Tālbergs visu pasacīja, stāvēdams turpat pie pianīna. Brāļi pieklājīgi klusēja, cenzdamies nesaraukt uzacis. Jaunākais aiz lepnuma, vecākais tādēļ, ka bija gļēvulis. Tālberga balss iedrebējās.
— Sargājiet Jeļenu, — Tālberga acu virsējais slānis pauda lūgumu un raizes. Viņš sastomījās, apjucis paskatījās kabatas pulkstenī un tramīgi noteica: — Jāiet.
Jeļena pievilka vīru aiz kakla sev klāt, steigšus iešķībi pārmeta viņam krustu un noskūpstīja. Tālbergs iebadīja abiem brāļiem ar melno, apcirpto ūsu sariem. Pārbaudīdams kabatas portfeli, viņš bažīgi pāršķirstīja dokumentu žūksnīti, šaurākajā nodalījumā pārskaitīja ukraiņu papīriņus un vācu markas un smaidīdams, saspringti smaidīdams un. atskatīdamies, devās laukā. Dzin … dzin … priekšnamā iedegās griestu lampa, tad kāpnēs nobūkšķēja čemodāns. Jeļena pārliecās pāri margām un pēdējo reizi ieraudzīja bašlika, smailo galu.
Pulksten vienos naktī tumsā tīto tukšu preču vagonu kapsētā no piektā ceļa atgāja bruņu vilciens, pelēks kā krupis, un mežonīgi kauca, tūliņ uzņemdams lielu, dārdošu ātrumu un izgrūzdams no velkmes caurumiem sarkanu versmi. Tas noskrēja astoņas verstis septiņās minūtēs, nonāca Volinskas Postenī, ar rēkoņu, klaudzoņu, dārdoņu, lukturiem zibot, ātrumu nesamazinādams, pa lēkājošām pārmijām nogriezās sāņus no galvenās līnijas un, modinādams neskaidras cerības un lepnumu pār- salušajos junkuros un virsniekos, kas, čokurā sarāvušies, nīka lopu vagonos un ķēdēs pie paša Posteņa, droši, ne no viena nebaidīdamies, pazuda Vācijas robežas virzienā. Desmit minūtes vēlāk tam pakaļ cauri Postenim aizjoņoja pasažieru vilciens ar milzīgu lokomotīvi, mirdzinādams desmitiem logu. Platformās pazibēja masīvi, stabiem līdzīgi, līdz acīm satuntuļoti vācu sargkareivju stāvi, pazibēja viņu platie, melnie durkļi. Pārmijnieki, saltumā cīnīdamies pēc elpas, redzēja, kā garie Pulmana vagoni sliežu salaidumos svaidījās, logi meta uz pārmijniekiem gaismas kūļus. Tad viss pazuda — un junkuru sirdis pildījās ar skaudību, niknumu unnemieru.
U … s-s-salašņas! … — kaut kur pie pārmijām no- elsās vējš, un lopu vagoniem uzklupa svilinošs putenis. Posteni šai naktī pilnīgi ieputināja.
Bet trešajā vagonā no lokomotīves, kupejā ar sēdekļiem svītrotos pārvalkos, pieklājīgi un iztapīgi smaidīdams, iepretī vācu leitnantam sēdēja Tālbergs un runāja vāciski.
— O, ja, — laiku pa laikam novilka resnais leitnants un košļāja cigāru.
Kad leitnants aizmiga, durvis uz visām kupejām tika aizvērtas un siltajā un žilbinoši gaišajā vagonā kļuva dzirdama monotonā riteņu klaboņa, Tālbergs izgāja gaitenī, atbīdīja bālgano aizkaru ar caurspīdīgajiem burtiem «D. — R. dz. c.» un ilgi skatījās tumsā. Tur juku jukām lēkāja dzirksteles, virpuļoja sniegs, bet lokomotīve rāva vilcienu uz priekšu un arvien iekaucās tik draudīgi, tik nejauki, ka pat Tālbergu pārņēma satraukums.
Šajā nakts stundā apakšstāvā, namīpašnieka inženiera Vasilija Ivanoviča Lisoviča dzīvoklī, valdīja pilnīgs klusums, un to lāgiem iztraucēja vienīgi pele mazajā ēdamistabā. Pele bufetē uzmācīgi un lietišķi grauza un grauza vecu siera garoziņu, lādēdama inženiera laulātās draudzenes Vandas Mihailovnas skopulību. Nolādētā. Kaulainā un greizsirdīgā Vanda gulēja ciešā miegā vēsā un drēgnā dzīvokļa tumšajā guļamistabiņā. Pats inženieris turpretī bija nomodā un atradās savā mēbelēm pieblīvētajā, grāmatām piebāztajā un tieši tādēļ ārkārtīgi mājīgajā kabinetiņā ar aizvilktiem logu aizkariem. Stāvlampa, veidota kā ēģiptiešu princese, kas slēpās zem zaļa, ziediem rotāta kupola, piešķīra visai istabai maigu un noslēpumainu pievilcību, un noslēpumains šķita arī pats inženieris dziļajā ādas krēslā. Nedrošo laiku noslēpumainība un divdabība vispirms izpaudās apstāklī, ka cilvēks krēslā nemaz nebija Vasi- lijs Ivanovičs Lisovičs, bet gan Vasilisa… Pareizāk sakot, viņš pats gan sevi dēvēja par Lisoviču, daudzi cilvēki, ar kuriem viņam bija saskare, uzrunāja viņu par Vasiliju Ivanoviču, taču vienīgi sastopot vaigu vaigā. Toties aiz muguras, runājot trešajā personā, neviens inženieri nedēvēja citādi kā par Vasilisu. Šis paradums ieviesās tādēļ, ka namīpašnieks kopš 1918. gada janvāra, kad pilsētā acīm redzami sāka risināties dīvaini notikumi, sagrozīja savu skaidro parakstu un bailēs no kaut kādas atbildības nākotnē nepārprotamā «V. Lisovičs» vietā anketās, izziņās, apliecībās, orderos un kartītēs sāka rakstīt «Vas. Lis.».
Nikolka astoņpadsmitā gada astoņpadsmitajā janvārī, saņēmis no Vasilija Ivanoviča cukura kartīti, uz Kreščatika cukura vietā saņēma briesmīgu belzienu ar akmeni mugurā un divas dienas spļāva asinis. (Šāviņš plīsa tieši virs cukura gaidītāju rindas, kurā stāvēja bezbailīgi cilvēki.) Pārnācis mājās, turēdamies pie sienām un mezdamies sejā zaļš, Nikolka, lai nesabie- dētu Jeļenu, tomēr pasmaidīja, izraibināja visu mazgājamo bļodu ar asiņainiem spļaudekļiem un uz Jeļenas saucienu:
— Ak dievs! Kas tad tas?! — atbildēja:
— Tas ir Vasilisas cukurs, velns viņu rāvis! — un tad kļuva gluži balts un nogāzās uz sāniem. Nikolka pēc divām dienām piecēlās, bet Vasilija Ivanoviča Liso- viča vairs nebija. Sākumā visi trīspadsmitā nama iemītnieki, bet pēc tam visa pilsēta sāka inženieri dēvēt par Vasilisu, un vienīgi sievišķīgā vārda īpašnieks pats stādījās priekšā: nama komitejas priekšsēdētājs Lisovičs.
Pārliecinājies, ka uz ielas kļuvis pavisam kluss, ari retumis vairs nečirkst kamanu slieces, uzmanīgi ieklausījies šņākuļošanā, kas skanēja no sievas guļamistabas, Vasilisa izgāja priekšnamā, rūpīgi pārbaudīja atslēgas, bultu, ķēdi un āķi un atgriezās mazajā kabinetā. No sava masīvā galda atvilktnes viņš izņēma četras spožas saspraužamās adatas. Tad uz pirkstgaliem izgāja kaut kur tumsā un atgriezās ar palagu un pledu. Ieklausījās vēlreiz un pielika pat pirkstu pie lūpām. Novilka svārkus, atrotīja piedurknes, paņēma no plaukta līmes podiņu, rūpīgi saritinātu tapešu gabalu un šķēres. Tad pie- plaka pie loga un, pielicis plaukstu virs acīm, pavēroja ielu. L'ogu pa kreisi viņš līdz pusei aizklāja ar palagu, logu pa labi — ar pledu, piestiprinādams tos ar sprau- žamadatām. Rūpīgi sakārtoja, lai nepaliek spraugas. Paņēma krēslu, pakāpās uz tā, sataustīja kaut ko uz plaukta virs augšējās grāmatu rindas, novilka ar nazi pa tapetēm vertikālu svītru uz leju, tad taisnā leņķī uz sāniem, pabāza nazi zem izgriezuma un atvēra glītu, mazu slēptuvīti divu ķieģeļu lielumā, paša iekārtotu pagājušajā naktī. Durtiņas — plānu cinka plātni — viņš pabīdīja sāņus, nokāpa no krēsla, bailīgi pablenza uz logiem, aptaustīja palagu. No apakšējās ar divkārtēju, šķindošu atslēgas pagriezienu atvērtās atvilktnes dziļumiem dieva pasaulē raudzījās krusteniski rūpīgi pārsiets un aizzīmogots sainītis avīžu papīrā. Vasilisa apbedīja to slēptuvē un durtiņas aizvēra. Uz galda sarkanās vadmalas viņš ilgi pielāgoja un grieza tapešu strēmeles, līdz izdevās, kā vajag. Apziestas ar klīsteri, tas nogūla izgriezumā tik glīti, ka prieks; puse ziedu pušķīša pie puses, kvadrātiņš pie kvadrātiņa. Kad inženieris nokāpa no krēsla, viņš pārliecinājās, ka uz sienas nav ne mazāko slēptuves pazīmju. Vasilisa pacilātībā saberzēja plaukstas, tūliņ saburzīja un sadedzināja krāsniņā tapešu paliekas, izrušināja pelnus un noglabāja līmi.