Naijs — apmierināto un valodīgo sargu nomazgāts, Naijs — tīrs, ietērpts frencī bez uzplečiem, Naijs ar vainagu uz pieres, triju sveču apmirdzēts, un, galvenais, Naijs ar aršīnu garo raibo Jura krusta lentu, ko Nikolka pats ar savām rokām bija palicis viņam zem krekla, uz saltajām, valkanajām krūtīm. Sirmā māmuļa pavērsa trīsošo galvu prom no trim sveču liesmiņām, paskatījās Nikolkā un sacīja:
— Dēls. Lai tev paldies.
No šiem vārdiem Nikolka atkal sāka raudāt un izgāja no kapličas laukā, sniegā. Pāri sniegotajam anatomikuma pagalmam pletās nakts, mirguļoja zvaigžņu krustiņi un blāvo ja Piena Ceļš.
Divdesmit otrā decembra dienā Turbinam sākās agonija. Šī diena bija miglaina, balta, tuvo — pēc divām dienām svinamo ziemsvētku spožuma piestarota. Ziemsvētku spožums it īpaši bija samanāms viesistabas mirdzošajā parketa grīdā, ko iepriekšējā vakarā kopīgiem spēkiem klusām bija berzuši un spodrinājuši Aņuta, Nikolka un Lariosiks. Ziemsvētkus vēstīja arī svētbilžu lampiņu režģīši, kurus bija nospodrinājusi Aņuta. Un, beidzot, smaržoja skujas un ar savu zaļumu iegaismoja istabas kaktu līdzās raibi tērptajam Valentīnam, kurš likās uz mūžīgiem laikiem aizmirsts virs atvērtās klaviatūras …
Par māsu tevim lūdzos …
Pret dienas vidu Jeļena mazliet grīļīgā gaitā iznāca pa Turbina istabas durvīm un klusēdama izgāja cauri ēdamistabai, kur, ne vārdiņa nebilzdami, sēdēja Karūsa, Mišlajevskis un Lariosiks. Jeļenai ejot gārām, neviens no tiem pat nepakustējās, baidīdamies palūkoties viņas sejā. Jeļena aizvēra savas istabas durvis, un smagā portjera tūliņ nekustīga nostājās vietā.
Mišlajevskis sakustējās.
— Redz, — viņš piesmacis čukstēja, — komandieris visu izdarīja labi, tikai ar Aļošu viņam izdevās greizi…
Karūsa un Lariosiks neko nepiebilda. Lariosiks sāka mirkšķināt acis, un uz vaigiem viņam nogūla mēļas ēnas. _
— E… velns, — Mišlajevskis vēl piemetināja, piecēlās un gāzelēdamies pielavījās pie durvīm, tad šaubīdamies apstājās, pagriezās atpakaļ, pameta ar acīm uz Jeļenas durvīm. — Klausieties, puiši, jūs pieskatiet… Citādi…
Viņš pamīņājās uz vietas un izgāja bibliotēkas istabā, tur viņa soļi noklusa. Pēc brīža no Nikolkas istabas atskanēja Mišlajevska balss un vēl kādas savādas, smeldzīgas skaņas.
— Nikolka raud, — Lariosiks izmisušā balsī nočukstēja, nopūtās, uz pirkstgaliem piegāja pie Jeļenas istabas durvīm, noliecās pie atslēgas cauruma, taču neko nevarēja saskatīt. Viņš bezpalīdzīgi atskatījās uz Karūsu un plātīja rokas, rādīdams jautājošus žestus. Karūsa pienāca pie durvīm, sastomījās, bet tad tomēr lē- nītiņām vairākas reizes ar nagu pieklaudzināja un klusi teica:
— Jeļena Vasiļjevna, paklau, Jeļena Vasiļjevna …
— Ak, neraizējieties, — aiz durvīm atskanēja Jeļenas balss, — iekšā nenāciet.
Karūsa atsprāga no durvīm — un Lariosiks arī. Abi atgriezās savās vietās — uz krēsliem pie Sārdamas krāsns — un apklusa.
