālāk dāmu ar pensneju. Nikolka noņēma cepuri, un tajā pašā brīdī viņa priekšā parādījās cita dāma, kalsna, neliela auguma un ar vītuša skaistuma pēdām sejā. Pēc dažām sīkām un nenoteiktām pazīmēm, varbūt pēc deniņiem, varbūt pēc matu krāsas, Nikolka noprata, ka tā ir Naija māte, un sajuta šausmas — kā lai viņš pasaka … Dāma pievērsa Nikolkam stūrgalvīgas, mirdzošas acis, un viņš apjuka vēl vairāk. Blakus parādījās vēl viena sie-/ viete, liekas, jauna un arī ļoti līdzīga.
— Nu, stāstiet taču, stāstiet… — māte uzstāja.
Nikolka sažņaudza cepuri, pievērsa skatienu dāmai
un iesāka:
— Es … es …
Kalsnā dāma — Naija māte — uzmeta Nikolkam tumšu un, kā viņam likās, naida pilnu skatienu un piepeši spalgi iekliedzās, tā ka durvju stikli Nikolkam aiz muguras nodžinkstēja:
— Fēlikss nogalināts!
Viņa sažņaudza dūres, sakratīja tās Nikolkam pie pašas sejas un kliedza:
— Nogalināts … Irina, vai dzirdi? Fēlikss nogalināts!
Nikolkam šausmās aizmiglojās acis, un viņš izmisis
nodomāja: «Es taču neko netiku teicis… Ak dievs!» Resnā dāma ar pensneju acumirklī Nikolkam aiz muguras aizcirta durvis. Tad ātri, ātri piesteidzās klāt kalsnajai dāmai, apskāva tās plecus un sāka steigšus čukstēt: