— Mirst… — un ievilka elpu.
— Paklau, — Mišlajevskis ieminējās, — vai nevajadzētu pasaukt garīdznieku? Kā tu domā, Nikol?… Vai nu viņš tā — bez grēku nožēlas …
— Jāparunā ar Ļenu, — Nikolka bailīgi atbildēja, — bez viņas to nevar izlemt. Ka tikai ar viņu arī kaut kas negadās ….
— Un ko saka ārsts? — iejautājās Karūsa.
— Ko tad lai saka! Tur vairs nav ko teikt, — Mišlajevskis nosēca.
Viņi ilgu laiku bažīgi sačukstējās, un bija dzirdams, kā nopūtās bālais, nomāktais Lariosiks. Viņi vēlreiz devās pie ārsta Brodoviča. Tas iznāca priekšistabā, aizsmēķēja papirosu un čukstus teica, ka tā ir agonija, ka garīdznieku, protams, var pāsaukt, ka viņam tas vienalga, jo slimais tikpat ir bez samaņas, tādēļ garīdznieka ierašanās tam nevar kaitēt.
— Klusu grēksūdzi…
Tā viņi sačukstējās, sačukstējās, tomēr vēl arvien nevarēja izšķirties un pieklauvēja pie Jeļenas durvīm, bet viņa, durvis neatvērdama, čukstus atbildēja: «Ejiet pagaidām prom .;. es drīz nākšu …»
Un viņi aizgāja.
Jeļena, ceļos nometusies, drūmi raudzījās robotajā vainadziņā virs dievmātes nomelnējušā vaiga ar skaidrajām acīm un, rokas uz priekšu izstiepusi, čukstēja:
— Pārāk daudz bēdu uzreiz tu mums sūti, māte aizstāve. Viena gada laikā ģimene iznīks. Kāpēc? … Tu mums atņēmi māti, vīra man nav un arī nebūs, to esmu sapratusi. Tagad jau tas man ir pilnīgi skaidrs. Un nu tu gribi atņemt arī vecāko brāli. Kāpēc gan? … Kā lai mēs ar Nikolu divi vien dzīvojam? … Paskaties, kas notiek visapkārt, jel paskaties … Māte aizstāve, vai pa-
tieši tu neapžēlosies? … Var jau būt, ka esam slikti cilvēki, — bet kādēļ tu mūs sodi tik bargi?
Viņa atkal paklanījās līdz zemei un kaismīgi pieskārās ar pieri pie grīdas, pārmeta krustu un, no jauna stiepdama rokas uz priekšu, sāka lūgties:
— Uz tevi vienīgo mēs vēl ceram, šķīstā jaunava. Uz tevi. Lūdz savu dēlu, lūdz dievu to kungu, lai viņš liek notikt brīnumam …
Jeļenas čuksti kļuva arvien kvēlāki, viņa jauca vārdus, taču viņas valoda nepārtrūka, tā plūda vienā plūdumā. Viņa arvien biežāk kļāva pieri pie grīdas, tad atmeta galvu, lai nokratītu no sejas gar ķemmi izslīdējušo, pār acīm nokritušo matu šķipsnu. Diena logu četrstūros dzisa, arī baltais vanags nozuda mijkrēslī, nesaklausīta izskanēja plinkšķošā gavote pulksten trijos, un gluži nedzirdams atnāca tas, kuru Jeļena lūdzās ar melnīgsnējās jaunavas starpniecību. Viņš parādījās blakus atdarītajām kapenēm, pilnīgi augšāmcēlies, žēlsirdības pilns un basām kājām. Jeļena dziļi jo dziļi ievilka elpu, uz vaigiem parādījās plankumi, acīs ielija gaišums, un viņa bez asarām iešņukstējās. Viņa pie- kļāva pie grīdas pieri un vaigu, tad, dedzīgi sliedamās augšup, tiecās pretī uguntiņai, vairs nejuzdama zem ceļiem cieto grīdu. Liesmiņa uzplandīja, tumšā seja griezumiem rotātajā ietvarā manāmi atdzīvojās, bet acis izvilināja Jeļenai arvien jaunus un jaunus vārdus. Aiz durvīm un logiem valdīja pilnīgs klusums, diena strauji satumsa, un vēlreiz uzpeldēja parādība — debesu jumola stiklainā gaisma, nekad neredzēti sarkan- dzelteni smilšu kalni un eļļas koki, un sirdī uzvēdīja melns, mūžsens katedrāles klusums un saltums.
— Māte aizstāve, — Jeļena, kā ugunī kaisdama, murmināja, — izlūdzies no viņa. Tur viņš ir. Vai tev tas grūti? Iežēlojies par mums! Iežēlojies! Tuvojas tavas dienas, tavi svētki. Varbūt viņš izdara kādu labu darbu, un arī tev es lūdzos piedošanu par saviem grēkiem. Lai neatgriežas Sergejs … Ja gribi viņu man atņemt, tad dari to, bet brāli gan nesodi ar nāvi… Mēs visi esam grēcīgi savās sirdīs, bet nesodi mūs. Nesodi! Tur viņš ir, tur viņš ir …
Liesma sašķēlās, un viens no stariem izstiepās garš, garš, līdz pat Jeļenas sejai. Te pēkšņi viņas neprātīgās
acis šķita redzam, ka sejā, ko ieskāva zeltītais galvas auts, paveras lūpas, bet acis kļūst tik neredzēti skaistas, ka Jeļenas sirdi sagrāba bailes un reibinošs prieks, viņa noslīga uz grīdas un palika guļam.
*
Kā sauss vējš visam dzīvoklim pāršalca satraukums, kāds uz pirkstgaliem izskrēja cauri ēdamistabai. Vēl kāds pagrabinājās gar durvīm, un atskanēja čuksti: «Jeļena . .. Jeļena … Jeļena …» Ar delnas virspusi berzēdama auksto, miklo pieri un atbīdīdama matu cirtu, Jeļena piecēlās, truli kā vājprātīga raudzīdamās savā priekšā un vairs neskatīdamās uz spožo kaktu, ar gluži saltu sirdi devās uz durvīm. Kāds tās atvēra pats, nesagaidījis atļauju, un starp portjerām Jeļenas priekšā stāvēja Nikolka. Ieraugot Jeļenu, Nikolkam acis šausmās iepletās, elpa aizcirtās.
— Zini, Jeļena … tikai nebaidies … nebaidies … aizej uz turieni… šķiet, ka …
pirkstos miesas paliekas un iedūra Turbinam rokā mazas šļircītes adatu. Ārstam uz pieres izspiedās sīkas sviedru lāsītes. Viņš bija satraukts un aizkustināts.
19
Peturrā. Viņa varas laiks Pilsētā turpinājās četrdesmit septiņas dienas. Pāri Turbinu ģimenei ātri aiztrau- cās ledū kaltais un sniegos ieputinātais 1919. gada janvāris, atsteidzās februāris un sagrieza puteņu vērpetes.
Otrajā februārī pa Turbinu dzīvokli staigāja kāds melns stāvs ar noskūtu galvu, ko sedza melna zīda cepurīte. Turbins bija piecēlies no miroņiem. Viņš izskatījās krasi pārmainījies. Sejā pie mutes kaktiņiem droši vien uz mūžīgiem laikiem bija iegūlušas divas rievas, āda vaska dzeltenumā, acis iegrimušas ēnās un uz visiem laikiem kļuvušas nopietnas un drūmas.
Tāpat kā pirms četrdesmit septiņām dienām, Turbins piespieda seju viesistabā pie loga rūts un klausījās, un, tāpat kā toreiz, kad logos vīdēja siltas uguntiņas, sniegs un operas aina, arī tagad varēja saklausīt klusus tālus lielgabalu dārdus. Skarbi saraucis pieri, Turbins ar visu auguma svaru uzgūla uz spieķa un noraudzījās uz ielu. Viņš pamanīja, ka dienas brīnumainā kārtā kļuvušas garākas un gaismas bija vairāk, kaut gan aiz loga, sijādams miljoniem sniegpārslu, griezās putenis.
Zem zīda cepurītes raisījās skarbas, skaidras un skumjas domas. Galva uz pleciem likās tukša un viegla kā sveša kārba, un domas riesās it kā no ārpuses un tādā secībā, kā tām pašām patika. Turbins priecājās, ka var vienatnē stāvēt pie loga un skatīties …
«Peturrā… Ne vēlāk kā šonakt tas piepildīsies, Pe- turras vairs nebūs … Bet vai viņš maz ir bijis? … Vai tas viss man nav rādījies sapņos? Nav zināms, un pārbaudīt nav iespējams. Lariosiks ir ļoti jauks. Viņš ģimenē netraucē, nē, drīzāk gan ir nepieciešams. Jāpasaka viņam paldies par kopšanu… Un Šervinskis? Velns viņu sazina … Tīrā sodība ar tiem sieviešiem. Jeļena ar viņu sasaistīsies, tas nu ir skaidrs … Un kas no viņa ir? Ja nu vienīgi balss? Tā viņam lieliska, taču balsi galu galā var klausīties arī tāpat — nesalaulājoties, vai nav tiesa. .. Ekp vienalga! Un kas tad nav vienalga? Jā, tas pats Šervinskis stāstīja, ka viņiem pie papahām esot sarkanas zvaigznes … Pilsētā laikam gan notiks visādas šausmas? O jā … Tātad šonakt… Droši vien pa ielām jau brauc vezumu rindas. Un tomēr es iešu, iešu dienā . .. Un aiznesīšu … Dzinn! Ķeriet! Es esmu slepkava. Nē, es viņu nošāvu kaujā. Varbūt ievainoju … Ar ko gan kopā viņa dzīvo? Kur ir viņas vīrs? Dzinn! Mališevs. Kur viņš tagad ir? Kā akā iekritis. Un Maksims … Aleksandrs Pirmais?»
Domas raisījās, taču tās pārtrauca zvaniņš. Dzīvoklī neviena cita nebija kā tikai Aņuta, visi bija aizgājuši uz Pilsētu, steigdamies paveikt dažādas darīšanas vēl pie gaismas.