Выбрать главу

—    Nu, Marja Francevna, nu, mīlulīt, nomierinie­ties … — Viņa pieliecās klāt Nikolkam un prasīja: — Bet varbūt tā nemaz nav? … Ak kungs … Pasakiet taču … Vai patiesi?

Nikolkam nebija ko atbildēt… Viņš tikai izmisis ska­tījās savā priekšā un atkal ieraudzīja sēdekļa malu.

—    Klusāk, Marja Francevna, klusāk, mīļā… Dieva dēļ… Izdzirdēs vēl… Dieva prāts … — resnā dudi­nāja.

Naija-Tursa māte atmuguriski sāka slīgt lejup un kliedza:

—          Četrus gadus! Četrus gadus! Es vienmēr gaidu un gaidu… Gaidu! — Tad jaunā Nikolkam gar plecu me­tās pie mātes un satvēra viņu. Nikolkam būtu vajadzē­jis palīdzēt, taču viņš piepeši sāka krampjaini un ne­valdāmi raudāt un nespēja rimties.

*

Logiem priekšā aizvilkti aizkari, viesistabā valda pus­krēsla un pilnīgs klusums, kurā pretīgi ož pēc zālēm …

Klusumu beidzot pārtrauca jaunā — tā bija Naija- Tursa māsa. Viņa pagriezās nost no loga un tuvojās Nikolkam. Viņš piecēlās no krēsla, vēl arvien turēdams rokās cepuri, ar kuru šajos drausmīgajos apstākļos ne­saprata, ko iesākt. Māsa neviļus pieglauda melno matu cirtu, lūpas nodrebēja, un viņa iejautājās:

—    Kā tad viņš mira?

—    Viņš nomira, — Nikolka atbildēja savā visjaukā­kajā balsī, — viņš, vai zināt, mira kā varonis … Kā īsts varonis … Visus junkurus vēl īstajā brīdī, pašā pē­dējā mirklī, aiztrieca prom, bet pats, — Nikolka stās­tīdams raudāja, — bet pats viņus sedza ar uguni. Arī mani tik tikko nenošāva kopā ar viņu. Mēs nokļuvām ložmetēju ugunī, — Nikolka, asarām ritot, stāstīja, — mēs … palikām tikai divi, un viņš mani dzina prom un rāja, un šāva no ložmetēja … No visām pusēm nāca virsū kavalērija, jo mēs bijām iedzīti slazdā. Visapkārt ienaidnieks.

—    Bet ja nu viņu tikai ievainoja?

—    Nē, — Nikolka noteikti atbildēja un sāka ar ne­tīru mutautiņu slaucīt acis, degunu un muti, — nē, viņš ir nošauts. Es pats viņu aptaustīju. Lodes bija trāpīju­šas galvā un krūtīs.

*

Kļuva vēl tumšāks, no blakusistabas neskanēja ne mazākais troksnītis, jo Marija Francevna bija apklususi, bet viesistabā, sanākuši cieši kopā, sačukstējās pārējie trīs: Naija māsa Irina, resnā dāma ar pensneju — dzī­vokļa saimniece Lidija Pavlovna, kā Nikolka bija uzzi­nājis, un pats Nikolka.

—     Man līdzi naudas nav, — Nikolka čukstēja, — ja vajag, es tūliņ aizskriešu pakaļ, un tad brauksim.

—     Naudu es tūliņ iedošu, — Lidija Pavlovna duci­nāja, — nauda ir sīkums, tikai jūs, dieva dēļ, mēģiniet tur kaut ko panākt. Irina, nesaki viņai ne vārda par to, kur un kā … Nemaz nezinu, ko lai iesāk …

—     Es braukšu viņam līdzi, — Irina čukstēja, — un mēs to izdarīsim. Sakiet mātei, ka viņš guļ kazarmās un vajadzīga atļauja, lai dabūtu viņu redzēt.

—    Jā, jā … Tā būs labi… tā būs labi…

Resnā tūdaļ sīkiem solīšiem aizsteidzās uz blakusis­tabu, un no turienes skanēja viņas čukstošā, pārlieci­nošā balss:

—     Marija Francevna, nu, guliet taču, Kristus dēļ… Viņi tūliņ aizbrauks un visu noskaidros. Tas junkurs pastāstīja, ka viņš guļot kazarmās.

—     Uz nārām? … — skanīgā un, kā Nikolkam atkal šķita, naida pilnā balss prasīja.

 — Nē taču, Marja Francevna, kapličā, viņš guļ kap­ličā …

—    Varbūt guļ ielas malā un viņu grauž suņi?

—     Ak, Marja Francevna, kādēļ jūs tā runājat… Gu­liet mierīgi, es jūs lūdzu …

—     Māte pa šīm trim dienām gluži kā sajukusi… — Naija māsa nočukstēja, atkal pameta atpakaļ nepaklau­sīgo matu cirtu un paraudzījās kaut kur tālumā garām Nikolkam, — bet tagad viss ir nieks.

—     Es braukšu viņiem līdzi, — otrā istabā atskanēja balss.