Nedz Turbiniem, nedz arī tiem, kas ar Turbiniem bija ciešām un nesaraujamām saitēm saistīti, Alekseja istabā nebija ko darīt. Tur jau tāpat tikko pietika vietas trim vīriešiem. Tur atradās tas pats lācīgais ārsts ar zelta brillēm, otrs, jauns, skūtu seju un stalts, pēc izskata drīzāk gvards nekā ārsts, un, beidzot, trešais — sirmais profesors. Profesora gudrība tūliņ atklāja viņam pašam un Turbinu ģimenei bēdīgo patiesību, tiklīdz viņš sešpadsmitajā decembrī bija te ieradies. Profesors visu saprata un tūliņ pateica, ka Turbinam ir tīfs. Un cauršautais ievainojums kreisās rokas padusē dīvainā kārtā uzreiz atvirzījās otrajā vietā. Tikai pirms stundas profesors kopā ar Jeļenu bija iznācis no viesistabas un tur uz Jeļenas neatlaidīgo jautājumu, ko pauda ne vien .viņas vārdi, bet arī sausās acis, sasprēgājušās lūpas un izjukušās matu cirtas, bija atbildējis, ka cerību maz, un, raudzīdamies Jeļenai acīs kā cilvēks, kas daudz, daudz pieredzējis un tāpēc visiem jūt līdzi, vēl piebildis — «gaužām maz». Visiem, arī Jeļenai, bija gluži skaidrs, ka tas nozīmē — cerību vairs nav, tātad Turbins mirst. Pēc tam Jeļena atgriezās brāļa guļamistabā un ilgi stāvēja, raudzīdamās viņa sejā, un tad ari pati labi saprata, ka cerību patiesi nav. Pat bez sirmā un labsirdīgā večuka zināšanām varēja redzēt, ka ārsts Aleksejs Turbins mirst.
No viņa vēl plūda karstums, tomēr tas jau likās svārstīgs un nenoturīgs, tāds, kas ik mirkli var apdzist. Un Turbina sejā jau sāka parādīties savāds vaska dzeltenums, bet deguns bija pārvērties, kļuvis plānāks, un kaut kāda bezcerīga rieva bija iegūlusi pie deguna izliekuma, kas tagad likās sevišķi manāms. Jeļenai kājas kļuva aukstas, un strutu un kampara izgarojumu piesātinātajā guļamistabas gaisā viņu pārņēma neskaidra smeldze. Taču tas drīz vien pārgāja.
Turbina krūtis kaut kas spieda kā akmens, viņš elpoja sēkdams, caur atieztajiem zobiem raudams iekšā lipīgo gaisu, kas netika plaušās. Aleksejs jau sen bija
zaudējis samaņu un neredzēja un nesaprata, kas ap viņu notiek. Jeļena brīdi stāvēja un skatījās. Profesors pieskārās viņai pie rokas un pačukstēja:
— Ejiet vien, Jeļena Vasiļjevna, mēs paši visu izdarīsim.
Viņa paklausīja un tūdaļ izgāja laukā. Taču profesors nekā vairs darīt netaisījās.
Viņš novilka uzsvārci, ar mitrām vates pikām noberzēja rokas un vēlreiz ieskatījās Turbina sejā. Zilganās ēnas ap lūpu kaktiņiem un degunu kļuva tumšākas.
— Nekādu cerību, — profesors ļoti klusi iečukstēja ausī ārstam ar skūto seju, — jūs, dakteri Brodovič, palieciet pie viņa.
— Kamparu? — Brodovičs čukstus jautāja.
— Jā, jā, jā.
— Parasto devu?
— Nē, — profesors paraudzījās laukā pa logu un padomāja, — trīs gramus uzreiz. Un biežāk. — Vēl padomājis viņš piebilda: — Piezvaniet man uz klīniku, ja viss beidzas bēdīgi, — šos vārdus profesors čukstēja ļoti piesardzīgi, lai Turbins nesadzirdētu pat caur murgu un miglas aizkaru. — Ja tas nenotiks, es tūliņ pēc lekcijas atbraukšu.
*
Gadu no gada, kamēr vien Turbini spēja atcerēties, viņu mājās svētbilžu lampiņas tika iededzinātas divdesmit ceturtā decembra krēslas stundā, bet vakarā viesistabā zaļajos egles zaros iemirdzējās kustīgas, siltas uguntiņas. Taču šoreiz ļaunā šāviena brūce un sēcošais tīfs visu pārvērta un sajauca, tie pasteidzināja dzīvi, lika svētbilžu lampiņām iedegties agrāk. Aizvērusi durvis uz ēdamistabu, Jeļena piegāja pie skapīša blakus gultai, paņēma no tā sērkociņus, uzkāpa uz krēsla un iededzināja uguntiņu smagajā ķēdītēs paka- rinātajā lampā, kas karājās pie vecas svētbildes smagā ietvarā. Kad liesmiņa bija iedegusies un sāka izstarot gaismu, vainadziņš virs dievmātes melnīgsnējās sejas ieguva zeltainu mirdzumu — un viņas acis kļuva laipnas. Sānis noliektā galva raudzījās Jeļenā. Abos logu četrstūros vīdēja balta, klusa decembra diena, kaktā plīvojošā liesmiņa radīja svētvakara noskaņu. Jeļena nokāpa no krēsla, nometa no pleciem lakatu un noslīga uz ceļiem. Viņa pabīdīja tālāk tepiķa malu, atbrīvoja sev spožā parketa stūrīti un klusēdama pirmoreiz paklanījās līdz zemei.
Ēdamistabai cauri izgāja Mišlajevskis, viņam pakaļ Nikolka ar nobālušiem plakstiem. Abi iegāja Turbina istabā. Atgriezies ēdamistabā, Nikolka pārējiem teica: