— Ja tas būs pacients, tad ielaid, Aņuta.
— Labi, Aleksej Vasiļjevič.
Kāds Aņutai pakaļ kāpa augšup pa kāpnēm, priekšnamā novilka mēteli ar kazādas apkakli un ienāca viesistabā.
— Lūdzu, — Turbins sacīja.
No sēdekļa piecēlās jauns, novājējis un dzeltenīgs cilvēks, ģērbies pelēkā frencī. Viņa skatiens bija neskaidrs un sasprindzināts. Turbins, uzvilcis baltu halātu, pavirzījās sānis un ielaida jauno cilvēku kabinetā.
— Sēdieties, lūdzu! Ar ko varu pakalpot?
— Man ir sifiliss, — piesmakušā balsī sacīja apmeklētājs un paraudzījās Turbinā tieši un drūmi.
— Vai esat jau ārstējies? _
— Esmu, tikai slikti un nekārtīgi. Ārstēšanās maz vien līdzēja.
— Kurš jūs sūtīja pie manis?
— Nikolaja Labsirdīgā baznīcas pārzinis tēvs Aleksandrs.
— Kas?
— Tēvs Aleksandrs.
— Vai tad jūs viņu pazīstat? …
— Biju pie viņa uz grēksūdzi, un saruna ar svēto sirmgalvi sniedza man garīgu atvieglojumu, — apmeklētājs paskaidroja, raudzīdamies debesīs. — Man nevajag ārstēties … Tā es biju iedomājies. Domāju, ka pacietīgi jāpanes pārbaudījums, ko dievs man uzsūtījis par manu šausmīgo grēku, taču svētais tēvs mani pārliecināja, ka spriežu nepareizi. Un es viņam paklausīju.
Turbins ārkārtīgi uzmanīgi ielūkojās pacienta redzokļos un vispirms pārbaudīja refleksus. Taču kazādas mēteļa īpašnieka redzokļi izrādījās normāli, tikai melnu skumju pārpilni.
— Nu tā, — Turbins teica, nomezdams āmuriņu, — jūs, acīm redzot, esat reliģiozs cilvēks.
— Jā, es caurām dienām un naktīm domāju par dievu un lūdzu viņu. Dievs ir mans vienīgais glābiņš un mierinājums.
— Tas, protams, ir ļoti labi, — Turbins atsaucās, nenovērsdams skatienu no slimnieka acīm, — un es pret to izturos ar cieņu, tomēr gribu jums kaut ko ieteikt: pa ārstēšanās laiku gan atturieties mūžīgi domāt par dievu. Redzat, šī doma jums sāk pārvērsties par apmātību. Bet jūsu stāvoklī tas ir kaitīgi. Jums nepieciešams svaigs gaiss, kustības un miegs.
— Naktīs es lūdzu dievu.
— Nē, šo kārtību vajadzēs mainīt. Lūgšanu stundas būs jāsaīsina. Tās jūs nogurdina, bet jums nepieciešams miers.
Slimais padevīgi nolaida acis.
Viņš stāvēja kails Turbina priekšā un ļāvās apskatei.
— Kokaīnu esat lietojis?
— Starp visām nejaucībām un netiklībām, kādām biju nodevies, bija arī šī. Tagad vairs nelietoju.
«Velns viņu sazina… ka tikai nav blēdis … varbūt izliekas; jāuzmana, lai priekšnamā nepazūd kāds kažoks.»
Ar āmuriņa rokturi Turbins slimajam uz krūtīm uzvilka jautājuma zīmi. Baltā zīme pārvērtās sarkanā.
— Jums jāizbeidz aizraušanās ar reliģiskiem jautājumiem. Vispār mazāk nododieties dažādām drūmām pārdomām. Ģērbieties ciet. No rītdienas sākšu jums iešļircināt dzīvsudrabu, bet pēc nedēļas izdarīsim pirmo infūziju.
— Labi, dakter.
— Kokaīnu lietot nedrīkst. Dzert nav atļauts. No sievietēm jāatturas…
— Esmu atteicies no sievietēm un visām indēm. Esmu atteicies arī no ļauniem cilvēkiem, — slimais teica, kreklu aizpogādams, — manas dzīves ļaunais ģēnijs, antikrista priekštecis, aizbrauca uz velna pilsētu.
— Tā, mīļais, nevar, — Turbins novaidējās, — tā jūs nonāksiet psihiatriskajā slimnīcā. Par kādu antikristu jūs runājat?
— Es runāju par viņa priekšteci Mihailu Semjono- viču Špoļanski, cilvēku ar čūskas acīm un melnu vai- gubārdu. Viņš aizbrauca uz antikrista valstību, uz Maskavu, lai dotu signālu un vestu sātana karapulkus uz Pilsētu par sodību tās grēcīgajiem iedzīvotājiem. Kā citkārt Sodomā un Gomorā …
— Vai par sātana karapulkiem jūs saucat boļševikus? Pareizi. Un tomēr tā nedrīkst… Jūs dzersiet bromu. Trīs reizes dienā pa ēdamkarotei…
— Viņš ir jauns. Taču nekrietnības viņam vairāk nekā tūkstošgadīgam velnam. Viņš pavedina sievas uz izvirtību, jaunekļus uz netikumiem, un jau skan, jau skan grēcinieku pulku kaujas taures un pāri laukiem rēgojas viņa pēdās nākošā sātana vaigs.
— Trocka, vai?
— Jā, tāds ir vārds, ko viņš pieņēmis. Bet viņa īstais , vārds ebreju valodā skan Avāddon, bet grieķu valodā Apollion, kas nozīmē — pazudinātājs.
— Es jums saku nopietni, ja jūs šīs valodas neizbeigsiet, tad pieraugiet… jums veidojas mānija …
— Nē, dakter, es esmu normāls. Cik jūs, dakter, ņemat par savu svēto darbu?
— Apžēlojieties, ko jūs ik uz soļa lietojat vārdu «svēts»! Es savā darbā neko īpaši svētu nesaskatu. Par ārstēšanas kursu ņemu tāpat kā citi. Ja ārstēsieties pie manis, atstājiet iemaksu.
— Ļoti labi.
Slimnieks atpogāja frenci.
— Varbūt jums ir maz naudas, — Turbins nomurmināja, raudzīdamies uz nobružātajiem bikšu ceļgaliem. «Nē, blēdis viņš nav… nē … taču prātā sajuks.»
— Nekas, dakter, gan atradīsies. Jūs savā veidā atvieglojat cilvēcei dzīvi.
— Un dažkārt visai sekmīgi. Bromu, lūdzu, lietojiet kārtīgi.
— Pilnīgu atvieglojumu mēs, cienījamo dakter, iegūsim vienīgi tur, — slimais ar iedvesmu norādīja uz baltajiem griestiem. — Bet tagad mūs visus gaida mocības, kādas vēl neesam pieredzējuši… Un tās sāksies gaužām drīz.
—- Nu, pazemīgi pateicos. Esmu jau diezgan mocījies.
— Tā nedrīkst iepriekš sacīt, dakter, ai, tā nedrīkst, — slimais murmināja, priekšnamā stīvēdams mugurā kazas ādu, — jo stāv rakstīts: trešais eņģelis izlēja biķeri ūdens avotos, un tapa asinis.
«Kur es to esmu jau dzirdējis … Ak, nu protams, viņš taču no sirds izrunājies ar garīdznieku. Tiem nu gan abiem lieliski saskanēja — taisni prieks!»
— Es jums nopietni iesaku, mazāk lasiet apokalipsi … Atkārtoju vēlreiz, jums tas nāk par ļaunu. Man ir tas gods — atvadīties. Rīt, lūdzu, sešos. Aņuta, lūdzu, pavadi…
— Jūs taču neatteiksieties to pieņemt… Man gribas manas dzīvības glābējai kaut ko atstāt par piemiņu… Tā ir manas mirušās mātes rokassprādze …
— Nevajag… Par ko gan… Es negribu, — Reisa atbildēja un ar roku atvairīja Turbinu, taču viņš neatlaidās un virs bālās delnas sasprādzēja smago, tumšo kaldināto aproci. Tā padarīja roku vēl gleznāku, un pati Reisa viņam šķita vēl skaistāka … Pat krēslā varēja saskatīt, kā viņas seja pietvīkst.
Turbins nenovaldījās, ar labo roku apskāva Reisas kaklu, pievilka viņu sev klāt un vairākas reizes noskūpstīja uz vaiga… Te no viņa novājējušās rokas izslīdēja spieķis un ar troksni nokrita blakus galda kājai.
— Ejiet… — Reisa nočukstēja, — ir laiks … Ir laiks. Pa ielām brauc vezumnieki. Pieraugiet, ka jums kas nenotiek!
— Jūs man esat kļuvusi mīļa, — Turbins čukstēja. — Atļaujiet man atnākt pie jums vēl kādreiz.
— Atnāciet…
— Sakiet — kāpēc jūs esat viena un kas tā par ģīmetni tur uz galda? Tas melnmatis ar vaigu bārdu.
— Tas ir mans brālēns… — Reisa atteica un nodūra acis.
— Kā viņu sauc?
— Kādēļ jums tas jāzina?
— Jūs mani izglābāt… Es gribu zināt.
— Es jūs izglābu, un jums ir tiesības zināt. Viņu sauc Špoļanskis.