Māsa tūlīt satrūkās un aizskrēja.

—     Māt, māt, tu gan nebrauksi! Tu nebrauksi. Jun­kurs atsakās palīdzēt, ja tu brauc līdzi. Viņu var ares­tēt. Guli, guli, es tevi lūdzu …

—      Nu, Irina, Irina, Irina, Irina, — atskanēja no bla­kusistabas, — viņš ir nogalināts, viņš ir nogalināts; bet kas būs ar tevi? Ko tu iesāksi? … Tu, Irina … Un, ko lai iesāku es, ja Fēliksa nav? Kritis … Un guļ sniegā … Vai tu domā… — Atkal atskanēja elsas, nočīkstēja gulta un bija dzirdama saimnieces balss:

—     Nu, Marja Francevna, nu, manu dārgumiņ, val­dieties, valdieties…

— Ak dievs, ak dievs, — jaunā noteica un ātri iz­skrēja cauri viesistabai. Nikolka, sajuzdams šausmas un izmisumu, apjucis domāja: «Un, ja nu neatradīsim, ko tad?»

*

Pie visbriesmīgākajām durvīm, kur, neraugoties uz salu, jau bija jūtama pretīga, uzmācīga smaka, Nikolka apstājās un teica:

—    Jūs varbūt pasēdēsiet tepat… Jo… Jo tur tā ož, ka jums var kļūt nelabi.

Irina paraudzījās uz zaļajām durvīm, tad uz Nikolku un atbildēja:

—    Nē, es iešu jums līdzi.

Nikolka pavilka smagās durvis aiz roktura, un abi iegāja iekšā. Sākumā valdīja tumsa. Tad pavīdēja bez­galīgas tukšu drēbju pakaramo rindas. Pie griestiem ka­rājās nespodra lampa.

Nikolka bažīgi pavērās atpakaļ uz savu pavadoni, taču tā itin mierīgi nāca viņam blakus, vienīgi viņas seja bija bāla un uzacis sarauktas. Tāda viņa Nikolkam atgādināja Naiju-Tursu, tiesa gan, līdzība ātri pagaisa — Naija seja izskatījās stingra, vienkārša un vīrišķīga, bet māsa bija skaistule, taču citāda nekā krievietes, lai­kam gan cittautiete. Brīnišķīga, lieliska meitene.

Smaka, no kuras Nikolka tik ļoti baidījās, bija visur. Oda grīdas, sienas un koka pakaramie. Šī smaka bija tik pretīga, ka to varēja pat saskatīt. Sienas šķita glu­mas un lipīgas, pakaramie taukaini spīdēja, grīdas it kā sedza trekna kārta, bet gaiss bija biezs, šķebīgs un pu- vekļains. Pie pašas smakas tomēr varēja itin ātri pierast, nevajadzēja tikai daudz skatīties apkārt un do­māt. Pats galvenais — nedomāt, citādi tūliņ būs klāt ne­labums. Parādījās kāds mētelī ģērbies students un pa­zuda. Pa kreisi no pakaramajiem čīkstēdamas atvērās durvis, un pa tām iznāca cilvēks ar stulmu zābakiem kājās. Nikolka paskatījās uz viņu un ātri novērsās, lai nebūtu jāredz viņa svārki. Tie spīdēja tāpat kā paka­ramie, un spīdēja ar šī cilvēka rokas.

—    Ko jums vajag? — vīrs stingri noprasīja.

—    Mēs atnācām, — Nikolka sāka runāt, — darīšanās. Mums vajadzētu satikt pārzini… Mums jāatrod kāds nogalinātais. Viņš laikam gan atrodas šeit?

—    Kāds nogalinātais? — vīrs noprasīja un parau­dzījās caur pieri…

—    Pirms trim dienām viņu tepat uz ielas nošāva…

—    Aha, tad jau junkurs vai virsnieks … Un ceļā ga­dījās haidamaki. Kas viņš tāds ir?

Nikolka baidījās teikt, ka Naijs-Turss patiesi bijis virsnieks, un tādēļ atbildēja:

—    Nu jā, arī viņu nošāva …

—    Viņš bija hetmaņa mobilizēts virsnieks, — Irina iejaucās, — Naijs-Turss, — un viņa pievirzījās sveša­jam tuvāk.

Tam, acīm redzot, likās vienalga, kas Naijs-Turss tāds bijis, viņš iesānis paraudzījās Irinā un, izklepojies un uz grīdas nospļāvies, atteica:

—    Nezinu, ko lai iesāk. Nodarbības jau beigušās, un zālēs neviena nav. Pārējie sargi aizgājuši. Meklēt ir grūti. Ļoti grūti; Jo līķi aizvākti uz apakšējām nolik­tavām. Grūti, gaužām grūti…

Irina Naija atvēra rokassomiņu, izņēma naudas zīmi un pasniedza sargam. Nikolka aizgrieza galvu, baidīda­mies, ka godīgais sargs pret to protestēs. Taču sargam iebildumu nebija …